Lupatu Lelle 2.daļa 1.nodaļa

1.nodaļa

Vasara iesākās ar +25 grādiem. Edmunds un Matīss atpūtās vasaras mājiņā. Abi puiši baudīja atpūtu no darbiem.

-Cik jauki! Sācies atvaļinājums. Saule, meitenes un ballītes. – Matīss laimē aizvēra acis.

-Tev palaimējies. –Edmunds attaisīja alus pudeli – Man jāstrādā vēl mēnesis līdz savam atvaļinājumam.

-Žēl. Domāju tevi uzaicināt uz Spāniju.

-Pārdzīvošu.

Edmunds piecēlās un devās atvēsināties ūdenī.

Matīss pārdzīvoja par draugu. Lai arī bija pagājuši jau 7 gadi kopš Marija bija devusies prom, Edmunds turpināja par viņu domāt.

Matīss sen jau bija pašķīries ar Patrīciju. Viņi bija apprecējušies, kad abi pabeidza augstskolu, bet pēc gada laulība izjuka. Starp viņiem bija mīlestība, bet tā neizglāba laulību. Bet Matīss to ātri pārdzīvoja un vienā mirklī atradās jau kādas citas meitenes gultā.

-Edmund, šodien varbūt uz kādu klubu? – Matīss pakliedza.

-Nevēlos. Šodien ar Zani meklēsim svinību vietu.

Lai arī Edmunds nebija aizmirsis Mariju, viņš atrada sev meiteni un drīz ar viņu laulāsies.

Zane bija meitene no viņa aprindām ar kuru iepazinās augstskolas ballē. Viņa bija pirmā, kas sāka runāt ar Edmundu un mēģināja iepazīties. Zane nepadevās pēc pirmās neveiksmes. Matīss bija tas, kurš pierunāja Edmundu, lai tiekas ar šo meiteni. Matīss zināja, ka Marija neatgriezīsies. Pēc jaunumiem, ka viņa precas, tas bija skaidrāks par skaidru.

-Jā, tu taču drīz būsi piesiets pie vienas.

Edmunds izkāpa no ūdens un paņēma dvieli.

-Es nebūšu piesiets, es būšu laimīgi precējies. – Edmunds centās pasmaidīt.

-Nemāni vismaz mani. Tu precies ar Zani, jo uzzināji, ka Marija precas. Es neesmu muļķis, mīļais draugs. Visi to zina.

-Ko tieši? – Edmunds smaidīja.

-Ka Marija precas. Neuztraucies neviens nenojauš, ka tu to dari, jo skumsti pēc savas īstās mīlas.

-Pārtrauc! –Edmunds zināja, ka draugam taisnība, bet nevēlējās to izrādīt – Es precos, jo iemīlēju Zani. Tā notiek, draugs! Drīz mēs precēsimies un mums būs laimīga ģimenes dzīve.

-Labi, lai tā būtu.

Edmunds apgūlās atpūtas krēslā.

Matīss smaidīja, jo zināja patiesību. Viņš saprot draugu, jo viņam Marija bija iekritusi sirdī.

***

Nauris un Anna atpūtās uz dīvāna un skatījās filmas.

-Tik jauki pavadīt šādi atvaļinājumus. – Anna bija laimīga.

-Jā, piekrītu. –Nauris smaidīja – Beidzot kaut kāda brīvība.

Nauris un Anna jau bija kopā divus gadus. Pirms mēneša viņi salaulājās.

Anna beidzot bija atradusi savu laimi pēc ilgiem meklējumiem. Tomēr laime bija rokas stiepiena attālumā.

Viņu laulība bija jau ieplānota kopš bērnības, bet katrs atrada savu ceļu.

Nauris bija iemīlējies citā, Anna vēlējās brīvību. Bet laiks gāja uz priekšu un viņi saprata, ka nav, ko gaidīt.

-Varbūt nākamajā mēnesī dodamies pārgājienā? – Nauris apjautājās.

-Uz kurieni?

-Nezinu. Paskatīsimies. Mums nav bijis medusmēnesis. Varētu doties uz citu valsti un tur apstaigāt vietas, kalnus.

-Izklausās interesanti. – Annai patika piedzīvojumi.

Naurim iezvanījās telefons.

-Piedod! – Nauris pacēla – Jā, Nauris Tūns.

Naura acīs varēja redzēt pārsteigumu.

-Piedod mīļā, es tūlīt!

Nauris devās uz citu istabu, lai runātu.

Anna palika viena un turpināja skatīties filmu.

Ainārs savā kabinetā runāja pa telefonu.

-Rīt es jums nosūtīšu auto un tā jūs atvedīs pie manis. Gaidīšu! – Nauris nolika telefonu uz galda. – Tie tik ir jaunumi.

Nauris nopūtās un centās saņemt sevi rokās. Viņš zināja, ka rītdienas ciemiņš neko labu nedos.

***

Matīss sēdēja kafejnīcā un gaidīja Patrīciju.

Lai arī viņi bija šķīrušies, abi uzturēja draudzīgas attiecības.

-Sveiks! Piedod, sastrēgums. – Patrīcija nobučoja Matīsu uz vaiga.

-Viss labi. Kaut ko vēlies?

-Jā, aukstu sulu. –Patrīcija bija nedaudz noelsusies.

Matīss pasauca viesmīli un pasūtīja dzeramos.

-Kas jauns? – Patrīcija atspiedās krēslā.

-Atvaļinājums. Pirmdien uz Spāniju. Kas tev?

-Nekas īpašs. Satiekos ar kādu. – Patrīcija smaidīja.

-Nu gan jaunumi. Kas viņš ir un no kurienes?

Matīss to neizrādīja, bet viņš bija greizsirdīgs, kad Patrīcija sāka tikties ar kādu citu. Tomēr mīlestība pastāvēja, lai arī tā bija savāda.

-Viņš ir jauns ārsts. Strādā mūsu slimnīcā. Nedaudz vecāks, 30 gadi. –Patrīcija staroja.

Patrīcija bija izlēmusi studēt medicīnas jomu, viņa kļuva par medmāsiņu. Viņa turpināja studēt, bet arī strādāja vietējā slimnīcā. Patrīcija dievināja savu darbu.

-Skaidrs. Cik ilgi esat pazīstami?

-Aptuveni mēnesi. – Patrīcija padzērās tikko atnesto sulu – Darbā jau visi baumo par mums.

-Kā tad savādāk? Vismaz iemesls parunāt. – Matīss iesmējās.

-Un kā tev privātajā dzīvē?

Matīss nevēlējās teikt Patrīcijai patiesību par savām nakts izklaidēm, jo zināja, ka Patrīcija var pārtraukt draudzību.

-Nekā. Klusums. –Matīss piemiedza ar aci – Nav laika. Varbūt ceļojumā kaut kas mainīsies.

-Spānijā jau karstasinīgas meitenes. –Patrīcija iesmējās.

Patrīcija nebija mainījusies. Vismaz ne izskatā, bet raksturā ļoti. Viņa bija kļuvusi maigāka un mīļāka. Nebija egoiste kā agrāk, tieši otrādāk, viņa vairāk deva nekā ņēma.

-Kā Edmundam?

-Gatavojas kāzām.- Matīss padzērās kafiju – Šodien viņi izvēlas svinību vietu. Liekas, ka zaudēju draugu.

-Matīss, nu tā nevar teikt. Viņam ir nepieciešams tavs atbalsts. Tu esi viņa labākais draugs. Tu viņu labi zini.

-Tāpēc es saku, ka zaudēju draugu. Viņa vietā es jau sen atrastos Austrālijā pie Marijas, ne jau raudātu spilvenā un bildinātu meiteni, kuru nemaz nemīlu. – Matīss noskaitās – Atceries, esmu psihologs. Es to redzu. Viņš domā, ka es esmu muļķis.

Patrīcija zināja, ka Matīsam ir taisnība, bet viņa nevēlējās iejaukties Edmunda attiecībās. Laiks rādīs, kas iznāks no tām attiecībām.

-Matīss, zinu, ka uztraucies par savu draugu. Bet varbūt tu kļūdies.

-Mīļā, es nekļūdos. Es to labi redzu un zinu. –Matīss palika pie sava – Katru reizi, kad Zane ir ar viņu, es neredzu mīlas skatienus. Viņš Zanei nepieskaras ar tādu jutekliskumu. Viņš man var teikt cik laimīgs ir un būs, bet tā nav. Tu atceries, kad viņš bildināja Zani?

-Nē, neatceros.

-Tad kad tēvs parādīja mums e-pastu no vietējās avīzes par Marijas laulībām. Nākamajā dienā viņš bildināja Zani. Tā lūk! Viņš nav aizmirsis Mariju un neaizmirsīs.

-Matīss... – Patrīcija paņēma viņa roku – Zinu. Bet tā ir viņa dzīve. Es arī nevēlos, lai viņš ir nelaimīgs. Bet ne jau mēs izlemsim viņa dzīves gaitu. Viss nostāsies savās vietās. Varbūt viņš vecumdienās izlems un dosies uz Austrāliju pie Marijas. Tur viņi dzīvos ilgi un laimīgi. Mēs to nezinām.

Matīsa sirds sāka straujāk sisties „Kāpēc mēs šķīrāmies?”

***

Edmunds un Zane sēdēja pie gara saraksta ar svinību vietām.

Edmunds jau sāka nogurt no šī visa. Viņš vēlējās pavadīt vasaru citādāk, bet saprata, ka Zani vienu nedrīkst atstāt.

-Ir jauka vieta ar pirti. Saucas „Ozoli”. Mājīga un vienkārša.

-Zane, vienkārša nederēs, tu labi zini. – Edmunds atspiedās krēslā.

Zane izsvītroja vietu. Viņa piekārtoja savus blondos matus un arī atspiedās krēslā.

-Es nezinu, ko lai tev vēl piedāvā. Tev nekas nepatīk.

-ir pārāk karsti, lai domātu. Es vēlos atpūsties. Man ir tikai viena diena nedēļā, lai vienkārši pasēdētu un atpūstos. – Edmunds kļuva dusmīgs.

-Es nesaprotu tevi. Kāpēc tad vajadzēja tik ātri tās kāzās?

-Lai paliek. Kas tālāk? – Edmunda paņēma sarakstu.

Sarakstā bija aptuveni simts svinību vietas. Cita par citu šikāka, bet bija arī vienkāršākas.

Pats Edmunds nevēlējās glaunas kāzas. Viņš vēlējās, ko vienkāršu, bet viņa statuss to neļāva. Drīzāk neļāva viņa vecāki.

-Varbūt Turaidas pils? Daudz vietas, jauka atmosfēra.

-Tu joko? Kāda Turaidas pils? Tur nav, kur svinēt. – Zane nesaprata no kurienes viņam āda ideja.

-Labi. Tad ņemam „Avoti”. Tur ir viss, kā vajag. Liela aktu zāle, grezna svinību telpa.

-Esi pārliecināts? – Zane šaubījās.

-Jā,  esmu pārliecināts.

Zane pasmaidīja un noskūpstīja savu līgavaini.

-Paldies. Tad iešu un piezvanīšu.

Zane devās uz otru istabu.

Kamēr Zane bija prom, Edmunds centās atrast jaunumus par Mariju un viņas kāzām. Nekā nebija. Bija tikai raksts par saderināšanos un kāzu datumu. Kāzām jau bija jābūt pirms divi mēneši. Klusums. Viņš nesaprata kāpēc.

Katru dienu Edmunds mēģināja atrast Mariju caur dažādiem sociālajiem tīkliem.

Kādu laiciņu pēc viņas aizlidošanas, viņi sarakstījās caur e-pastu, bet pēc pusgada viņa pazuda. Bet pēkšņi pēc septiņiem gadiem parādījās, ka Marija, precas ar kādu Austrālijas latvieti.

Marija bija teikusi, ka gaidīs to momentu, kad varēs būt kopā ar viņu, lai arī cik ilgs laiks paies. Viņa bija melojusi. Viņš vēlējās ticēt, ka vēl kaut kas ir iespējams, bet bija jau par vēlu. Septembrī viņš precēsies ar Zani, kas dos viņam mīlestību un ar laiku, varbūt ar laiku, viņš iemīlēs šo meiteni, kas tic, ka Edmunds viņu mīl.