Laiks skrēja vēja spārniem.
Santa vairs nebija Santa. Viņa oficiāli kļuva par Mariju Argovu, Matīsa Argova, uzņēmēja meita. Jau pusgadu prese un televīzija nezināja kā likt mieru viņa ģimenei.
Marija neuztraucās par presi un pārējo. Viņai sākās jauna dzīve un līdz ar to Uģis nespēs viņu atrast un uzmeklēt.
Jauna dzīve nesa jaunas vēsmas. Marija mācījās augstskolā par finansisti, Edvards bija kopā ar Katrīnu un veidoja nopietnas attiecības. Edvards un Marija viens otru nebija redzējušies pusgadu, jo viņš iegādājās dzīvokli Rīgā un uzturējās pārsvarā galvaspilsētā.
Natanjels stradāja ar tēvu uzņēmumā. Bernards sāka domāt par iešanu pensijā un visu uzņēmumu pārrakstīja uz Natanjela vārda. Marija un Natanjels arvien mazāk viens otram rakstīja. Viņš neko daudz nezināja par Marija dzīvi, nezināja, ka viņa mainījusi vārdu, uzvārdu un pat izskatu.
Matīss nodevās darbam un strādāja vaiga sviedriem, lai uzņēmums atkal netiktu uz bankrota robežas. Viņš veidoja attiecības ar Valēriju, juristi, kas strādāja viņa firmā.
***
Marija gulēja savā gultā un vērās griestos. Bija sākušās vasaras brīvdienas, bet Marija nezināja, ko iesākt šos divus brīvos mēnešus.
-Jaunkundz, jūs esat piecēlusies? - Elita klauvēja pie istabas durvīm.
-Jā, Elit!
-Brokstis vēlaties?
-Pēc stundas. Šobrīd nav vēlmes. - Marija apsēdās gultā.
Elita devās prom.
-Ko lai dara? Ko lai dara? -Marija izlīda no gultas un piegāja pie spoguļa.
Viņas mati nu jau bija pāri plecam un pavisam gaši. Matu gali bija iekrāsoti tumši violetā krāsā. Tie lokojās lielās lokās.
Marija piegāja pie skapja un paskatījās, ko uzvilkt šajā karstajā laikā.
Viņas izvēle krita par spilgti rozā apakšveļas komplektu un spilgti rozā garu kleitu bez lencītēm. Kājās uzvilka tikpat spilgtas vasaras iešļūcenes.
Marija matus sapina bizē un bizi pārlieca pār kreiso plecu. Viņa izskatījās ļoti glīti un sievišķīgi.
Sakopusi seju un uzklājusi tikai krēmu, viņa devās brokastot.
-Kur tēvs? - Marija apsēdās.
-Viņš agri devās uz darbu. Šodien daudz darba. -Elita pasniedza Marijai brokastis.
-Hmmm... Nekā cita nav? Man nav vēlmes ēst putriņu. - Marija iesmējās.
-Piedodiet, bet jūsu tēvs pievērsies veselīgam uzturam.
-Labi, nekas.
Marija paņēma karoti un sāka ēst brokastis.
Kāds piezvanīja pie durvīm.
-Es Elit atvēršu.
Marija centās izvairīties no brokastīm un devās pie durvīm, lai tās atvērtu.
Viņas priekšā stāvēja Edvards.
-Čau! Sen neredzētais. -Marija pasmaidīja.
-Ohooo... Tu nu gan... izskaties perfekti. -Edvards novērtēja Mariju.
-Kāpēc tu nenāci uzreiz iekšā?
-Nezināju vai kāds vispār mājās. - Edvards pagāja garām Marijai.
-Redz, ka esam. - Marija devās ar Edvardu uz dzīvojamo istabu - Kāpēc esi te? Tu neesi bijis pusgadu.
-Vasara. Te ir labāk nekā Rīgā.
-Un Katrīna?
Edvards apsēdās dīvānā.
-Viņai labāk Rīgā. Pēc nedēļas atbrauks uz šejieni. Viņai gala eksāmeni.
Marija pamāja.
-Varbūt brokastis?
-Kas labs ir? - Edvards pasmaidīja.
-Garda un kolosāla auzupārslu putra ar...
-Neturpini. Sapratu, ka nekas labs. -Edvards iesmējās. -Ko šodien plāno darīt?
-Labs jautājums. Man ir izvēle, sauļoties pie mājas vai sauļoties pie mājas dīķa.
-Man ir piedāvājums, uz Alaukstu. Tu noteikti, ka neesi bijusi.
Marija pasmaidīja un apsēdās blakus Edvardam.
-Hmmm... Laba doma. Vismaz beidzot tikšu prom. Un kur atrodas Alauksts?
-Aptuveni 50 kilometru attālumā. -Edvards saulaini pasmaidīja.
-Tu nopietni? Tādā karstumā braukt gandrīz 50 kilometrus?
-Izvēlies, vai nu braukt uz Alaukstu vai nīkt šeit? -Edvards uzlika Marijai uz pleciem roku.
-Izvēle izdarīta, braukšu uz Alaukstu. Tikai sakārtošu savas mantas.
Marija piecēlās.
-Ja kas, tavas mantas ir turpat, kur vienmēr.
Marija devās uz savu istabu, lai sagatavotos braucienam uz ezeru.
Viņa uzvilka savu gaiši puķaino un divdaļīgo peldkostīmu, pa virsu uzvilka caurspīdīgu pludmales apmetni, kuram ap vidukli apsēja jostiņu. Galvā uzlika gaišo vasaras platmali.
Marija paņēma lielo segu, kur apgulties, sauļošanās krēmu, mīļāko grāmatu un to visu salika pludmales somā.
Uzvilkusi tās pašas spilgti rozā iešļūcenes, viņa devās uz pirmo stāvu. Tur viņu gaidīja Edvards. Viņš arī bija uzvilcis vieglas drēbes. Zilus kokvilnas šortus un zilu bezroku kreklu.
-Ļoti labi izskaties.
-Neticami, ne? - Marija iesmējās.
-Nu teiksim tā, kopš pēdējās reizes, kad tikāmies, tu esi mainījusies un pat ļoti mainījusies.
Marija pamāja.
-Ejam!
Marija un Edvards devās uz mašīnu, lai brauktu uz ezeru.
***
Natanjels savu brīvo laiku pavadīja ofisā, kur kārtoja dokumentus. Nicā bija daudz karstāks nekā Latvijā. Bija sākusies tūristu sezona.
-Dēls, ej un izbaudi brīvu laiku. Tik silti ārā. Patriks varbūt arī izies ar tevi.
-Laikam tā būs jādara. -Natanjels piecēlās no krēsla. - Tad līdz vakaram.
Natanjels atvadījās no tēva, piezvanīja Patrikam. Viņš iesēdās mašīnā un brauca uz mājām, lai pārģērbtos.
Patriks jau gaidīja draugu pie mājas.
-Čau! - puiši sarokojās.
-Kur dosimies? -Natanjels apjautājās.
-Ķert meitenes. Tūrisms ir vaļā.
-Hmmm... - Natanjels saviebās un atslēdza durvis.
-Es zinu, ka tu nespēj aizmirst savu vienīgo un īsto. Bet...dodies uz priekšu, brāl! Tu redzi Santitu te? Nē! Keep Calm and love another girl! -Patriks iesmējās.
Natanjels zināja, ka viņam taisnība. Viņa mīļotā bija prom un saziņai nebija laika un vairs gribasspēka.
-Labi. Piekrītu. Došos ar tevi. Uz pludmali?
-Loģiski. Kur gan citur ir meitenes skaistos bikini? Tikai Nicas pludmalēs. -Patriks piemiedza ar aci.
Natanjels pamāja un devās pārģērbties.
Viņš aizdomājās, ka varbūt to nožēlos jeb piekops savu veco dzīvesveidu, bet domas par Santu nerimās un tās vēlējās pamazām iznīcināt, lai nesāpētu.
-Esmu gatavs. Dodamies.
-Aiziet mans draugs! - Patriks bija laimīgs.
Natanjels ar Patriku iekāpa katrs savā mašīnā un devās uz pludmali.
***
Edvards un Marija ieradās pie Alauksta ezera.
-Ohoo...tas gan ir liels. - Marija iesmējās.
-Kolosāls. Ejam, atradīsim vietu, kur nomesties.
Marija sekoja Edvardam.
Vairums skatieni tika pievērsti Marijai, jo viņa tiešām izskatījās kā no žurnāla vāka izkāpusi.
-Paskaties, tā tu atradīsi sev otru pusīti. - Edvards iesmējās.
-Kāpēc?
-Paskaties kā uz tevis skatās. Puišiem siekalas tek, bet sievietēm skaudība māc.
-Un? Es pat necentos. - Marija pasmaidīja - Nav vēlmes pēc otrā vai trešām vai ceturtām pusītēm.
Edvards pamāja.
-Šeit. -Edvards nometa savu somu.
-Es izklāšu segu.
Marija izņēma no somas segu, kuru uzlika uz zemes, lai varētu sauļoties.
Vieta atradās nedaudz tālāk no lielās cilvēku burzmas. Ērtā un saulainā vietā.
Marija apgūlās.
-Man liekas, ka tev nav pat jācenšas.
-Ko? - Marija atvēra acis.
-Tev nav jācenšas, lai pievērstu kāda uzmanību.
-Lai paliek. - Marija apgriezās uz vēdera.
Edvards pasmaidīja un apgūlās blakus Marijai. Viņš aizlika rokas aiz galvas un vēroja debesis.
Marija pagrieza galvu uz Edvarda pusi.
-Par ko domā?
-Par neko.
-Tā nevar būt. -Marija pasmaidīja - Cilvēkam parasti galvā ir dikti daudz lietu un sajūtu.
-Es velos peldēties. Nāksi?
-Ejam.
Marija un Edvards piecēlās un abi devās ūdenī.
-Uhh...Auksts. - Marija nodrebinājās.
-Sākumā jā. Bet... pēc tam būs kolosāli.
Marija lēnām devās uz priekšu. Edvards jau bija iegājis daudz dziļāk ūdenī un peldējās.
-Es nevaru. Auksts. -Marija smējās.
Viņa turpināja iet. Marija iegāja ūdenī līdz viduklim.
-Jūrā ir siltāks. Vismaz pie mums Nicā.
Edvards piegāja pie Marijas.
-Tā ir Nica. Šeit ir Latvija, te ir labāk.
Edvards negaidot pacēla Mariju uz rokām un ienesa dziļāk ūdenī.
-Edvards, nē. Auksti.
-Nekas, nekas.
Edvards viņu ielika dziļi ūdenī.
-Es tev vēl pieminēšu. -Marija iesmējās.
-Bet vai tad nav labi?
-Ir!
Marija sāka peldēt.
Viņa jutās lieliski. Nevienas liekas domas galvā, kas noticis pirms viņa atbrauca uz Latviju.
Lai gan domas par Natanjelu dienu no dienas nelika mieru, viņa saprata, ka katram jāsāk jauna dzīve. Natanjelu viņa mīlēja, bet saprata, ka viņu dzīves ir pašķīrušās.
Marija priecājās. Dzīve viņai atnesa smaidu uz lūpām.
***
Natanjels un Patriks atpūtās pie jūras.
-Paskaties uz tām meitenēm. - Patriks norādīja.
-Skaistas.
-Ejam iepazīties. - Patriks piecēlās.
Natanjels piekrita un arī devās līdz ar Patriku.
-Tūristes. - Patriks piegāja pie meitenes rozā peldkostīmā - Hi girls!
-Hi!
-I am Patric! And he is Natanjel, my friend.
-My name is Aleksa and she is Lily. -meitene smaidīja un nolūkojās uz Natanjela.
-Nice to meet you. - Natanjels smaidīja.
-You both want join us? We rest in there. -Patriks paņēma Lilijas roku. - Go?
-Yes.
Natanjels, Patriks un meitenes devās uz puišu vietu. Tur viņiem stāvēja alus un dažas uzkodas.
-Enjoy. -Patriks apsēdās.
-Where you from?
-We are from England. - Lilija apsēdās blakus Patrikam.
Aleksa apsēdās blakus Natanjelam. Varēja uzreiz pamanīt, ka viņi viens otram iepatikās.
***
Marija un Edvards izklaidējās ūdenī.
Aptuveni pēc pusstundas viņi izlīda no ūdens un atkrita uz segas.
-Kolosāli.
Edvards smējās.
-Piekrītu. -Marija smaidīja. - Tik jautri sen nav bijis.
-Biežāk jātiekas.
Marija pagriezās uz vēdera.
-Tu skumsti, vai ne? - Edvards piebīdījās tuvām Marijai.
-Kāpēc tu tā domā?
-Pēc tevis redzu. Tev šeit patīk, bet domās esi tālu prom. -Edvards secināja.
-Tikai mazliet. Tur ir visa mana bērnība. Pats zini. Šeit sākās jauna dzīve.
Edvards strauji piecēlās un kaut kur aizgāja.
Marija samulsa un apsēdās.
Pēc mirkļa Edvards bija atpakaļ ar dažiem ziediņiem.
-Tur vienmēr ir rudzupuķes. Slepena vietiņa. Tikai kušš... - Edvards apsēdās pretim Marijai un nolauza īsākus kātiņus.
-Ko tu dari?
-Pagaidi! - Viņš aplauza kātiņus un ziediņus sāka spraust Marija mitrajā bizē. -Tā labāk.
-Paldies. - Marija samulsa. -Jauks žests no tavas puses.
Edvards aizlika matu šķipsnu Marijai aiz auss.
Marija nolaida acis.
-Edvard!
-Piedod, tev šķipsna bija izmukusi. - Edvards smaidīja.
Edvards pieskārās Marija zodam un pacēla viņas galvu, lai viņu acis atrastos vienā līmenī.
Viņš uz Mariju paskatījās tā, kā ikviena meitene vēlētos, lai uz viņu paskatās puisis.
Edvards pieliecās pie Marijas un ar savām lūpām maigi pieskarās viņas lūpām.
Skūpsts bija maigs un patīkams, neuzbāzīgs.
-Khe, khem... -blakus nostājās Edvarda labākais draugs Salvis.
Edvards neiztrūkās un tikai pasmaidīja.
-Čau! Skatos tu arī te. - Salvis nesmaidīja.
-Jā. Atbraucu ar Mariju.
-Redzu. Un...
-Viņa Rīgā. -Edvards kļuva nopietns. -Iepazīsties, Marija, Matīsa meita. Nav mana māsa, ne tuvu.
-Mhm.
Marija saprata, ka Salvis ir dusmīgs. Viņa piecēlās.
-Saprotu, ka esi neapmierināts ar redzēto. Cik saprotu tu pazīsti Katrīnu. Šis skūpsts bija mirkļa iespaidā. Nevēlējos radīt šādu situāciju. Bet...tas nenozīmē, ka tev vai jums, Salvi, jāuzvedas kā kretīnam. Neieteiktu. -Marija paņēma savas lietas. - Es uz mašīnu. Paldies par sabojāto dienu.
Marija devās uz Edvarda mašīnu.
-Tas bija negaidīti. - Salvis papleta acis.
-Jā, man arī. Bet viņai taisnība. Es biju pie vainas.
-Labi. Piedod, laikam tiešām uzvedos kā kretīns. - Salvis saprata savu kļūdu. -Bet nu...tas nav labi, ka tu tā dari.
-Es saku, mirkļa vājums. Līdz šim es vēl neesmu redzējis nevienas meitenes acīs to nevainīgumu, mirdzumu un dabiskumu. Viņā nav nekas samākslots. To pats tikko izjuti, klusa, bet nikna. Tā kā, nepārmet man neko. Es tev nepārmetu, kad ballītē skūpstījies ar citu. -Edvards aizsvilās.
-Viss, viss. Piedod.
-Tu viens?
-Nē, es ar Lauru. Viņa pārģērbjas. -Salvis māja ar galvu - Es iešu. Līdz piektdienai? Katrīna atbrauc.
-Zinu.
Edvards paņēma segu un devās uz mašīnu.
-Beidzot. Es gribu mājās.
-Nu piedod. -Edvards atslēdz mašīnu. -Tā nevajadzēja.
-Lai paliek. Braucam mājās. - Marija bija dusmīga.
Marija iesēdās mašīnā.
-Marija...
-Pietiek. Braucam.
Edvards iedarbināja mašīnu un abi devās mājās.
***
Matīss un Valērija sēdēja kafeijnīcā un pusdienoja.
-Kas tev noticis? -Valērija satraucās par savu mīļoto.
-Nekas. Darbs un darbs. Vēl meita. Es zinu, ka viņa skumst pēc savas vecās dzīves. Bet tēlo, ka viss labi.
-Viņa ir liela meitene. Neuztraucies. Ja viņa vēlēsies atgriezties Francijā, tad atgriezīsies. Pat neprasot tev atļauju. - Valērija pieskārās Matīsa rokai.
-Bet es tik ilgi domāju, ka viņas nav. Vienā mirklī es varu atkal viņu pazaudēt.
Matīss nevēlējās vairs laist meitu prom, bet viņš zināja, ka Valērijai taisnība.
-Neesi domājis Marijai pateikt par vecmammu? Iepazīstināt viņas.
-Biju domājis, bet...nezinu vai vispār viņa vēlas mani un Mariju redzēt. Viņa bija pret mums. Tāpēc Šarlote devās prom. -Matīss nokoda maizi - Tā man liekas, ka nav diži laba doma.
-Mīļais, cilvēki mainās. Varbūt vecmamma vēlas ieraudzīt mazmeitu.
Matīss aizdomājās. It kā būtu laiks aizvest meitu pie viņas vecmammas.
-Taisnība. Es arī zinu, kur viņa dzīvo. Iespējams, ka viņa pat nezina, ka meita ir mirusi.
-Protams. - Valērija pasmaidīja.
Abi turpināja pusdienot.
***
Marija un Edvards atbrauca mājās.
Marija ātri izkāpa no mašīnas un devās mājā.
-Marija, pagaidi!
Edvards ātri sekoja līdzi.
-Ko tu gribi? -Marija vēljoprojām bija dusmīga.
-Parunāt.
-Par ko? Par to kā uztaisīji mani par muļķi? Protams, tev nepierast. Tas ir normāli. -Marija iegāja viesistabā un iemeta mantas dīvānā.
-Es nevēlējos. Tas nebija mans mērķis.
-Protams. - Marija apsēdās dīvānā un ieslēdza televizoru.
-Tad ar mani vairs nerunāsi?
-Un kā izskatās? -Marijai nebija noskaņojuma.
Edvards saprata, ka šodien nesanāks runāšana un devās uz virtuvi kaut ko paēst.
***
Natanjels pamodās ar stiprām galvassāpēm. Viņš pagriezās uz labā sāna. Tur gulēja Aleksa, meitene ar kuru iepazinās pludmalē. Viņa bija kaila. Acīmredzami viņš ar šo meiteni pārgulējis.
-Ohooo... -Natanjels klusi izlīda no gultas un uzvilka halātu.
Klusi viņš izgāja no istabas un devās uz ēdamistabu.
Tur sēdēja Bernards un lasīja ikrīta avīzi.
-Labrīt tēvs!
-Labrīt! Vakar bija izdevusies diena? - Bernards pasmaidīja.
-Jā, tā neko.
Natanjels apsēdās un ielēja sev kafiju.
-Šodien vari atpūsties. Darbā nav ko darīt. Es braukšu uz Parīzi, palikšu tur 4 dienas. Darba darīšanas.
-Labi. Vai tiešām nav nepieciešma palīdzība? -Natanjels padzērās kafiju.
-Nē. Viss notiks Parīzē.
Bernards pamanīja kādu meiteni, kad lēnām izlavījās no mājas. Viņš ar samulsušām un nosodošām acīm uzlūkoja Natanjelu.
-Kas tas bija?
-Aleksa, meitene no pludmales. -Natanjels nezināja, kā reaģēt uz notikušo.
-Skaidrs. Un? Atpakaļ pie saviem niķiem?
-Tēvs, esmu brīvs. -Natanjels apstiprināja - Man nav, ko teikt.
-Tad Santai to pasaki. Ja nepateiksi tu, tad es. Man nav, ko zaudēt, bet tev ir. Ja tu tiešām Santu mīlētu, tad nekas tāds nenotiktu. Cik zinu, tad jūs maz komunicējat, vai ne? Ja nevēlies viņu, tad pasaki. To izdari šodien līdz manai aizbraukšanai. Tas slikti beigsies.
-Es esmu brīvs. -Natanjels palika pie sava.
-Tad parādi man to vēstuli, kur Santa rakstījusi, ka atbrīvo tevi vai tu viņu. Vari parādīt?
-Nē.
-Tad lūdzu, izdari to. -Bernards piecēlās - Labāk tagad salauz viņas sirdi, nekā viņa to uzzina no kāda cita, piemēram Patrika. Tu labi pazīsti savu draugu.
Bernards devās ģērbties braucienam uz Parīzi.
Natanjels turpināja brokastot vienatnē.
***
Marija pamodās bez garastāvokļa. Tas bija kaut kur aizklīdis.
Viņa uzvilka ērtu sporta tērpu un sataisīja matus zirgastē.
Marija pamanīja, ka debesīs savelkas tumši mākoņi.
Negribīgi viņa devās brokastot.
-Labrīt! Kas brokastīs?
-Šodien omlete.
-Beidzot! -Marija izmocīja smaidu.
Ēdamistabā ienāca Edvards.
-Labrīt!
Marija neatbildēja uz sveicienu un sev ielēj tēju.
-Laikam, ka ar mani nerunāsi. - Edvards apsēdās pie galda. - Kafija ir?
-Tūlīt būs gatava.
Elita pienesa omleti ar dārzeņiem.
-Paldies, Elit! -Marija sāka ēst.
-Jauki.
Edvards arī ķērās klāt brokastīm.
-Domāju, ka vairs neseko vecajiem paradumiem. Mums jāparunā.
-Mhm. - Marija bija piebāzusi pilnu muti, lai nebūtu jārunā.
-Man prieks, ka tu tā izturies. Es neko tādu neizdarīju, lai tagad ar mani nerunātu.
-Mhm. - Marija norija omelti un aizrijās.
-Karma.
Edvards viņai padeva ūdeni, lai viņa atklepotos.
-Viss labi? - Elita uztraucās.
-Jā, viss labi. Paldies par brokastīm. Gardas.
Marija piecēlās un aizgāja apsēsties dīvānā. Viņa paņēma datoru un atvēra savu e-pastu. Tur bija jauna vēstule no Natanjela. Marija pie sevis sāka lasīt.
-"Santa! Es nevēlos tevi sāpināt, bet tu pati zini, ka mūsu attiecības nav iespējamas no attāluma. Tas nav normāli, ka es nevaru tev pieskarties, tevi apskaut un noskūpstīt. Mēs nesazinamies tik daudz, lai mēs būtu viens otram interesanti. Bet... kā lai pasaka? Vakar pludmalē iepazinos ar meiteni, ar kuru pārgulēju. Piedod, bet tā tas sanāca un es nenožēloju."
Marija sēdēja un nespēja noticēt. Viņa sāka raudāt. Viņai sāpēja. Ļoti.
-Marij, kas noticis?
-Jūs visi esat kretīni. Laikam no vienas vides. -Marija iemeta datoru dīvānā un aizgāja uz savu istabu.
Edvards nesaprata, kas notiek un paņēma Marijas datoru. Viņš izlasīja Natanjela vēstuli. Edvards saprata, ka vismaz stundiņu Marija jāliek mierā un jāatstāj ar savām domām.
