1.nodaļa
Vasara iesākās ar +25 grādiem. Edmunds un Matīss
atpūtās vasaras mājiņā. Abi puiši baudīja atpūtu no darbiem.
-Cik jauki! Sācies atvaļinājums. Saule, meitenes un
ballītes. – Matīss laimē aizvēra acis.
-Tev palaimējies. –Edmunds attaisīja alus pudeli –
Man jāstrādā vēl mēnesis līdz savam atvaļinājumam.
-Žēl. Domāju tevi uzaicināt uz Spāniju.
-Pārdzīvošu.
Edmunds piecēlās un devās atvēsināties ūdenī.
Matīss pārdzīvoja par draugu. Lai arī bija pagājuši
jau 7 gadi kopš Marija bija devusies prom, Edmunds turpināja par viņu domāt.
Matīss sen jau bija pašķīries ar Patrīciju. Viņi
bija apprecējušies, kad abi pabeidza augstskolu, bet pēc gada laulība izjuka.
Starp viņiem bija mīlestība, bet tā neizglāba laulību. Bet Matīss to ātri
pārdzīvoja un vienā mirklī atradās jau kādas citas meitenes gultā.
-Edmund, šodien varbūt uz kādu klubu? – Matīss
pakliedza.
-Nevēlos. Šodien ar Zani meklēsim svinību vietu.
Lai arī Edmunds nebija aizmirsis Mariju, viņš
atrada sev meiteni un drīz ar viņu laulāsies.
Zane bija meitene no viņa aprindām ar kuru
iepazinās augstskolas ballē. Viņa bija pirmā, kas sāka runāt ar Edmundu un
mēģināja iepazīties. Zane nepadevās pēc pirmās neveiksmes. Matīss bija tas,
kurš pierunāja Edmundu, lai tiekas ar šo meiteni. Matīss zināja, ka Marija
neatgriezīsies. Pēc jaunumiem, ka viņa precas, tas bija skaidrāks par skaidru.
-Jā, tu taču drīz būsi piesiets pie vienas.
Edmunds izkāpa no ūdens un paņēma dvieli.
-Es nebūšu piesiets, es būšu laimīgi precējies. –
Edmunds centās pasmaidīt.
-Nemāni vismaz mani. Tu precies ar Zani, jo
uzzināji, ka Marija precas. Es neesmu muļķis, mīļais draugs. Visi to zina.
-Ko tieši? – Edmunds smaidīja.
-Ka Marija precas. Neuztraucies neviens nenojauš,
ka tu to dari, jo skumsti pēc savas īstās mīlas.
-Pārtrauc! –Edmunds zināja, ka draugam taisnība,
bet nevēlējās to izrādīt – Es precos, jo iemīlēju Zani. Tā notiek, draugs! Drīz
mēs precēsimies un mums būs laimīga ģimenes dzīve.
-Labi, lai tā būtu.
Edmunds apgūlās atpūtas krēslā.
Matīss smaidīja, jo zināja patiesību. Viņš saprot
draugu, jo viņam Marija bija iekritusi sirdī.
***
Nauris un Anna atpūtās uz dīvāna un skatījās
filmas.
-Tik jauki pavadīt šādi atvaļinājumus. – Anna bija
laimīga.
-Jā, piekrītu. –Nauris smaidīja – Beidzot kaut kāda
brīvība.
Nauris un Anna jau bija kopā divus gadus. Pirms
mēneša viņi salaulājās.
Anna beidzot bija atradusi savu laimi pēc ilgiem
meklējumiem. Tomēr laime bija rokas stiepiena attālumā.
Viņu laulība bija jau ieplānota kopš bērnības, bet
katrs atrada savu ceļu.
Nauris bija iemīlējies citā, Anna vēlējās brīvību.
Bet laiks gāja uz priekšu un viņi saprata, ka nav, ko gaidīt.
-Varbūt nākamajā mēnesī dodamies pārgājienā? –
Nauris apjautājās.
-Uz kurieni?
-Nezinu. Paskatīsimies. Mums nav bijis
medusmēnesis. Varētu doties uz citu valsti un tur apstaigāt vietas, kalnus.
-Izklausās interesanti. – Annai patika
piedzīvojumi.
Naurim iezvanījās telefons.
-Piedod! – Nauris pacēla – Jā, Nauris Tūns.
Naura acīs varēja redzēt pārsteigumu.
-Piedod mīļā, es tūlīt!
Nauris devās uz citu istabu, lai runātu.
Anna palika viena un turpināja skatīties filmu.
Ainārs savā kabinetā runāja pa telefonu.
-Rīt es jums nosūtīšu auto un tā jūs atvedīs pie
manis. Gaidīšu! – Nauris nolika telefonu uz galda. – Tie tik ir jaunumi.
Nauris nopūtās un centās saņemt sevi rokās. Viņš
zināja, ka rītdienas ciemiņš neko labu nedos.
***
Matīss sēdēja kafejnīcā un gaidīja Patrīciju.
Lai arī viņi bija šķīrušies, abi uzturēja
draudzīgas attiecības.
-Sveiks! Piedod, sastrēgums. – Patrīcija nobučoja
Matīsu uz vaiga.
-Viss labi. Kaut ko vēlies?
-Jā, aukstu sulu. –Patrīcija bija nedaudz
noelsusies.
Matīss pasauca viesmīli un pasūtīja dzeramos.
-Kas jauns? – Patrīcija atspiedās krēslā.
-Atvaļinājums. Pirmdien uz Spāniju. Kas tev?
-Nekas īpašs. Satiekos ar kādu. – Patrīcija
smaidīja.
-Nu gan jaunumi. Kas viņš ir un no kurienes?
Matīss to neizrādīja, bet viņš bija greizsirdīgs,
kad Patrīcija sāka tikties ar kādu citu. Tomēr mīlestība pastāvēja, lai arī tā
bija savāda.
-Viņš ir jauns ārsts. Strādā mūsu slimnīcā. Nedaudz
vecāks, 30 gadi. –Patrīcija staroja.
Patrīcija bija izlēmusi studēt medicīnas jomu, viņa
kļuva par medmāsiņu. Viņa turpināja studēt, bet arī strādāja vietējā slimnīcā.
Patrīcija dievināja savu darbu.
-Skaidrs. Cik ilgi esat pazīstami?
-Aptuveni mēnesi. – Patrīcija padzērās tikko
atnesto sulu – Darbā jau visi baumo par mums.
-Kā tad savādāk? Vismaz iemesls parunāt. – Matīss
iesmējās.
-Un kā tev privātajā dzīvē?
Matīss nevēlējās teikt Patrīcijai patiesību par
savām nakts izklaidēm, jo zināja, ka Patrīcija var pārtraukt draudzību.
-Nekā. Klusums. –Matīss piemiedza ar aci – Nav
laika. Varbūt ceļojumā kaut kas mainīsies.
-Spānijā jau karstasinīgas meitenes. –Patrīcija
iesmējās.
Patrīcija nebija mainījusies. Vismaz ne izskatā,
bet raksturā ļoti. Viņa bija kļuvusi maigāka un mīļāka. Nebija egoiste kā
agrāk, tieši otrādāk, viņa vairāk deva nekā ņēma.
-Kā Edmundam?
-Gatavojas kāzām.- Matīss padzērās kafiju – Šodien
viņi izvēlas svinību vietu. Liekas, ka zaudēju draugu.
-Matīss, nu tā nevar teikt. Viņam ir nepieciešams
tavs atbalsts. Tu esi viņa labākais draugs. Tu viņu labi zini.
-Tāpēc es saku, ka zaudēju draugu. Viņa vietā es
jau sen atrastos Austrālijā pie Marijas, ne jau raudātu spilvenā un bildinātu
meiteni, kuru nemaz nemīlu. – Matīss noskaitās – Atceries, esmu psihologs. Es
to redzu. Viņš domā, ka es esmu muļķis.
Patrīcija zināja, ka Matīsam ir taisnība, bet viņa
nevēlējās iejaukties Edmunda attiecībās. Laiks rādīs, kas iznāks no tām
attiecībām.
-Matīss, zinu, ka uztraucies par savu draugu. Bet
varbūt tu kļūdies.
-Mīļā, es nekļūdos. Es to labi redzu un zinu.
–Matīss palika pie sava – Katru reizi, kad Zane ir ar viņu, es neredzu mīlas
skatienus. Viņš Zanei nepieskaras ar tādu jutekliskumu. Viņš man var teikt cik
laimīgs ir un būs, bet tā nav. Tu atceries, kad viņš bildināja Zani?
-Nē, neatceros.
-Tad kad tēvs parādīja mums e-pastu no vietējās
avīzes par Marijas laulībām. Nākamajā dienā viņš bildināja Zani. Tā lūk! Viņš
nav aizmirsis Mariju un neaizmirsīs.
-Matīss... – Patrīcija paņēma viņa roku – Zinu. Bet
tā ir viņa dzīve. Es arī nevēlos, lai viņš ir nelaimīgs. Bet ne jau mēs
izlemsim viņa dzīves gaitu. Viss nostāsies savās vietās. Varbūt viņš
vecumdienās izlems un dosies uz Austrāliju pie Marijas. Tur viņi dzīvos ilgi un
laimīgi. Mēs to nezinām.
Matīsa sirds sāka straujāk sisties „Kāpēc mēs
šķīrāmies?”
***
Edmunds un Zane sēdēja pie gara saraksta ar svinību
vietām.
Edmunds jau sāka nogurt no šī visa. Viņš vēlējās pavadīt
vasaru citādāk, bet saprata, ka Zani vienu nedrīkst atstāt.
-Ir jauka vieta ar pirti. Saucas „Ozoli”. Mājīga un
vienkārša.
-Zane, vienkārša nederēs, tu labi zini. – Edmunds
atspiedās krēslā.
Zane izsvītroja vietu. Viņa piekārtoja savus
blondos matus un arī atspiedās krēslā.
-Es nezinu, ko lai tev vēl piedāvā. Tev nekas
nepatīk.
-ir pārāk karsti, lai domātu. Es vēlos atpūsties.
Man ir tikai viena diena nedēļā, lai vienkārši pasēdētu un atpūstos. – Edmunds
kļuva dusmīgs.
-Es nesaprotu tevi. Kāpēc tad vajadzēja tik ātri
tās kāzās?
-Lai paliek. Kas tālāk? – Edmunda paņēma sarakstu.
Sarakstā bija aptuveni simts svinību vietas. Cita
par citu šikāka, bet bija arī vienkāršākas.
Pats Edmunds nevēlējās glaunas kāzas. Viņš vēlējās,
ko vienkāršu, bet viņa statuss to neļāva. Drīzāk neļāva viņa vecāki.
-Varbūt Turaidas pils? Daudz vietas, jauka
atmosfēra.
-Tu joko? Kāda Turaidas pils? Tur nav, kur svinēt.
– Zane nesaprata no kurienes viņam āda ideja.
-Labi. Tad ņemam „Avoti”. Tur ir viss, kā vajag.
Liela aktu zāle, grezna svinību telpa.
-Esi pārliecināts? – Zane šaubījās.
-Jā, esmu
pārliecināts.
Zane pasmaidīja un noskūpstīja savu līgavaini.
-Paldies. Tad iešu un piezvanīšu.
Zane devās uz otru istabu.
Kamēr Zane bija prom, Edmunds centās atrast jaunumus
par Mariju un viņas kāzām. Nekā nebija. Bija tikai raksts par saderināšanos un
kāzu datumu. Kāzām jau bija jābūt pirms divi mēneši. Klusums. Viņš nesaprata
kāpēc.
Katru dienu Edmunds mēģināja atrast Mariju caur
dažādiem sociālajiem tīkliem.
Kādu laiciņu pēc viņas aizlidošanas, viņi
sarakstījās caur e-pastu, bet pēc pusgada viņa pazuda. Bet pēkšņi pēc septiņiem
gadiem parādījās, ka Marija, precas ar kādu Austrālijas latvieti.
Marija bija teikusi, ka gaidīs to momentu, kad
varēs būt kopā ar viņu, lai arī cik ilgs laiks paies. Viņa bija melojusi. Viņš
vēlējās ticēt, ka vēl kaut kas ir iespējams, bet bija jau par vēlu. Septembrī
viņš precēsies ar Zani, kas dos viņam mīlestību un ar laiku, varbūt ar laiku,
viņš iemīlēs šo meiteni, kas tic, ka Edmunds viņu mīl.