Bija pienācis vakars.
Santa gatavojās iziešanai no mājām. Viņa matus nedaudz ieveidoja. Uzvilka melnu kleitiņu ar gaišu ziedu rakstu un kurai bija diezgan dziļš dekoltē. Kājās uzvilka ērtas laiviņkurpes bez papēža. Pa virsu uzvilka melnu ādas jaku.
Santa nebija īpaši daudz uzkrāsojusies, jo ar lielu daudzumu kosmētikas viņa nejutās ērti.
Kamēr Santa gatavojās, kāds pieklauvēja pie istabas durvīm.
-Jā!
-Esi gatava? -Edvards smaidīja. -Labi izskaties.
-Paldies. Jā, esmu gatava. Kur tētis?
-Viņš devās uz Franciju. Teica, ka samaksājis parādus, pilnīgi visus. -Edvards bija laimīgs. -Kāds ziedojis 200 500 tūkstošus.
-Kāds?
-Jā, slepenais ziedotājs. -Edvards iesmējās. -Ejam?
Edvards padeva Santai roku.
-Ejam! -Santa pieņēma roku un abi devās laukā no mājas.
Izejot no mājas Santa ieraudzīja, ka snieg un iekāpa sniegā skatoties debesīs.
-Tā nav labākā apavu izvēle, lai dotos ziemā laukā no mājas.
-Nu zini, padzīvo tu kopš dzimšanas Francijā un tad saki par pareizo apavu izvēli. -Santa smējās.
-Labi, labi.
Edvards atvēra mašīnas durvis un palaida Santu pa priekšu.
Viņš aizvēra durvis Santas pusē un tad apsēdās pie stūres.
***
Natanjels izklaidējās. Viņš ar draugiem sēdēja vienā no Nicas bāriem.
Viņš jau bija manāmi iedzēris.
-Natanjel, kas tad noticis? Sen neesi ar mums izklaidējies. -Natanjela labākais draugs, Patriks, smējās.
-Vienalga. -Natanjels lūkojās apkārt. -Kas jauns?
-Nekā. Viss pa vecam.
Pie puišiem pienāca meitene. Tāda koķeta.
-Sveiki puiši! Ko darāt?
-Linda, sen neredzēta. -Natanjels smaidīja.
-Nesen atgriezos no koledžas. Kur Santa?
-Latvijā. - Natanjels piemiedza ar aci.
-Mmmm... Dzirdēju, ka tev ir meitene. Kur viņa?
Natanjels pasniedza Lindai glāzi ar rumu.
-Piesēdies. Viņas nav... Nu meitenes.
-Tad tās ir tikai baumas? -Linda apsēdās.
-Jā, baumas.
-Hmm... Tad nu... iedzersim par... mums, brīvajiem.
Linda pacēla glāzi, tāpat darīja arī puiši.
Linda cītīgi skatījās uz Natanjelu un tāpat arī darīja Natanjels.
-Par mums, brīvajiem. - Natanjels iemalkoja stipro dzērienu.
***
Santa un Edvards jau izklaidējās klubā.
Santa dzēra kokteili, bet Edvards ar savu draugu, Kristapu, spēlēja biljardu.
-Kāpēc tava māsa nespēlē? - Kristaps atspiedies uz kijas, skatījās uz Santu.
-Pirmkārt, viņa ne tuvu nav mana māsa. Otrkārt, viņa nemāk spēlēt.
-Labi. Tad pamāci. -Kristaps ieteica.
-Viņa negrib.
Santa pasmaidīja puišu virzienā.
-Nu, Santa, nāc, pamācīsim tevi spēlēt biljardu. Nebaidies, nekodīsim. - Kristaps smējās.
-Negribu izgāzties.
-Neesi pieradusi izgāzties? -Kristaps piemiedza ar aci.
-Nē, esmu pieradusi. - Santa piecēlās un piegāja pie biljarda galda. -Labi, māciet mani.
Edvards iedeva Santai kiju. Santa pieliecās un centās uzsist pa bumbiņu. Viņai nekas nesanāca.
-Internetā vieglāk spēlēt.
Gan puiši, gan pati Santa iesmējās.
-Labi, palīdzēšu tev. - Edvards piegāja pie Santas. -Šādi neviens netur kiju. Skaties.
Edvards pieskārās Santas rokai un maigi nobrauca gar to. Viņš paņēma plaukstu un cieši turēja. Edvards pārliecās pār Santas muguru.
-Tagad palaid nedaudz pirkstus vaļīgāk. Tagad sit.
Santa sita un trāpīja bumbiņai.
-Ohoo... Sanāca. -Santa priecājās.
-Tagad mēģini bez manis.
Edvards piegāja pie sava drauga un vēroja kā Santa spēlē biljardu.
-Tev pat sanāk. -Kristaps smējās.
-Ha, ha... -Santa mēdījās.
Santa un puiši turpināja izklaidēties līdz trijiem rītā.
***
Natanjels un Patriks bija diezgan stipri iedzēruši. Linda visu vakaru pavadīja puišu sabiedrībā un centās savaņģot Natanjelu.
-Varbūt dosimies kaut kur ārpus kluba? - Linda smaidīja.
-Kur? -Natanjels piemiedza ar aci.
-Nu... Nezinu.
Patriks saprata Lindas mājienus.
-Es došos mājās, rīt darbs.
Patriks pamāja un devās prom.
-Ko saki?
-Pie tevis vai pie manis? -Natanjels saprata uz ko Linda tēmē.
-Kur pats vēlies?
-Dosimies pie manis. -Natanjels padeva Lindai roku.
Linda labprāt paņēma Natanjela roku un abi devās uz viņa mašīnu.
Pēc kāda laika viņi atradās pie mājas un iegāja iekšā.
Linda ieejot mājām uzreiz sāka skūpstīties ar Natanjelu. Natanjels atbildēja kaislīgajam skūpstam. Abi devās uz viņa istabu.
-Skaista istaba.- Linda novilka Natanjela kreklu.
-Paldies. - Natanjels izdarīja to pašu ar Lindu.
Linda sāka taisīt vaļā Natanjela bikšu jostu un pēkšņi apstājās. Viņa ieraudzīja uz Natanjela datora ekrāna bildi, kur viņš ir kopā ar Santu un viņu skūpsta.
-Santa?
Natanjels pagriezās. Viņa sirds sažņaudzās.
-Piedod, es nevaru. Jā, man ir meitene.
-Santa? Ko? Kā? -Linda bija apjukusi.
-Tas lai paliek.Bet... nevēlos atgriezties pie savām kļūdām. Man vienalga, ka viņa ir tālu, bet, viņa ir tepat, manā sirdī.
Natanjels padeva Lindai krekliņu.
-Nu labi.
Linda devās prom.
Natanjels apsēdās savā gultā, paņēma telefonu un zvanīja Santai. Viņa necēla.
-Labi, rīt meģināšu.
Viņš paņēma savu datoru un uzrakstīja Santai vēstuli.
***
Santa un Edvards ieradās mājās. Abi klusi iegāja mājā un katrs devās uz savu istabu.
-Paldies tev par šo vakaru!
-Liels lūdzu. Man nav grūti. - Edvards pasmaidīja - Arlabunakti.
-Arlabunakti.
Santa iegāja savā istabā. Viņa novilka kleitu, kurpes un devās uz vannasistabu. Lai arī bija vēls, viņa iegāja dušā. No nelielā alkahola daudzuma viņai nedaudz reiba galva, bet siltā duša palīdzēja nedaudz atžirgt.
Pēc dušas viņa uzvilka savu naktskreklu un ielīda gultā, lai ļautos patīkamam miegam.
Edvards arī iegāja dušā. Bet pirms viņš devās gulēt viņš paņēma savu datoru.
-Ko lai paskatās pirms miega? - Edvards izskatīja vairākas mapes - Hmm... Beverlihilsa derēs.
Edvards ieslēdza seriālu, ielīda gultā un pamazām iemiga.
***
Mājā valdīja klusums, kā jau naktī. Matīss vēl nebija mājās, jo kārtoja dokumentus.
Santa grozījās pa gultu. Viņai sāka rādīties murgi.
Sapņos viņa redzēja Uģi un sapnis gāja visu laiku pa apli vien. Viņa nespēja pamosties, lai gan centās. Tās dienas skats sapnī likās kā īsts.
Pēkšņi viņa sāka kliegt. Viņas kliedziens atbalsojās pa visu māju un piecēla Edvardu.
Edvards ieskrēja Santas istabā un pieskrēja pie viņas gultas.
-Santa, celies!- Edvards nedaudz pakratīja Santu, lai viņa atmostos.
Santa strauji atvēra acis un piecēlās. Viņa trīcēja un pār seju varēja redzēt sviedrus, kas bija auksti.
-Kas ar tevi?
-Nekas. Murgi. -Santa ieslēdza nakstlampiņu, kas atradās pie gultas.
-Kas ir Uģis?
Santa aizvēra acis. Viņa dziļi ieelpoja un izelpoja.
-Bijušais.
-Ko viņš tev ir nodarījis?-Edvards tincināja Santu.
-Edvards, drīz būs rīts.Es vēlos izgulēties. Saprotu, ka uztraucies, bet parunāsim, kad izgulēsimies.
Edvards saprata, ka Santa vēlas izsprukt no šīs sarunas.
-Labi. Bet kad izgulēsimies, iedzersim kafiju uz terases, tad mēs aprunāsimies.Tu no manis neizmuksi.
Santa pamāja.
Edvards devās uz savu istabu.
Santa iegūlās gultā. Viņa nevēlējās aizmigt, jo baidījās, ka atkal sāks rādīties murgi. Bet miegs bija spēcīgāks.
***
Tikai pusdienlaikā Edvards un Santa izlīda no gultas.
Santa paspēja ieiet dušā, uzvilkt mājas tērpu un devās dzert kafiju. Tur viņu gaidīja tēvs. Matīss bija nedaudz noskaities.
Edvards sēdēja pie pusdienu galda un uzmanīgi dzēra kafiju.
-Kas noticis? - Santa samulsa.
-Tev ir ziepes, Marija. - Edvards gribēja smieties, bet noturējās, lai tēvu nesadusmotu.
Matīss paaicināja meitu apsēsties uz dīvāna.
Santa apsēdās.
-Un tagad paskaidro man. -Matīss sakrustoja rokas aiz muguras. - Es vakar devos uz Franciju. Nokārtoju dokumentus. Pārskaitīju naudu, samaksāju parādus un biju laimīgs, ka viss nokārtojies. Tad... zvana mans jurists un saka, ka pamatojoties uz noslēgto līgumu ar anonīmo ziedotāju, tad viņš var atklāt tā cilvēka vārdu. Tad es uzzinu, ka mana meita ziedojusi savu naudu. Kāpēc? Tā bija tava nauda un man nav nepieciešams, lai tu jauktos šajās lietās.
Edvards aizrijās ar kafiju, bet Santa nezināja, ko pateikt.
-Es nezinu, ko lai atbild. Tu biji nelaimīgs, ka firma iet postā, bet man bija tev nepieciešamā naudas summa, lai... tu tiktu vaļā no bankrota.
-Es nevēlos pieņemt žēlsirdības dāvanas no savas meitas, kura neko nesaprot šajā lietā...biznesā. -Matīss kļūva niknāks.-Lūgums, nejaukties tev, skuķim, kur nevajag.
-Skaidrs. -Santa piecēlās-Tad es esmu lieka? Vai ne?Tev par nelaimi atbraucu šeit. Tā ir?
-Jā, tā ir. -Matīss izmeta.
-Jauki tēvs!-Santa taisījās doties laukā no mājas. - Un tavai zināšanai, es visu zinu par viesnīcu biznesu, jo Bernards dara to pašu un es biju galvenā mantiniece uz šo viesnīcu, jo es zinu grāmatvedību, lietvedību un visu par finansēm, kā analizēt un visu pārējo. Visas vasaras strādāju firmā, lai krātu pieredzi. Bet tu to nevarēji zināt, jo tu neinteresējies par mani. Tev bija vienalga vai es vispār eksistēju, vai nē.
Santa paķēra savu jaku, uzvilka apavus un devās prom.
Matīss stāvēja un nolaida rokas gar sāniem.
-Tēvs, nevajadzēja tā teikt. Viņa pameta visu, lai atbrauktu pie tevis. Pilnīgi visu! Un tas, ka viņa ziedoja savu naudu, tas nozīmē, ka viņa zina, ko dara un tas, ka viņa tevi ļoti mīl un ciena.
Edvards piecēlās un sekoja Santai.
Matīss saviebās un saprata savu kļūdu.
***
Edvards pieskrēja pie Santas un apturēja viņu.
-Un kur tu dosies? Te nav Nica, kur tu visu zini.
-Vienalga, kur! Matīss nevēlas mani te, viņa dzīvē. - Santa nobēdājās.
-Tu runā muļķības. Tev pat ir sava istaba.
Santa devās uz priekšu.
-Pagaidi! Ejam uz mazu kafejnīciņu. Tā pieder mana drauga tēvam. Uzcienāšu ar kafiju.
Santa pamāja un ar Edvardu devās uz kafejnīcu, lai pasēdētu un parunātu.
-Lūdzu, divas kafija ar pienu!
Oficiants pamāja un devās prom.
-Santa, klau... es zinu, ka nav viegli dzirdēt tādas lietas no tēva. Man arī visādi ir gājis, bet viena atšķirība bija tāda, ka es pats biju pie vainas. Es darīju sliktas lietas. Bet neuztver to tik nopietni. Dusmas pāries.
-Nezinu. - Santa skatījās uz galda.
Oficiants atnesa kafiju.
-Paldies. -Edvards paņēm kafiju. - Tagad pastāsti, kas notika nakti? Tu man visu vari stāstīt. Neviens neko, nekad neuzzinās.
-Edvards, nē. Tas ir pārāk traki. Pat tagad vēl jūtos nožēlojami.
-Kam bija tādam jānotiek, lai tu jutos nožēlojami? - Edvards iemalkoja kafiju.
-Izvarošanai.
Edvards aizrijās ar kafiju un sāka klepot.
-Ko? Tavs bijušais tevi izvaroja?
Santa pamāja.
Edvards nespēja vairs bilst ne vārda. Viņš skatījās uz Santu un redzēja, ka Santas acīs sariesās asaras.
-Labi. Kas notika?
-Kad es biju kopā ar Uģi, mēs pusgada laikā nepārgulējām. Es nezinu kāpēc. Varbūt viņš mani nepievilka tik ļoti. Bet nu...viņš teica, ka tā nav problēma. Daudz laika pavadījām kopā. - Santa dziļi ieelpoja - Tad kādu dienu vinš uzzināja, ka esmu pārgulējusi ar citu. Nenoliegšu, tā bija mana vaina, ka viņam to pateicu. Mana vaina, ka vispār, ko tādu izdarīju. Bet tas puisis ar kuru tā sanāca, viņš mani saistīja jau kādu laiku. Uģis to uzzināja un, kad neviena nebija mājās, viņš mani izvaroja. Vēl palikuši nedaudz zilumi un skrāpējumi.
-Un tas otrs? Ko viņš?
-Viņam nav ne jausmas. Es neko neteicu. Uģis arī pazuda no pilsētas.
Edvards pieskārās Santas rokai.
-Neuztraucies, es nevienam neteikšu. Tavs noslēpums glabāsies pie manis.
Santa pamāja.
-Klau, es zinu, kur Uģis ir devies. Iespējams, ka viņš ir Latvijā.
-Kāpēc tu tā domā? - Edvards nedaudz samiedza acis.
-Jo viņam Francijā neviena nav. Viņš dzīvoja kopmītnēs. Tāpēc man jāizdara viena lieta, ja vien Matīss piekritīs.
Edvars bija neizpratnē.
-Pagaidām tas paliek pie manis. -Santa paņēma kafiju un beidzot to sāka dzert.
***
Natanjels devās brokastot. Pie galda jau sēdēja Bernards.
-Labrīt, tēvs!
-Labrīt! Domāju, ka tu nebūsi uz brokastīm. - Bernards lasīja avīzi.
-Es arī. -Natanjels apsēdās un ielēja sev kafiju - Santa nav zvanījusi?
-Dēls, viņa pavisam nesen aizbrauca, neuzmāksimies viņai.
Natanjels pamāja.
-Es drīkstu ar tevi doties uz firmu?
-Kāpēc? Tev neinteresē manas lietas. - Bernards nolika avīzi un uzlūkoja dēlu.
-Man nepieciešams, kas jauns dzīvē. Ja es nevaru aiztikt Santu, tad aiztikšu viņas iesāktās lietas.
-Prieks to dzirdēt. - Bernards pasmaidīja.
Natanjels arī izmocīja smaidu.
Viņš zināja, ka bez Santas būs mazliet citādās, rūgtāk ne saldāk. Viņa Natanjela dzīvē ienesa nedaudz savādākas vēsmas, kas lika justies brīvāk un mīļāk. Šobrīd viņš nezināja, ko darīt, kā justies un vispār, kur iet.
-Es pēc 10 minūtēm izbraukšu. Esi gatavs.
-Labi.
Natanjels ātri izdzēra kafiju, piecēlās no krēsla un devās uzvilkt pieklājīgākas drēbes, lai sāktu darbu tēva firmā.
***
Santa un Edvards devās uz mājām.
Matīss visu šo laiku nezināja, kur likties un kā atvainoties meitai.
-Santa, atnāc! - Matīss aicināja meitu.
-Vēlreiz mani lamāsi?
-Nē, atvainošos.
Santa iegāja istabā un apsēdās.
-Klau, es pāršāvu pār strīpu. Zinu, ka vēlējies tikai palīdzēt, un paldies. Bet man nav patīkami no tevis ņemt naudu. Saproti mani. Man būtu tev jāsniedz nauda, viss, ko vēlies, ne tev.
-Man jau ir viss. Man neko nevajag. Vismaz pašlaik. Man ir palicis pietiekami uz konta. Neuztraucies. -Santa pasmaidīja.
-Tad labi. Es vēlējos tevi redzēt visu šo laiku, kopš atradu tevi. Nevienu dienu nespēju nedomāt par tevi, ko tu dari, kā tev iet!
-Jā. Man tev ir jautājums jeb ierosinājums.
Santa piecēlās kājās.
-Tā kā esmu pilngadīga un man ir tiesības lemt par savu dzīvi, tad es vēlētos, lai tu mani adoptē kā savu meitu. Man bija tikai māte, es tagad skaitos kā bārene. Tevi esmu atradusi.
-Bet...
-Es to vēlos. Es vēlos tavu uzvārdu. -Santa palika pie sava. - Es vēlos būt Argova.
-Vai tad tavs patēvs neskaitījās pēc dokumentiem kā tavs tēvs?
-Nē. Māte ar viņu iepazinās, kad biju maza. -Santa smaidīja.
-Un...kapēc?
-Sapratu, ka jāsāk viss no jauna. Mātes man nav. Visa mana dzīve saistās ar Franciju, bet pēc viena notikuma, es vēlos sev jaunu dzīvi. Vēlos mainīt visu. -Santa iesmējās - Vajag jaunu sākumu. Tu amn to vari sniegt.
Edvards iemaisījās sarunā.
-Es piekrītu Santai. Tev tas arī nāks par labu. Tu atradi meitu, adoptēji un viss ir kārtībā.
Matīss sāka domāt.
-Labi. Tad rīt dosimies uz Rīgu un kārtosim dokumentus.
Edvards iesmējās.
-Būsi Santa Marija Argova. Apsveicu!
-Nē. Es kopš rītdienas būšu tikai Marija Argova. Man vārds Marija vairāk patīk. -Santa koķeti pasmaidīja.
-Tas bija vārds, ko es tev būtu izvēlējies. Jo tā sauca tavu vecmammu, manu mammu. -Matīss bija lepns - Man tagad būs meita, oficiāli.
Santa bija pateicīga tēvam un tas, ka viņš ļauj viņai sākt visu no jauna, neuzdodot liekus jautājumus!
