Lupatu Lelle 2.daļa 1.nodaļa

1.nodaļa

Vasara iesākās ar +25 grādiem. Edmunds un Matīss atpūtās vasaras mājiņā. Abi puiši baudīja atpūtu no darbiem.

-Cik jauki! Sācies atvaļinājums. Saule, meitenes un ballītes. – Matīss laimē aizvēra acis.

-Tev palaimējies. –Edmunds attaisīja alus pudeli – Man jāstrādā vēl mēnesis līdz savam atvaļinājumam.

-Žēl. Domāju tevi uzaicināt uz Spāniju.

-Pārdzīvošu.

Edmunds piecēlās un devās atvēsināties ūdenī.

Matīss pārdzīvoja par draugu. Lai arī bija pagājuši jau 7 gadi kopš Marija bija devusies prom, Edmunds turpināja par viņu domāt.

Matīss sen jau bija pašķīries ar Patrīciju. Viņi bija apprecējušies, kad abi pabeidza augstskolu, bet pēc gada laulība izjuka. Starp viņiem bija mīlestība, bet tā neizglāba laulību. Bet Matīss to ātri pārdzīvoja un vienā mirklī atradās jau kādas citas meitenes gultā.

-Edmund, šodien varbūt uz kādu klubu? – Matīss pakliedza.

-Nevēlos. Šodien ar Zani meklēsim svinību vietu.

Lai arī Edmunds nebija aizmirsis Mariju, viņš atrada sev meiteni un drīz ar viņu laulāsies.

Zane bija meitene no viņa aprindām ar kuru iepazinās augstskolas ballē. Viņa bija pirmā, kas sāka runāt ar Edmundu un mēģināja iepazīties. Zane nepadevās pēc pirmās neveiksmes. Matīss bija tas, kurš pierunāja Edmundu, lai tiekas ar šo meiteni. Matīss zināja, ka Marija neatgriezīsies. Pēc jaunumiem, ka viņa precas, tas bija skaidrāks par skaidru.

-Jā, tu taču drīz būsi piesiets pie vienas.

Edmunds izkāpa no ūdens un paņēma dvieli.

-Es nebūšu piesiets, es būšu laimīgi precējies. – Edmunds centās pasmaidīt.

-Nemāni vismaz mani. Tu precies ar Zani, jo uzzināji, ka Marija precas. Es neesmu muļķis, mīļais draugs. Visi to zina.

-Ko tieši? – Edmunds smaidīja.

-Ka Marija precas. Neuztraucies neviens nenojauš, ka tu to dari, jo skumsti pēc savas īstās mīlas.

-Pārtrauc! –Edmunds zināja, ka draugam taisnība, bet nevēlējās to izrādīt – Es precos, jo iemīlēju Zani. Tā notiek, draugs! Drīz mēs precēsimies un mums būs laimīga ģimenes dzīve.

-Labi, lai tā būtu.

Edmunds apgūlās atpūtas krēslā.

Matīss smaidīja, jo zināja patiesību. Viņš saprot draugu, jo viņam Marija bija iekritusi sirdī.

***

Nauris un Anna atpūtās uz dīvāna un skatījās filmas.

-Tik jauki pavadīt šādi atvaļinājumus. – Anna bija laimīga.

-Jā, piekrītu. –Nauris smaidīja – Beidzot kaut kāda brīvība.

Nauris un Anna jau bija kopā divus gadus. Pirms mēneša viņi salaulājās.

Anna beidzot bija atradusi savu laimi pēc ilgiem meklējumiem. Tomēr laime bija rokas stiepiena attālumā.

Viņu laulība bija jau ieplānota kopš bērnības, bet katrs atrada savu ceļu.

Nauris bija iemīlējies citā, Anna vēlējās brīvību. Bet laiks gāja uz priekšu un viņi saprata, ka nav, ko gaidīt.

-Varbūt nākamajā mēnesī dodamies pārgājienā? – Nauris apjautājās.

-Uz kurieni?

-Nezinu. Paskatīsimies. Mums nav bijis medusmēnesis. Varētu doties uz citu valsti un tur apstaigāt vietas, kalnus.

-Izklausās interesanti. – Annai patika piedzīvojumi.

Naurim iezvanījās telefons.

-Piedod! – Nauris pacēla – Jā, Nauris Tūns.

Naura acīs varēja redzēt pārsteigumu.

-Piedod mīļā, es tūlīt!

Nauris devās uz citu istabu, lai runātu.

Anna palika viena un turpināja skatīties filmu.

Ainārs savā kabinetā runāja pa telefonu.

-Rīt es jums nosūtīšu auto un tā jūs atvedīs pie manis. Gaidīšu! – Nauris nolika telefonu uz galda. – Tie tik ir jaunumi.

Nauris nopūtās un centās saņemt sevi rokās. Viņš zināja, ka rītdienas ciemiņš neko labu nedos.

***

Matīss sēdēja kafejnīcā un gaidīja Patrīciju.

Lai arī viņi bija šķīrušies, abi uzturēja draudzīgas attiecības.

-Sveiks! Piedod, sastrēgums. – Patrīcija nobučoja Matīsu uz vaiga.

-Viss labi. Kaut ko vēlies?

-Jā, aukstu sulu. –Patrīcija bija nedaudz noelsusies.

Matīss pasauca viesmīli un pasūtīja dzeramos.

-Kas jauns? – Patrīcija atspiedās krēslā.

-Atvaļinājums. Pirmdien uz Spāniju. Kas tev?

-Nekas īpašs. Satiekos ar kādu. – Patrīcija smaidīja.

-Nu gan jaunumi. Kas viņš ir un no kurienes?

Matīss to neizrādīja, bet viņš bija greizsirdīgs, kad Patrīcija sāka tikties ar kādu citu. Tomēr mīlestība pastāvēja, lai arī tā bija savāda.

-Viņš ir jauns ārsts. Strādā mūsu slimnīcā. Nedaudz vecāks, 30 gadi. –Patrīcija staroja.

Patrīcija bija izlēmusi studēt medicīnas jomu, viņa kļuva par medmāsiņu. Viņa turpināja studēt, bet arī strādāja vietējā slimnīcā. Patrīcija dievināja savu darbu.

-Skaidrs. Cik ilgi esat pazīstami?

-Aptuveni mēnesi. – Patrīcija padzērās tikko atnesto sulu – Darbā jau visi baumo par mums.

-Kā tad savādāk? Vismaz iemesls parunāt. – Matīss iesmējās.

-Un kā tev privātajā dzīvē?

Matīss nevēlējās teikt Patrīcijai patiesību par savām nakts izklaidēm, jo zināja, ka Patrīcija var pārtraukt draudzību.

-Nekā. Klusums. –Matīss piemiedza ar aci – Nav laika. Varbūt ceļojumā kaut kas mainīsies.

-Spānijā jau karstasinīgas meitenes. –Patrīcija iesmējās.

Patrīcija nebija mainījusies. Vismaz ne izskatā, bet raksturā ļoti. Viņa bija kļuvusi maigāka un mīļāka. Nebija egoiste kā agrāk, tieši otrādāk, viņa vairāk deva nekā ņēma.

-Kā Edmundam?

-Gatavojas kāzām.- Matīss padzērās kafiju – Šodien viņi izvēlas svinību vietu. Liekas, ka zaudēju draugu.

-Matīss, nu tā nevar teikt. Viņam ir nepieciešams tavs atbalsts. Tu esi viņa labākais draugs. Tu viņu labi zini.

-Tāpēc es saku, ka zaudēju draugu. Viņa vietā es jau sen atrastos Austrālijā pie Marijas, ne jau raudātu spilvenā un bildinātu meiteni, kuru nemaz nemīlu. – Matīss noskaitās – Atceries, esmu psihologs. Es to redzu. Viņš domā, ka es esmu muļķis.

Patrīcija zināja, ka Matīsam ir taisnība, bet viņa nevēlējās iejaukties Edmunda attiecībās. Laiks rādīs, kas iznāks no tām attiecībām.

-Matīss, zinu, ka uztraucies par savu draugu. Bet varbūt tu kļūdies.

-Mīļā, es nekļūdos. Es to labi redzu un zinu. –Matīss palika pie sava – Katru reizi, kad Zane ir ar viņu, es neredzu mīlas skatienus. Viņš Zanei nepieskaras ar tādu jutekliskumu. Viņš man var teikt cik laimīgs ir un būs, bet tā nav. Tu atceries, kad viņš bildināja Zani?

-Nē, neatceros.

-Tad kad tēvs parādīja mums e-pastu no vietējās avīzes par Marijas laulībām. Nākamajā dienā viņš bildināja Zani. Tā lūk! Viņš nav aizmirsis Mariju un neaizmirsīs.

-Matīss... – Patrīcija paņēma viņa roku – Zinu. Bet tā ir viņa dzīve. Es arī nevēlos, lai viņš ir nelaimīgs. Bet ne jau mēs izlemsim viņa dzīves gaitu. Viss nostāsies savās vietās. Varbūt viņš vecumdienās izlems un dosies uz Austrāliju pie Marijas. Tur viņi dzīvos ilgi un laimīgi. Mēs to nezinām.

Matīsa sirds sāka straujāk sisties „Kāpēc mēs šķīrāmies?”

***

Edmunds un Zane sēdēja pie gara saraksta ar svinību vietām.

Edmunds jau sāka nogurt no šī visa. Viņš vēlējās pavadīt vasaru citādāk, bet saprata, ka Zani vienu nedrīkst atstāt.

-Ir jauka vieta ar pirti. Saucas „Ozoli”. Mājīga un vienkārša.

-Zane, vienkārša nederēs, tu labi zini. – Edmunds atspiedās krēslā.

Zane izsvītroja vietu. Viņa piekārtoja savus blondos matus un arī atspiedās krēslā.

-Es nezinu, ko lai tev vēl piedāvā. Tev nekas nepatīk.

-ir pārāk karsti, lai domātu. Es vēlos atpūsties. Man ir tikai viena diena nedēļā, lai vienkārši pasēdētu un atpūstos. – Edmunds kļuva dusmīgs.

-Es nesaprotu tevi. Kāpēc tad vajadzēja tik ātri tās kāzās?

-Lai paliek. Kas tālāk? – Edmunda paņēma sarakstu.

Sarakstā bija aptuveni simts svinību vietas. Cita par citu šikāka, bet bija arī vienkāršākas.

Pats Edmunds nevēlējās glaunas kāzas. Viņš vēlējās, ko vienkāršu, bet viņa statuss to neļāva. Drīzāk neļāva viņa vecāki.

-Varbūt Turaidas pils? Daudz vietas, jauka atmosfēra.

-Tu joko? Kāda Turaidas pils? Tur nav, kur svinēt. – Zane nesaprata no kurienes viņam āda ideja.

-Labi. Tad ņemam „Avoti”. Tur ir viss, kā vajag. Liela aktu zāle, grezna svinību telpa.

-Esi pārliecināts? – Zane šaubījās.

-Jā,  esmu pārliecināts.

Zane pasmaidīja un noskūpstīja savu līgavaini.

-Paldies. Tad iešu un piezvanīšu.

Zane devās uz otru istabu.

Kamēr Zane bija prom, Edmunds centās atrast jaunumus par Mariju un viņas kāzām. Nekā nebija. Bija tikai raksts par saderināšanos un kāzu datumu. Kāzām jau bija jābūt pirms divi mēneši. Klusums. Viņš nesaprata kāpēc.

Katru dienu Edmunds mēģināja atrast Mariju caur dažādiem sociālajiem tīkliem.

Kādu laiciņu pēc viņas aizlidošanas, viņi sarakstījās caur e-pastu, bet pēc pusgada viņa pazuda. Bet pēkšņi pēc septiņiem gadiem parādījās, ka Marija, precas ar kādu Austrālijas latvieti.

Marija bija teikusi, ka gaidīs to momentu, kad varēs būt kopā ar viņu, lai arī cik ilgs laiks paies. Viņa bija melojusi. Viņš vēlējās ticēt, ka vēl kaut kas ir iespējams, bet bija jau par vēlu. Septembrī viņš precēsies ar Zani, kas dos viņam mīlestību un ar laiku, varbūt ar laiku, viņš iemīlēs šo meiteni, kas tic, ka Edmunds viņu mīl.

Mīlestības cena! /12.nodaļa/

Laiks skrēja vēja spārniem. 
Santa vairs nebija Santa. Viņa oficiāli kļuva par Mariju Argovu, Matīsa Argova, uzņēmēja meita. Jau pusgadu prese un televīzija nezināja kā likt mieru viņa ģimenei.
Marija neuztraucās par presi un pārējo. Viņai sākās jauna dzīve un līdz ar to Uģis nespēs viņu atrast un uzmeklēt.
Jauna dzīve nesa jaunas vēsmas. Marija mācījās augstskolā par finansisti, Edvards bija kopā ar Katrīnu un veidoja nopietnas attiecības. Edvards un Marija viens otru nebija redzējušies pusgadu, jo viņš iegādājās dzīvokli Rīgā un uzturējās pārsvarā galvaspilsētā.
Natanjels stradāja ar tēvu uzņēmumā. Bernards sāka domāt par iešanu pensijā un visu uzņēmumu pārrakstīja uz Natanjela vārda. Marija un Natanjels arvien mazāk viens otram rakstīja. Viņš neko daudz nezināja par Marija dzīvi, nezināja, ka viņa mainījusi vārdu, uzvārdu un pat izskatu.
Matīss nodevās darbam un strādāja vaiga sviedriem, lai uzņēmums atkal netiktu uz bankrota robežas. Viņš veidoja attiecības ar Valēriju, juristi, kas strādāja viņa firmā.

***
Marija gulēja savā gultā un vērās griestos. Bija sākušās vasaras brīvdienas, bet Marija nezināja, ko iesākt šos divus brīvos mēnešus.

-Jaunkundz, jūs esat piecēlusies? - Elita klauvēja pie istabas durvīm.
-Jā, Elit!
-Brokstis vēlaties?
-Pēc stundas. Šobrīd nav vēlmes. - Marija apsēdās gultā.

Elita devās prom.

-Ko lai dara? Ko lai dara? -Marija izlīda no gultas un piegāja pie spoguļa.

Viņas mati nu jau bija pāri plecam un pavisam gaši. Matu gali bija iekrāsoti tumši violetā krāsā. Tie lokojās lielās lokās.
Marija piegāja pie skapja un paskatījās, ko uzvilkt šajā karstajā laikā.
Viņas izvēle krita par spilgti rozā apakšveļas komplektu un spilgti rozā garu kleitu bez lencītēm. Kājās uzvilka tikpat spilgtas vasaras iešļūcenes.
Marija matus sapina bizē un bizi pārlieca pār kreiso plecu. Viņa izskatījās ļoti glīti un sievišķīgi.
Sakopusi seju un uzklājusi tikai krēmu, viņa devās brokastot.

-Kur tēvs? - Marija apsēdās.
-Viņš agri devās uz darbu. Šodien daudz darba. -Elita pasniedza Marijai brokastis.
-Hmmm... Nekā cita nav? Man nav vēlmes ēst putriņu. - Marija iesmējās.
-Piedodiet, bet jūsu tēvs pievērsies veselīgam uzturam.
-Labi, nekas.

Marija paņēma karoti un sāka ēst brokastis.
Kāds piezvanīja pie durvīm.

-Es Elit atvēršu.

Marija centās izvairīties no brokastīm un devās pie durvīm, lai tās atvērtu.
Viņas priekšā stāvēja Edvards.

-Čau! Sen neredzētais. -Marija pasmaidīja.
-Ohooo... Tu nu gan... izskaties perfekti. -Edvards novērtēja Mariju.
-Kāpēc tu nenāci uzreiz iekšā?
-Nezināju vai kāds vispār mājās. - Edvards pagāja garām Marijai.
-Redz, ka esam. - Marija devās ar Edvardu uz dzīvojamo istabu - Kāpēc esi te? Tu neesi bijis pusgadu.
-Vasara. Te ir labāk nekā Rīgā.
-Un Katrīna?

Edvards apsēdās dīvānā.

-Viņai labāk Rīgā. Pēc nedēļas atbrauks uz šejieni. Viņai gala eksāmeni.

Marija pamāja.

-Varbūt brokastis?
-Kas labs ir? - Edvards pasmaidīja.
-Garda un kolosāla auzupārslu putra ar...
-Neturpini. Sapratu, ka nekas labs. -Edvards iesmējās. -Ko šodien plāno darīt?
-Labs jautājums. Man ir izvēle, sauļoties pie mājas vai sauļoties pie mājas dīķa.
-Man ir piedāvājums, uz Alaukstu. Tu noteikti, ka neesi bijusi.

Marija pasmaidīja un apsēdās blakus Edvardam.

-Hmmm... Laba doma. Vismaz beidzot tikšu prom. Un kur atrodas Alauksts?
-Aptuveni 50 kilometru attālumā. -Edvards saulaini pasmaidīja.
-Tu nopietni? Tādā karstumā braukt gandrīz 50 kilometrus?
-Izvēlies, vai nu braukt uz Alaukstu vai nīkt šeit? -Edvards uzlika Marijai uz pleciem roku.
-Izvēle izdarīta, braukšu uz Alaukstu. Tikai sakārtošu savas mantas.

Marija piecēlās.

-Ja kas, tavas mantas ir turpat, kur vienmēr.

Marija devās uz savu istabu, lai sagatavotos braucienam uz ezeru.
Viņa uzvilka savu gaiši puķaino un divdaļīgo peldkostīmu, pa virsu uzvilka caurspīdīgu pludmales apmetni, kuram ap vidukli apsēja jostiņu. Galvā uzlika gaišo vasaras platmali.
Marija paņēma lielo segu, kur apgulties, sauļošanās krēmu, mīļāko grāmatu un to visu salika pludmales somā.
Uzvilkusi tās pašas spilgti rozā iešļūcenes, viņa devās uz pirmo stāvu. Tur viņu gaidīja Edvards. Viņš arī bija uzvilcis vieglas drēbes. Zilus kokvilnas šortus un zilu bezroku kreklu.

-Ļoti labi izskaties.
-Neticami, ne? - Marija iesmējās.
-Nu teiksim tā, kopš pēdējās reizes, kad tikāmies, tu esi mainījusies un pat ļoti mainījusies.

Marija pamāja.

-Ejam!

Marija un Edvards devās uz mašīnu, lai brauktu uz ezeru.

***

Natanjels savu brīvo laiku pavadīja ofisā, kur kārtoja dokumentus. Nicā bija daudz karstāks nekā Latvijā. Bija sākusies tūristu sezona.

-Dēls, ej un izbaudi brīvu laiku. Tik silti ārā. Patriks varbūt arī izies ar tevi.
-Laikam tā būs jādara. -Natanjels piecēlās no krēsla. - Tad līdz vakaram.

Natanjels atvadījās no tēva, piezvanīja Patrikam. Viņš iesēdās mašīnā un brauca uz mājām, lai pārģērbtos.
Patriks jau gaidīja draugu pie mājas.

-Čau! - puiši sarokojās.
-Kur dosimies? -Natanjels apjautājās.
-Ķert meitenes. Tūrisms ir vaļā.
-Hmmm... - Natanjels saviebās un atslēdza durvis.
-Es zinu, ka tu nespēj aizmirst savu vienīgo un īsto. Bet...dodies uz priekšu, brāl! Tu redzi Santitu te? Nē! Keep Calm and love another girl! -Patriks iesmējās.

Natanjels zināja, ka viņam taisnība. Viņa mīļotā bija prom un saziņai nebija laika un vairs gribasspēka.

-Labi. Piekrītu. Došos ar tevi. Uz pludmali?
-Loģiski. Kur gan citur ir meitenes skaistos bikini? Tikai Nicas pludmalēs. -Patriks piemiedza ar aci.

Natanjels pamāja un devās pārģērbties.
Viņš aizdomājās, ka varbūt to nožēlos jeb piekops savu veco dzīvesveidu, bet domas par Santu nerimās un tās vēlējās pamazām iznīcināt, lai nesāpētu.

-Esmu gatavs. Dodamies.
-Aiziet mans draugs! - Patriks bija laimīgs.

Natanjels ar Patriku iekāpa katrs savā mašīnā un devās uz pludmali.

***
Edvards un Marija ieradās pie Alauksta ezera.

-Ohoo...tas gan ir liels. - Marija iesmējās.
-Kolosāls. Ejam, atradīsim vietu, kur nomesties.

Marija sekoja Edvardam.
Vairums skatieni tika pievērsti Marijai, jo viņa tiešām izskatījās kā no žurnāla vāka izkāpusi.

-Paskaties, tā tu atradīsi sev otru pusīti. - Edvards iesmējās.
-Kāpēc?
-Paskaties kā uz tevis skatās. Puišiem siekalas tek, bet sievietēm skaudība māc.
-Un? Es pat necentos. - Marija pasmaidīja - Nav vēlmes pēc otrā vai trešām vai ceturtām pusītēm.

Edvards pamāja.

-Šeit. -Edvards nometa savu somu.
-Es izklāšu segu.

Marija izņēma no somas segu, kuru uzlika uz zemes, lai varētu sauļoties.
Vieta atradās nedaudz tālāk no lielās cilvēku burzmas. Ērtā un saulainā vietā.
Marija apgūlās.

-Man liekas, ka tev nav pat jācenšas.
-Ko? - Marija atvēra acis.
-Tev nav jācenšas, lai pievērstu kāda uzmanību.
-Lai paliek. - Marija apgriezās uz vēdera.

Edvards pasmaidīja un apgūlās blakus Marijai. Viņš aizlika rokas aiz galvas un vēroja debesis.
Marija pagrieza galvu uz Edvarda pusi.

-Par ko domā?
-Par neko.
-Tā nevar būt. -Marija pasmaidīja - Cilvēkam parasti galvā ir dikti daudz lietu un sajūtu.
-Es velos peldēties. Nāksi?
-Ejam.

Marija un Edvards piecēlās un abi devās ūdenī.

-Uhh...Auksts. - Marija nodrebinājās.
-Sākumā jā. Bet... pēc tam būs kolosāli.

Marija lēnām devās uz priekšu. Edvards jau bija iegājis daudz dziļāk ūdenī un peldējās.

-Es nevaru. Auksts. -Marija smējās.

Viņa turpināja iet. Marija iegāja ūdenī līdz viduklim.

-Jūrā ir siltāks. Vismaz pie mums Nicā.

Edvards piegāja pie Marijas.

-Tā ir Nica. Šeit ir Latvija, te ir labāk.

Edvards negaidot pacēla Mariju uz rokām un ienesa dziļāk ūdenī.

-Edvards, nē. Auksti.
-Nekas, nekas.

Edvards viņu ielika dziļi ūdenī.

-Es tev vēl pieminēšu. -Marija iesmējās.
-Bet vai tad nav labi?
-Ir!

Marija sāka peldēt.
Viņa jutās lieliski. Nevienas liekas domas galvā, kas noticis pirms viņa atbrauca uz Latviju.
Lai gan domas par Natanjelu dienu no dienas nelika mieru, viņa saprata, ka katram jāsāk jauna dzīve. Natanjelu viņa mīlēja, bet saprata, ka viņu dzīves ir pašķīrušās.
Marija priecājās. Dzīve viņai atnesa smaidu uz lūpām.

 ***
Natanjels un Patriks atpūtās pie jūras.

-Paskaties uz tām meitenēm. - Patriks norādīja.
-Skaistas.
-Ejam iepazīties. - Patriks piecēlās.

Natanjels piekrita un arī devās līdz ar Patriku.

-Tūristes. - Patriks piegāja pie meitenes rozā peldkostīmā - Hi girls!
-Hi!
-I am Patric! And he is Natanjel, my friend.
-My name is Aleksa and she is Lily. -meitene smaidīja un nolūkojās uz Natanjela.
-Nice to meet you. - Natanjels smaidīja.
-You both want join us? We rest in there. -Patriks paņēma Lilijas roku. - Go?
-Yes.

Natanjels, Patriks un meitenes devās uz puišu vietu. Tur viņiem stāvēja alus un dažas uzkodas.

-Enjoy. -Patriks apsēdās.
-Where you from?
-We are from England. - Lilija apsēdās blakus Patrikam.

Aleksa apsēdās blakus Natanjelam. Varēja uzreiz pamanīt, ka viņi viens otram iepatikās.

***
Marija un Edvards izklaidējās ūdenī.
Aptuveni pēc pusstundas viņi izlīda no ūdens un atkrita uz segas.

-Kolosāli.

Edvards smējās.

-Piekrītu. -Marija smaidīja. - Tik jautri sen nav bijis.
-Biežāk jātiekas.

Marija pagriezās uz vēdera.

-Tu skumsti, vai ne? - Edvards piebīdījās tuvām Marijai.
-Kāpēc tu tā domā?
-Pēc tevis redzu. Tev šeit patīk, bet domās esi tālu prom. -Edvards secināja.
-Tikai mazliet. Tur ir visa mana bērnība. Pats zini. Šeit sākās jauna dzīve.

Edvards strauji piecēlās un kaut kur aizgāja.
Marija samulsa un apsēdās.
Pēc mirkļa Edvards bija atpakaļ ar dažiem ziediņiem.

-Tur vienmēr ir rudzupuķes. Slepena vietiņa. Tikai kušš... - Edvards apsēdās pretim Marijai un nolauza īsākus kātiņus.
-Ko tu dari?
-Pagaidi! - Viņš aplauza kātiņus un ziediņus sāka spraust Marija mitrajā bizē. -Tā labāk.
-Paldies. - Marija samulsa. -Jauks žests no tavas puses.

Edvards aizlika matu šķipsnu Marijai aiz auss.
Marija nolaida acis.

-Edvard!
-Piedod, tev šķipsna bija izmukusi. - Edvards smaidīja.

Edvards pieskārās Marija zodam un pacēla viņas galvu, lai viņu acis atrastos vienā līmenī.
Viņš uz Mariju paskatījās tā, kā ikviena meitene vēlētos, lai uz viņu paskatās puisis.
Edvards pieliecās pie Marijas un ar savām lūpām maigi pieskarās viņas lūpām.
Skūpsts bija maigs un patīkams, neuzbāzīgs.

-Khe, khem... -blakus nostājās Edvarda labākais draugs Salvis.

Edvards neiztrūkās un tikai pasmaidīja.

-Čau! Skatos tu arī te. - Salvis nesmaidīja.
-Jā. Atbraucu ar Mariju.
-Redzu. Un...
-Viņa Rīgā. -Edvards kļuva nopietns. -Iepazīsties, Marija, Matīsa meita. Nav mana māsa, ne tuvu.
-Mhm.

Marija saprata, ka Salvis ir dusmīgs. Viņa piecēlās.

-Saprotu, ka esi neapmierināts ar redzēto. Cik saprotu tu pazīsti Katrīnu. Šis skūpsts bija mirkļa iespaidā. Nevēlējos radīt šādu situāciju. Bet...tas nenozīmē, ka tev vai jums, Salvi, jāuzvedas kā kretīnam. Neieteiktu. -Marija paņēma savas lietas. - Es uz mašīnu. Paldies par sabojāto dienu.

Marija devās uz Edvarda mašīnu.

-Tas bija negaidīti. - Salvis papleta acis.
-Jā, man arī. Bet viņai taisnība. Es biju pie vainas.
-Labi. Piedod, laikam tiešām uzvedos kā kretīns. - Salvis saprata savu kļūdu. -Bet nu...tas nav labi, ka tu tā dari.
-Es saku, mirkļa vājums. Līdz šim es vēl neesmu redzējis nevienas meitenes acīs to nevainīgumu, mirdzumu un dabiskumu. Viņā nav nekas samākslots. To pats tikko izjuti, klusa, bet nikna. Tā kā, nepārmet man neko. Es tev nepārmetu, kad ballītē skūpstījies ar citu. -Edvards aizsvilās.
-Viss, viss. Piedod.
-Tu viens?
-Nē, es ar Lauru. Viņa pārģērbjas. -Salvis māja ar galvu - Es iešu. Līdz piektdienai? Katrīna atbrauc.
-Zinu.

Edvards paņēma segu un devās uz mašīnu.

-Beidzot. Es gribu mājās.
-Nu piedod. -Edvards atslēdz mašīnu. -Tā nevajadzēja.
-Lai paliek. Braucam mājās. - Marija bija dusmīga.

Marija iesēdās mašīnā.

-Marija...
-Pietiek. Braucam.

Edvards iedarbināja mašīnu un abi devās mājās.

***
 Matīss un Valērija sēdēja kafeijnīcā un pusdienoja.

-Kas tev noticis?  -Valērija satraucās par savu mīļoto.
-Nekas. Darbs un darbs. Vēl meita. Es zinu, ka viņa skumst pēc savas vecās dzīves. Bet tēlo, ka viss labi.
-Viņa ir liela meitene. Neuztraucies. Ja viņa vēlēsies atgriezties Francijā, tad atgriezīsies. Pat neprasot tev atļauju. - Valērija pieskārās Matīsa rokai.
-Bet es tik ilgi domāju, ka viņas nav. Vienā mirklī es varu atkal viņu pazaudēt.

Matīss nevēlējās vairs laist meitu prom, bet viņš zināja, ka Valērijai taisnība.

-Neesi domājis Marijai pateikt par vecmammu? Iepazīstināt viņas.
-Biju domājis, bet...nezinu vai vispār viņa vēlas mani un Mariju redzēt. Viņa bija pret mums. Tāpēc Šarlote devās prom. -Matīss nokoda maizi - Tā man liekas, ka nav diži laba doma.
-Mīļais, cilvēki mainās. Varbūt vecmamma vēlas ieraudzīt mazmeitu.

Matīss aizdomājās. It kā būtu laiks aizvest meitu pie viņas vecmammas.

-Taisnība. Es arī zinu, kur viņa dzīvo. Iespējams, ka viņa pat nezina, ka meita ir mirusi.
-Protams. - Valērija pasmaidīja.

Abi turpināja pusdienot.

***
Marija un Edvards atbrauca mājās.
Marija ātri izkāpa no mašīnas un devās mājā.

-Marija, pagaidi!

Edvards ātri sekoja līdzi.

-Ko tu gribi? -Marija vēljoprojām bija dusmīga.
-Parunāt.
-Par ko? Par to kā uztaisīji mani par muļķi? Protams, tev nepierast. Tas ir normāli. -Marija iegāja viesistabā un iemeta mantas dīvānā.
-Es nevēlējos. Tas nebija mans mērķis.
-Protams. - Marija apsēdās dīvānā un ieslēdza televizoru.
-Tad ar mani vairs nerunāsi?
-Un kā izskatās? -Marijai nebija noskaņojuma.

Edvards saprata, ka šodien nesanāks runāšana un devās uz virtuvi kaut ko paēst.

***
Natanjels  pamodās ar stiprām galvassāpēm. Viņš pagriezās uz labā sāna. Tur gulēja Aleksa, meitene ar kuru iepazinās pludmalē. Viņa bija kaila. Acīmredzami viņš ar šo meiteni pārgulējis.

-Ohooo... -Natanjels klusi izlīda no gultas un uzvilka halātu.

Klusi viņš izgāja no istabas un devās uz ēdamistabu.
Tur sēdēja Bernards un lasīja ikrīta avīzi.

-Labrīt tēvs!
-Labrīt! Vakar bija izdevusies diena? - Bernards pasmaidīja.
-Jā, tā neko.

Natanjels apsēdās un ielēja sev kafiju.

-Šodien vari atpūsties. Darbā nav ko darīt. Es braukšu uz Parīzi, palikšu tur 4 dienas. Darba darīšanas.
-Labi. Vai tiešām nav nepieciešma palīdzība? -Natanjels padzērās kafiju.
-Nē. Viss notiks Parīzē.

Bernards pamanīja kādu meiteni, kad lēnām izlavījās no mājas. Viņš ar samulsušām un nosodošām acīm uzlūkoja Natanjelu.

-Kas tas bija?
-Aleksa, meitene no pludmales. -Natanjels nezināja, kā reaģēt uz notikušo.
-Skaidrs. Un? Atpakaļ pie saviem niķiem?
-Tēvs, esmu brīvs. -Natanjels apstiprināja - Man nav, ko teikt.
-Tad Santai to pasaki. Ja nepateiksi tu, tad es. Man nav, ko zaudēt, bet tev ir. Ja tu tiešām Santu mīlētu, tad nekas tāds nenotiktu. Cik zinu, tad jūs maz komunicējat, vai ne? Ja nevēlies viņu, tad pasaki. To izdari šodien līdz manai aizbraukšanai. Tas slikti beigsies.
-Es esmu brīvs. -Natanjels palika pie sava.
-Tad parādi man to vēstuli, kur Santa rakstījusi, ka atbrīvo tevi vai tu viņu. Vari parādīt?
-Nē.
-Tad lūdzu, izdari to. -Bernards piecēlās - Labāk tagad salauz viņas sirdi, nekā viņa to uzzina no kāda cita, piemēram Patrika. Tu labi pazīsti savu draugu.

Bernards devās ģērbties braucienam uz Parīzi.
Natanjels turpināja brokastot vienatnē.

***
Marija pamodās bez garastāvokļa. Tas bija kaut kur aizklīdis.
Viņa uzvilka ērtu sporta tērpu un sataisīja matus zirgastē.
Marija pamanīja, ka debesīs savelkas tumši mākoņi.
Negribīgi viņa devās brokastot.

-Labrīt! Kas brokastīs?
-Šodien omlete.
-Beidzot! -Marija izmocīja smaidu.

Ēdamistabā ienāca Edvards.

-Labrīt!

Marija neatbildēja uz sveicienu un sev ielēj tēju.

-Laikam, ka ar mani nerunāsi. - Edvards apsēdās pie galda. - Kafija ir?
-Tūlīt būs gatava.

Elita pienesa omleti ar dārzeņiem.

-Paldies, Elit! -Marija sāka ēst.
-Jauki.

Edvards arī ķērās klāt brokastīm.

-Domāju, ka vairs neseko vecajiem paradumiem. Mums jāparunā.
-Mhm. - Marija bija piebāzusi pilnu muti, lai nebūtu jārunā.
-Man prieks, ka tu tā izturies. Es neko tādu neizdarīju, lai tagad ar mani nerunātu.
-Mhm. - Marija norija omelti un aizrijās.
-Karma.

Edvards viņai padeva ūdeni, lai viņa atklepotos.

-Viss labi? - Elita uztraucās.
-Jā, viss labi. Paldies par brokastīm. Gardas.

Marija piecēlās un aizgāja apsēsties dīvānā. Viņa paņēma datoru un atvēra savu e-pastu. Tur bija jauna vēstule no Natanjela. Marija pie sevis sāka lasīt.

-"Santa! Es nevēlos tevi sāpināt, bet tu pati zini, ka mūsu attiecības nav iespējamas no attāluma. Tas nav normāli, ka es nevaru tev pieskarties, tevi apskaut un noskūpstīt. Mēs nesazinamies tik daudz, lai mēs būtu viens otram interesanti. Bet... kā lai pasaka? Vakar pludmalē iepazinos ar meiteni, ar kuru pārgulēju. Piedod, bet tā tas sanāca un es nenožēloju."

Marija sēdēja un nespēja noticēt. Viņa sāka raudāt. Viņai sāpēja. Ļoti.

-Marij, kas noticis?
-Jūs visi esat kretīni. Laikam no vienas vides. -Marija iemeta datoru dīvānā un aizgāja uz savu istabu.

Edvards nesaprata, kas notiek un paņēma Marijas datoru. Viņš izlasīja Natanjela vēstuli. Edvards saprata, ka vismaz stundiņu Marija jāliek mierā un jāatstāj ar savām domām.

Mīlestības cena! /11.nodaļa/

Bija pienācis vakars.
Santa gatavojās iziešanai no mājām. Viņa matus nedaudz ieveidoja. Uzvilka melnu kleitiņu ar gaišu ziedu rakstu un kurai bija diezgan dziļš dekoltē. Kājās uzvilka ērtas laiviņkurpes bez papēža. Pa virsu uzvilka melnu ādas jaku.
Santa nebija īpaši daudz uzkrāsojusies, jo ar lielu daudzumu kosmētikas viņa nejutās ērti.
Kamēr Santa gatavojās, kāds pieklauvēja pie istabas durvīm.

-Jā!
-Esi gatava? -Edvards smaidīja. -Labi izskaties.
-Paldies. Jā, esmu gatava. Kur tētis?
-Viņš devās uz Franciju. Teica, ka samaksājis parādus, pilnīgi visus. -Edvards bija laimīgs. -Kāds ziedojis 200 500 tūkstošus.
-Kāds?
-Jā, slepenais ziedotājs. -Edvards iesmējās. -Ejam?

Edvards padeva Santai roku.

-Ejam! -Santa pieņēma roku un abi devās laukā no mājas.

Izejot no mājas Santa ieraudzīja, ka snieg un iekāpa sniegā skatoties debesīs.

-Tā nav labākā apavu izvēle, lai dotos ziemā laukā no mājas.
-Nu zini, padzīvo tu kopš dzimšanas Francijā un tad saki par pareizo apavu izvēli. -Santa smējās.
-Labi, labi.

Edvards atvēra mašīnas durvis un palaida Santu pa priekšu.
Viņš aizvēra durvis Santas pusē un tad apsēdās pie stūres.

***

Natanjels izklaidējās. Viņš ar draugiem sēdēja vienā no Nicas bāriem.
Viņš jau bija manāmi iedzēris.

-Natanjel, kas tad noticis? Sen neesi ar mums izklaidējies. -Natanjela labākais draugs, Patriks, smējās.
-Vienalga. -Natanjels lūkojās apkārt. -Kas jauns?
-Nekā. Viss pa vecam.

Pie puišiem pienāca meitene. Tāda koķeta.

-Sveiki puiši! Ko darāt?
-Linda, sen neredzēta. -Natanjels smaidīja.
-Nesen atgriezos no koledžas. Kur Santa?
-Latvijā. - Natanjels piemiedza ar aci.
-Mmmm... Dzirdēju, ka tev ir meitene. Kur viņa?

Natanjels pasniedza Lindai glāzi ar rumu.

-Piesēdies. Viņas nav... Nu meitenes.
-Tad tās ir tikai baumas? -Linda apsēdās.
-Jā, baumas.
-Hmm... Tad nu... iedzersim par... mums, brīvajiem.

Linda pacēla glāzi, tāpat darīja arī puiši.
Linda cītīgi skatījās uz Natanjelu un tāpat arī darīja Natanjels.

-Par mums, brīvajiem. - Natanjels iemalkoja stipro dzērienu.

***

Santa un Edvards jau izklaidējās klubā.
Santa dzēra kokteili, bet Edvards ar savu draugu, Kristapu, spēlēja biljardu.

-Kāpēc tava māsa nespēlē? - Kristaps atspiedies uz kijas, skatījās uz Santu.
-Pirmkārt, viņa ne tuvu nav mana māsa. Otrkārt, viņa nemāk spēlēt.
-Labi. Tad pamāci. -Kristaps ieteica.
-Viņa negrib.

Santa pasmaidīja puišu virzienā.

-Nu, Santa, nāc, pamācīsim tevi spēlēt biljardu. Nebaidies, nekodīsim. - Kristaps smējās.
-Negribu izgāzties.
-Neesi pieradusi izgāzties? -Kristaps piemiedza ar aci.
-Nē, esmu pieradusi. - Santa piecēlās un piegāja pie biljarda galda. -Labi, māciet mani.

Edvards iedeva Santai kiju. Santa pieliecās un centās uzsist pa bumbiņu. Viņai nekas nesanāca.

-Internetā vieglāk spēlēt.

Gan puiši, gan pati Santa iesmējās.

-Labi, palīdzēšu tev. - Edvards piegāja pie Santas. -Šādi neviens netur kiju. Skaties.

Edvards pieskārās Santas rokai un maigi nobrauca gar to. Viņš paņēma plaukstu un cieši turēja. Edvards pārliecās pār Santas muguru.

-Tagad palaid nedaudz pirkstus vaļīgāk. Tagad sit.

Santa sita un trāpīja bumbiņai.

-Ohoo... Sanāca. -Santa priecājās.
-Tagad mēģini bez manis.

Edvards piegāja pie sava drauga un vēroja kā Santa spēlē biljardu.

-Tev pat sanāk. -Kristaps smējās.
-Ha, ha... -Santa mēdījās.

Santa un puiši turpināja izklaidēties līdz trijiem rītā.

***

Natanjels un Patriks bija diezgan stipri iedzēruši. Linda visu vakaru pavadīja puišu sabiedrībā un centās savaņģot Natanjelu.

-Varbūt dosimies kaut kur ārpus kluba? - Linda smaidīja.
-Kur? -Natanjels piemiedza ar aci.
-Nu... Nezinu.

Patriks saprata Lindas mājienus.

-Es došos mājās, rīt darbs.

Patriks pamāja un devās prom.

-Ko saki?
-Pie tevis vai pie manis? -Natanjels saprata uz ko Linda tēmē.
-Kur pats vēlies?
-Dosimies pie manis. -Natanjels padeva Lindai roku.

Linda labprāt paņēma Natanjela roku un abi devās uz viņa mašīnu.
Pēc kāda laika viņi atradās pie mājas un iegāja iekšā.
Linda ieejot mājām uzreiz sāka skūpstīties ar Natanjelu. Natanjels atbildēja kaislīgajam skūpstam. Abi devās uz viņa istabu.

-Skaista istaba.- Linda novilka Natanjela kreklu.
-Paldies. - Natanjels izdarīja to pašu ar Lindu.

Linda sāka taisīt vaļā Natanjela bikšu jostu un pēkšņi apstājās. Viņa ieraudzīja uz Natanjela datora ekrāna bildi, kur viņš ir kopā ar Santu un viņu skūpsta.

-Santa?

Natanjels pagriezās. Viņa sirds sažņaudzās.

-Piedod, es nevaru. Jā, man ir meitene.
-Santa? Ko? Kā? -Linda bija apjukusi.
-Tas lai paliek.Bet... nevēlos atgriezties pie savām kļūdām. Man vienalga, ka viņa ir tālu, bet, viņa ir tepat, manā sirdī.

Natanjels padeva Lindai krekliņu.

-Nu labi.

Linda devās prom.
Natanjels apsēdās savā gultā, paņēma telefonu un zvanīja Santai. Viņa necēla.

-Labi, rīt meģināšu.

Viņš paņēma savu datoru un uzrakstīja Santai vēstuli.

***

Santa un Edvards ieradās mājās. Abi klusi iegāja mājā un katrs devās uz savu istabu.

-Paldies tev par šo vakaru!
-Liels lūdzu. Man nav grūti. -  Edvards pasmaidīja - Arlabunakti.
-Arlabunakti.

Santa iegāja savā istabā. Viņa novilka kleitu, kurpes un devās uz vannasistabu. Lai arī bija vēls, viņa iegāja dušā. No nelielā alkahola daudzuma viņai nedaudz reiba galva, bet siltā duša palīdzēja nedaudz atžirgt.
Pēc dušas viņa uzvilka savu naktskreklu un ielīda gultā, lai ļautos patīkamam miegam.
Edvards arī iegāja dušā. Bet pirms viņš devās gulēt viņš paņēma savu datoru.

-Ko lai paskatās pirms miega? - Edvards izskatīja vairākas mapes - Hmm... Beverlihilsa derēs.

Edvards ieslēdza seriālu, ielīda gultā un pamazām iemiga.

***

Mājā valdīja klusums, kā jau naktī. Matīss vēl nebija mājās, jo kārtoja dokumentus.
Santa grozījās pa gultu. Viņai sāka rādīties murgi.
Sapņos viņa redzēja Uģi un sapnis gāja visu laiku pa apli vien. Viņa nespēja pamosties, lai gan centās. Tās dienas skats sapnī likās kā īsts.
Pēkšņi viņa sāka kliegt. Viņas kliedziens atbalsojās pa visu māju un piecēla Edvardu.
Edvards ieskrēja Santas istabā un pieskrēja pie viņas gultas.

-Santa, celies!- Edvards nedaudz pakratīja Santu, lai viņa atmostos.

Santa strauji atvēra acis un piecēlās. Viņa trīcēja un pār seju varēja redzēt sviedrus, kas bija auksti.

-Kas ar tevi?
-Nekas. Murgi. -Santa ieslēdza nakstlampiņu, kas atradās pie gultas.
-Kas ir Uģis?

Santa aizvēra acis. Viņa dziļi ieelpoja un izelpoja.

-Bijušais.
-Ko viņš tev ir nodarījis?-Edvards tincināja Santu.
-Edvards, drīz būs rīts.Es vēlos izgulēties. Saprotu, ka uztraucies, bet parunāsim, kad izgulēsimies.

Edvards saprata, ka Santa vēlas izsprukt no šīs sarunas.

-Labi. Bet kad izgulēsimies, iedzersim kafiju uz terases, tad mēs aprunāsimies.Tu no manis neizmuksi.

Santa pamāja.
Edvards devās uz savu istabu.
Santa iegūlās gultā. Viņa nevēlējās aizmigt, jo baidījās, ka atkal sāks rādīties murgi. Bet miegs bija spēcīgāks.

***

Tikai pusdienlaikā Edvards un Santa izlīda no gultas.
Santa paspēja ieiet dušā, uzvilkt mājas tērpu un devās dzert kafiju. Tur viņu gaidīja tēvs. Matīss bija nedaudz noskaities.
Edvards sēdēja pie pusdienu galda un uzmanīgi dzēra kafiju.

-Kas noticis? - Santa samulsa.
-Tev ir ziepes, Marija. - Edvards gribēja smieties, bet noturējās, lai tēvu nesadusmotu.

Matīss paaicināja meitu apsēsties uz dīvāna.
Santa apsēdās.

-Un tagad paskaidro man. -Matīss sakrustoja rokas aiz muguras. - Es vakar devos uz Franciju. Nokārtoju dokumentus. Pārskaitīju naudu, samaksāju parādus un biju laimīgs, ka viss nokārtojies. Tad... zvana mans jurists un saka, ka pamatojoties uz noslēgto līgumu ar anonīmo ziedotāju, tad viņš var atklāt tā cilvēka vārdu. Tad es uzzinu, ka mana meita ziedojusi savu naudu. Kāpēc? Tā bija tava nauda un man nav nepieciešams, lai tu jauktos šajās lietās.

Edvards aizrijās ar kafiju, bet Santa nezināja, ko pateikt.

-Es nezinu, ko lai atbild. Tu biji nelaimīgs, ka firma iet postā, bet man bija tev nepieciešamā naudas summa, lai... tu tiktu vaļā no bankrota.
-Es nevēlos pieņemt žēlsirdības dāvanas no savas meitas, kura neko nesaprot šajā lietā...biznesā. -Matīss kļūva niknāks.-Lūgums, nejaukties tev, skuķim, kur nevajag.
-Skaidrs. -Santa piecēlās-Tad es esmu lieka? Vai ne?Tev par nelaimi atbraucu šeit. Tā ir?
-Jā, tā ir. -Matīss izmeta.
-Jauki tēvs!-Santa taisījās doties laukā no mājas. - Un tavai zināšanai, es visu zinu par viesnīcu biznesu, jo Bernards dara to pašu un es biju galvenā mantiniece uz šo viesnīcu, jo es zinu grāmatvedību, lietvedību un visu par finansēm, kā analizēt un visu pārējo. Visas vasaras strādāju firmā, lai krātu pieredzi. Bet tu to nevarēji zināt, jo tu neinteresējies par mani. Tev bija vienalga vai es vispār eksistēju, vai nē.

Santa paķēra savu jaku, uzvilka apavus un devās prom.
Matīss stāvēja un nolaida rokas gar sāniem.

-Tēvs, nevajadzēja tā teikt. Viņa pameta visu, lai atbrauktu pie tevis. Pilnīgi visu! Un tas, ka viņa ziedoja savu naudu, tas nozīmē, ka viņa zina, ko dara un tas, ka viņa tevi ļoti mīl un ciena.

Edvards piecēlās un sekoja Santai.
Matīss saviebās un saprata savu kļūdu.

***

Edvards pieskrēja pie Santas un apturēja viņu.

-Un kur tu dosies? Te nav Nica, kur tu visu zini.
-Vienalga, kur! Matīss nevēlas mani te, viņa dzīvē. - Santa nobēdājās.
-Tu runā muļķības. Tev pat ir sava istaba.

Santa devās uz priekšu.

-Pagaidi! Ejam uz mazu kafejnīciņu. Tā pieder mana drauga tēvam. Uzcienāšu ar kafiju.

Santa pamāja un ar Edvardu devās uz kafejnīcu, lai pasēdētu un parunātu.

-Lūdzu, divas kafija ar pienu!

Oficiants pamāja un devās prom.

-Santa, klau... es zinu, ka nav viegli dzirdēt tādas lietas no tēva. Man arī visādi ir gājis, bet viena atšķirība bija tāda, ka es pats biju pie vainas. Es darīju sliktas lietas. Bet neuztver to tik nopietni. Dusmas pāries.
-Nezinu. - Santa skatījās uz galda.

Oficiants atnesa kafiju.

-Paldies. -Edvards paņēm kafiju. - Tagad pastāsti, kas notika nakti? Tu man visu vari stāstīt. Neviens neko, nekad neuzzinās.
-Edvards, nē. Tas ir pārāk traki. Pat tagad vēl jūtos nožēlojami.
-Kam bija tādam jānotiek, lai tu jutos nožēlojami? - Edvards iemalkoja kafiju.

-Izvarošanai.

Edvards aizrijās ar kafiju un sāka klepot.

-Ko? Tavs bijušais tevi izvaroja?

Santa pamāja.
Edvards nespēja vairs bilst ne vārda. Viņš skatījās uz Santu un redzēja, ka Santas acīs sariesās asaras.

-Labi. Kas notika?
-Kad es biju kopā ar Uģi, mēs pusgada laikā nepārgulējām. Es nezinu kāpēc. Varbūt viņš mani nepievilka tik ļoti. Bet nu...viņš teica, ka tā nav problēma. Daudz laika pavadījām kopā. - Santa dziļi ieelpoja -  Tad kādu dienu vinš uzzināja, ka esmu pārgulējusi ar citu. Nenoliegšu, tā bija mana vaina, ka viņam to pateicu. Mana vaina, ka vispār, ko tādu izdarīju. Bet tas puisis ar kuru tā sanāca, viņš mani saistīja jau kādu laiku. Uģis to uzzināja un, kad neviena nebija mājās, viņš mani izvaroja. Vēl palikuši nedaudz zilumi un skrāpējumi.
-Un tas otrs? Ko viņš?
-Viņam nav ne jausmas. Es neko neteicu. Uģis arī pazuda no pilsētas.

Edvards pieskārās Santas rokai.

-Neuztraucies, es nevienam neteikšu. Tavs noslēpums glabāsies pie manis.

Santa pamāja.

-Klau, es zinu, kur Uģis ir devies. Iespējams, ka viņš ir Latvijā.
-Kāpēc tu tā domā? - Edvards nedaudz samiedza acis.
-Jo viņam Francijā neviena nav. Viņš dzīvoja kopmītnēs. Tāpēc man jāizdara viena lieta, ja vien Matīss piekritīs.

Edvars bija neizpratnē.

-Pagaidām tas paliek pie manis. -Santa paņēma kafiju un beidzot to sāka dzert.

***

Natanjels devās brokastot. Pie galda jau sēdēja Bernards.

-Labrīt, tēvs!
-Labrīt! Domāju, ka tu nebūsi uz brokastīm. - Bernards lasīja avīzi.
-Es arī. -Natanjels apsēdās un ielēja sev kafiju - Santa nav zvanījusi?
-Dēls, viņa pavisam nesen aizbrauca, neuzmāksimies viņai.

Natanjels pamāja.

-Es drīkstu ar tevi doties uz firmu?
-Kāpēc? Tev neinteresē manas lietas. - Bernards nolika avīzi un uzlūkoja dēlu.
-Man nepieciešams, kas jauns dzīvē. Ja es nevaru aiztikt Santu, tad aiztikšu viņas iesāktās lietas.
-Prieks to dzirdēt. - Bernards pasmaidīja.

Natanjels arī izmocīja smaidu.
Viņš zināja, ka bez Santas būs mazliet citādās, rūgtāk ne saldāk. Viņa Natanjela dzīvē ienesa nedaudz savādākas vēsmas, kas lika justies brīvāk un mīļāk. Šobrīd viņš nezināja, ko darīt, kā justies un vispār, kur iet.

-Es pēc 10 minūtēm izbraukšu. Esi gatavs.
-Labi.

Natanjels ātri izdzēra kafiju, piecēlās no krēsla un devās uzvilkt pieklājīgākas drēbes, lai sāktu darbu tēva firmā.

***

Santa un Edvards devās uz mājām.
Matīss visu šo laiku nezināja, kur likties un kā atvainoties meitai.

-Santa, atnāc! - Matīss aicināja meitu.
-Vēlreiz mani lamāsi?
-Nē, atvainošos.

Santa iegāja istabā un apsēdās.

-Klau, es pāršāvu pār strīpu. Zinu, ka vēlējies tikai palīdzēt, un paldies. Bet man nav patīkami no tevis ņemt naudu. Saproti mani. Man būtu tev jāsniedz nauda, viss, ko vēlies, ne tev.
-Man jau ir viss. Man neko nevajag. Vismaz pašlaik. Man ir palicis pietiekami uz konta. Neuztraucies. -Santa pasmaidīja.
-Tad labi. Es vēlējos tevi redzēt visu šo laiku, kopš atradu tevi. Nevienu dienu nespēju nedomāt par tevi, ko tu dari, kā tev iet!
-Jā. Man tev ir jautājums jeb ierosinājums.

Santa piecēlās kājās.

-Tā kā esmu pilngadīga un man ir tiesības lemt par savu dzīvi, tad es vēlētos, lai tu mani adoptē kā savu meitu. Man bija tikai māte, es tagad skaitos kā bārene. Tevi esmu atradusi.
-Bet...
-Es to vēlos. Es vēlos tavu uzvārdu. -Santa palika pie sava. - Es vēlos būt Argova.
-Vai tad tavs patēvs neskaitījās pēc dokumentiem kā tavs tēvs?
-Nē. Māte ar viņu iepazinās, kad biju maza. -Santa smaidīja.
-Un...kapēc?
-Sapratu, ka jāsāk viss no jauna. Mātes man nav. Visa mana dzīve saistās ar Franciju, bet pēc viena notikuma, es vēlos sev jaunu dzīvi. Vēlos mainīt visu. -Santa iesmējās - Vajag jaunu sākumu. Tu amn to vari sniegt.

Edvards iemaisījās sarunā.

-Es piekrītu Santai. Tev tas arī nāks par labu. Tu atradi meitu, adoptēji un viss ir kārtībā.

Matīss sāka domāt.

-Labi. Tad rīt dosimies uz Rīgu un kārtosim dokumentus.

Edvards iesmējās.

-Būsi Santa Marija Argova. Apsveicu!
-Nē. Es kopš rītdienas būšu tikai Marija Argova. Man vārds Marija vairāk patīk. -Santa koķeti pasmaidīja.
-Tas bija vārds, ko es tev būtu izvēlējies. Jo tā sauca tavu vecmammu, manu mammu. -Matīss bija lepns - Man tagad būs meita, oficiāli.

Santa bija pateicīga tēvam un tas, ka viņš ļauj viņai sākt visu no jauna, neuzdodot liekus jautājumus!

Mīlestības cena! /10.nodaļa/

Bija nakts, kad Santa devās prom no mājas. Viņa neatvadījās no Natanjela, jo viņa jutās nokaitināta.
Santa izgāja no mājas un to uzlūkoja.

-Mēs satiksimies, jo es nekur nepazudīšu. Pēc gada. - Santa pasmaidīja un devās uz taksi.

Santa iekāpa taksī un lūkojās pa ceļam ainavās. Viņai palika skumji, jo no vienas puses nevēlējās nekur doties, bet... mātes vēstule daudz ko mainīja, viņas domas. Viņai bija jāsatiek tēvs un jāizrunājas, kas īsti notika starp viņu un māti. Kāpēc pārtrūka vispār saziņa un kā viņš varēja noticēt mātei? Varbūt māte bija tāda, kas spētu atbrīvoties no bērna? Santa neticēja.
Pēc neilga laika Santa atradās lidostā. Viņa uzreiz devās reģistrēties.

***

Bija pāri pusnaktij, Matīss sēdēja pie dokumentiem.

-Tēvs, kāpēc neguli?
-Nevaru. Mani nomoka stress. - Matīss turpināja skatīt dokumentus. - Santa neatbild. Firma grimst. Labi, mums paliek kaut kas, bet vienalga, ar to nepietiks, lai mēs pabeigtu viesnīcas "Mari" būvniecību. Projekts ir apstājies.
-Par Santu neuztraucies. Viņai skola. Neuztraucies arī par firmu. Viss kārtībā. Rīt nopirks mūsu veco māju. Tur mums būs vēl 60 000 Eiro. Tas jau ir labums. Šo naudu ieguldi firmā.
-Velti tu teici, lai mainām māju. Tas nebija nopietni. - Matīss sūkstījās- Kā nekā māja maksāja miljons pāri eiro. Abi bijām stulbi.
-Bet tēvs... Paskaties uz citiem firmu īpašniekiem. Viņi kādās mājās dzīvo? Tava māja vēl nav tik laba kā viņiem.
-Dēls, mēs dzīvojam mazā valstī un nav, ko izlekt. Tu saproti, ka apkārt jau saka, ka es zogu. -Matīss iedeva Edvardam avīzi.
-Ko lai saka? Ja jau viņi tā saka, tad tā ir viņu vaina. Tu pats zini, ka tā nav un tas ir galvenais. Māja tas ir viens. Tu parādi, ka tu arī spēj rūpēties par sevi, par savu labklājību. Paskaties, cik tu daudz esi palīdzējis apkārtējajiem un tie, kas saka, ka tu zodz, viņiem skauž. Vai arī viņi ir tavi... kā lai pasaka, ne ienaidnieki, bet tie, kas grib tevi izsvēpēt no šīs biznesa pasaules. Kad ir ziņas par tevi internetā, labi vārdi birst, esmu lasījis. -Edvards pasmaidīja - Tu esi lielisks.
-Paldies. -Matīss pasmaidīja. - Bet es vienalga uztraucos par Santu. Jo viņa jau ilgu laiku neatbild uz zvaniem.
-Es saku...skola. Varbūt ar savu puisi. Zini kā? Tomēr laiks nopietnām attiecībām. - Edvards iesmējās un devās uz savu istabu.

Matīss smaidīja un pats izlēma doties gulēt.

***
Santa agri no rīta bija ieradusies Rīgā. Viņa bija nomocījusies no lidojuma, jo bija viena pārsēšanās. Bet viņa saprata, ka beidzot atkal satiks tēvu.

-Uhhh... Plāns, plāns, plāns... - Santa domāja. - Frizētava.

Santa noķēra taksi un devās uz Rīgas centru, kur atrada pirmo frizētavu, kur ieiet un izdarīt kaut ko lietderīgu.

-Labdien. Vai iespēja sakopt savus matus?
-Hmm... Kādam mērķim?- frizieris lepni uzlūkoja Santu, jo šobrīd Santa neizskatījās tāda, kura spētu apmaksāt šīs frizētavas rēķinu.
-Satiekot savu tēvu. Un nevajag skatīties uz manis no augšas. Es nekad neesmu lielījusies ar to, kas man ir, bet ticiet man, es spēju apmaksāt frizētavu un vēl nopirkt Versache, Dolche and Gabana un Victoria Secret kopā ņemot. Neciešu cilvēkus, kas domā, ka ir augstāki par citiem.

Frizieris stāvēja ar atvērtu muti un skatījās uz meitenes.

-Sakopstiet man matus? - Santai nebija noskaņojuma.

Frizieris pamāja un Santa apsēdās.

-Un ko jūs vēlaties izdarīt?
-Garo karē. Bet neaiztieciet matus, kas atrodas priekšā. Lai tie paliek tikpat gari. Biju pie friziera un man tur aplīdzināja galus. Nu aizmuguri ar ļoti īsu negrieziet. Tad nokrāsojiet tos... hmm... zeltaini brūnus. Protams arī ieveidojiet.
-Tiks darīts. - frizieris devās iejaukt krāsu.

Santa smaidīja un gaidīja, kad sāks ņemties ap viņas matiem.

***

Natanjels jau bija piecēlies.
Pirmais, ko viņš izdarīja, aizgāja uz Santas istabu. Viņš pamanīja, ka tā bija beidzot kārtīga, bet Santas nebija. Natanjels nodomāja, ka viņa brokasto lejā.

-Labrīt! Neziniet, kur Santa?
-Nē, Natanjela jaunskungs. -uzraudze klāja galdu.
-Hm,interesanti. -Natanjels paņēma telefonu - Varbūt pie psihologa.
-Iespējams. Brokastis uzklātas.

Natanjels pamāja un apsēdās, lai brokastotu.

-Nav sasniedzams. Interesanti.

Mājā ienāca Bernards.

-Tēvs? - Natanjels piecēlās kājās - Ko tu šeit dari?
-Atgriezos no slimnīcas. - Bernars acīmredzami bija dusmīgs - Ko tu nodarīji Santai?
-Neko, cik atceros. -Natanjels bija neizpratnes pilns.


Bernards apsēdās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-Dēls, pie manis vakar atnāca Santa un teica, ka dodas pie tēva. Man protams nav iebildumu, bet... viņa pateica, ka tu nevēlies un teici, ka tas nav vajadzīgs.
-Ja. Es pateicu. Bet mums tagad sāka veidoties attiecības, es nevēlos viņu pazaudēt. -Natanjels iekoda lūpā.
-Jā, zinu.Bet... Santa nav piekalpta šai vietai. Viņas saknes ir Latvija, tu pats labi zini. Jā, es viņu audzināju, bet ģimene ir tur, Latvijā. Atceries to. Tava dzimtene ir te, kaut gan manas ģimenes saknes ir Latvijā. Bet tu esi te dzimis un tu nesapratīsi mani, ne Santu. Viņas vārds vien ko izsaka, Santa.
-Tātad viņa ir prom. Jauki. Vismaz varēja atvadīties. -Natanjels piecēlās. - Lai tev jaukas brokastis.

Natanjels paņēma savu sporta somu un devās uz treniņu.

-Tu puika nekad nesapratīsi, ko nozīmē patiesi mīlēt. L'amour véritable est le seul endroit où vous deux. - Bernards nolieca galvu un sāka brokastot.

***
Santa smaidīja. Viņa skatījās spogulī un novērtēja savus jaunos matus.

-Paldies. Izskatās lieliski. -Santa iedeva frizierim naudu. - Atlikumu paturiet.

Santa devās uz autoostu.

-Man lūdzu vienu biļeti līdz Cēsīm.

Santa turpināja smaidīt.

-Paldies. Tā, autobuss ir deviņos. Nu labi. - Santa devās gaidīt autobusu, kurš tūlīt pienāks.

Santa skatījās apkārt. Tik daudz seju, tik daudz personību. Viss tik citādāks un nepierasts. Ziema. Sniegs.
Santa pasmaidīja un iekāpa tikko atbraukušā autobusā.

***

Natanjels tikko ieradās no treniņa un sastapa mājā Patrīciju.

-Nolādēts, man nav noskaņojuma. Ej prom. - Natanjels nometa savu somu uz dīvāna.
-Es atnācu atvainoties. - Patrīcija piegāja pie Natanjela savā vieglajā solī - Es izšķīros ar savu līgavaini, jo nespēju aizmirst tevi.
-Un? Man tevi nevajag.

Patrīcija pietuvojās Natanjelam. Gaišmatei bija modeles augums, gari mati un augums, kuru apbrīnoja visas meitenes. Bagāto vecāku izlutinātā atvase.

-Nu mīļais, nevajag. Man bija piesolīts līgavainis, bet... man viņu nevajag. Kaut kāds nīgrs, gultā...nekāds. Nu viņš nebija tu. -Patrīcija piemiedza ar aci - Es atnācu pie tevis, jo vēlos tevis...visu.

Natanjels sāka smieties.

-Tu uzvedies kā padauza. Tu domā es nezinu, ka esi pārgulējusi ar vairākiem puišiem? Treniņos vien izskan tavs vārds. -Natanjels pagāja garām Patrīcijai - Es nebūšu viens no tiem, kuru tu ievilksi gultā. Pirmkārt, tu mani vairs neinteresē, otrkārt, man ir cita.

Patrīcija pagriezās uz Natanjela pusi. Natanjels tajā brīdī ielēja sev glāzē konjaku.

-Nu skaidrs. Un kur palika mīlestība pret mani?
-Es nekad nebiju teicis, ka tevi mīlu. Tu to teici un kā izrādās, ne tikai man. - Natanjels iemalkoja dzērienu.
-Tātad tev ir cita. Kas viņa ir?
-Tev nav jāzina. Daudz labāka par tevi. -Natanjels kļuva skumjš - Jā.
-Skaidrs. Tātad viss?
-Jā, tātad viss. -Natanjels nolika glāzi. -Tev jādodas. Man nav laika, lai turpinātu ar tevi runāt.

Patrīcija acīmredzami bija aizvainota.

-Ko lai saka? Laikam, ka viss tiešām beidzies. Mūsu mīla nebija tik ilga.
-Nav bijusi mūsu mīla. Tikai tava. Es jutu stipras simpātijas pret tevi. Bet paldies par lieliskām attiecībām un tavu padauzas būtību. Žēl,ka biju akls un nevienam neticēju, kāda tu esi.

Patrīcija bija sašutusi un ļoti nokaitināta.

-Es padauza? Ej trīs mājas tālāk, idiot! -Patrīcija pagriezās un devās prom.

Natanjels pasmaidīja un atkal paņēma glāzi, un apsēdās krēslā.

***
Santa bija ieradusies Cēsīs. To klāja sniegs. Santa smaidīja. Jo pa visiem ilgajiem gadiem, viņa pirmo reizi ieraudzīja tik daudz sniega.
Santa izkāpa no autobusa un jau nožēloja, ka nav nopirkusi neko siltāku. Bet par to īpaši viņa neuztraucās ,jo ātrāk vēlējās satikt tēvu.
Viņa devās pa jau zināmo ceļu.
Lēnā gaitā viņa pietuvojās tēva mājai, bet tur bija rakstīts, nu jau, cits uzvārds.

-Hmm... Tātad viņš te nedzīvo. -Santa piezvanīja pie durvīm.

Pie durvīm piegāja kāda sieviete. Aptuveni 40 gadi, ģērbusies mājās drēbēs.

-Es atvainojos, meklēju Matīsu Argovu. Cik saprotu viņš te nedzīvo.
-Jā, nu pat mēs šo māju nopirkām. Es atvainojos par savu izskatu. - sieviete pasmaidīja.
-Nekas, nekas. -Santa pasmaidīja pretim - Varbūt ziniet, kur tagad viņš dzīvo. Pirms ierados te, nesazinājos ar viņu un tagad atkal sanāk, ka palieku uz ielas.
-Un kas jūs būtu Argovam?
-Piedodiet, meita. Santa Marija Pilē. Dzīvoju Francijā, tāpēc neviens īpaši par mani nezina.
-Jā.Argovs neko nebija minējis. Tagad citas problēmas. -sieviete noskuma.
-Ja drīkst zināt, kādas?
-Firmā tiek atlaisti cilvēki, jo firmai lieli parādi un nekā nesanāk izkulties no tiem. -sieviete pamāja.
-Labi. Skaidrs. Bet varbūt variet pateikt man , kā tikt pie tēva. Viņam noderēs mana palīdzība.

Sieviete ieaicināja Santu mājā. Viņa turpat pie durvīm pagadīja, kad sieviete atkal atnāks.

-Te ir adrese. Viņam jauna māja. Es strādāju pie viņa un zinu, kur viņš dzīvo.
-Paldies. Jūs esat lieliska. -Santa pasmaidīja.

Sieviete pasmaidīja arī.
Santa devās uz jauno tēva māju.
Protams, to šoreiz bija grūti atrast.
Izjautājusi cilvēkus, tikai pēc stundas Santa, nosalusi, atrada sava tēva māju.

-Beidzot... Ohooo... - Santa bija izbrīnīta.

Māja tiešām bija izbrīna vērta, jo tā nebija ne tuvu līdzīga kā iepriekšējā māja.
Mājas lejasdaļa bija no akmeņiem un augšadaļa no koka. Liela terase. Trīs stāvi, kur katram stāvam bija savs balkons.
No lielās terases pavērās skats uz upi. Neliels tiltiņš un no tā bija kāpnes pa kurām varēja nokāpt lejā un izpeldēties karstā vasaras dienā.
Milzīgs dārzs, kas bija perfekti sakopts.
Santa lēnām devās pa taku, kas veda uz mājas pusi.
Viņa lēnām pieskārās pie zvana pogas un to piespieda.
Pie durvīm pienāca Elita, kura bija izbrīnīta par Santas ierašanos.

-Labdien Elita!
-Santas jaunkundze! Necerējām jūs redzēt! -Elita smaidīja.
-Piedodiet, ka nepaziņoju. Cerams ielaidīsiet, esmu nosalusi šajā ziemā. -Santa smējās. -Tikai nesakiet tēvam neko. Es gribu pārsteigt.
-Matīsa kungs ir ēdamistabā.

Santa pamāja un iegāja mājā.
Gaitenis bija klāts ar tumšu parketu un sienas bija no koka.
Santa novilka apavus un savu jaku, un padeva Elitai.
Elita parādīja virzienu uz ēdamistabu un Santa devās uz to pusi.
Matīss sēdēja pie savas ikdienas avīzes un to lasīja sēžot pie lielā ēdamistabas galda, kas bija no koka un stikla, melnbaltā krāsā.
Santa smaidīdama nostājās blakus tēvam

-Čau, tēti!

Matīss ātri pagrieza galvu uz meitas pusi, piecēlās un viņu apskāva.

-Tu ieradies. Un es nobijos, kāpēc tu man nezvani un neraksti.

Matīss palaida meitu.

-Tavi mati vairs nav gaiši. - Matīss iesmējās.
-Jā. Skaista māja. Ēdamistaba arī atšķiras no iepriekšējās mājas ēdamistabas.

Santa lēnām apskatīja istabu.
Tālāk no galda stāvēja liels plazmas televizors, pretim atradās liels, oranžs divāns un blakus televizoram bija akvārijs, kurā peldēja dažādas zivis. Pa visu ēdamistabu bija izklāts mīksts paklājs. Pie grieztiem karājās senlaicīga, restaurēta oranža lustra. Uz logiem bija uzlikti balti aizkari un puķaini biezie aizkari.

-Man patīk. Šiki.
-Ai, Edvards piedāvāja man nopirkt šo māju. -Matīss iesmējās - Skaista ir, bet... pārāk daudz maksāja.
-Nu par to es nešaubos. - Santa palūkojās uz akvāriju.
-Starpcitu, priekš tevis te arī ir istaba.
-Tad jau labi, bet es labprāt tagad priekšroku dotu karstai tējai.
-Labi. Elita tev pagatavos tēju, bet es došos uz darbu. Tiksimies vakarā. - Matīss iedev buču meitai uz vaiga un devās prom.

Santa pasmaidīja un apsēdās pie ēdamistabas galda un paņēma rokās avīzi, ko tēvs bija atstājis.

-Lūdzu, jūsu tēja.
-Paldies, Elit! -Santa pasmaidīja un rokās paņēma tēju, kuru sāka lēnām malkot.

Avīzē bija rakstīts par Matīsa Argova firmu, kas ir uz bankrota robežas. Tur bija intervija ar tēvu, kas pavisam godīgi atbildēja uz daudziem jautājumiem.

-Elita?
-Jā, jaunkundze!
-Tā ir patiesība, ka tēvs bankrotē? -Santa bija nobēdājusies.
-Diemžēl jā. Japāņi vai ķīnieši atteica projektu dēļ tā, ka viņiem ir konflikts ar Nicas kaut kādu galveno. Jūsu tēvs palika bez ienākumiem. Apstājās "Mari" viesnīcas būvniecība. Parāds ir Zviedrijas partneriem, kas sasniedz līdz pat miljonam dēļ Nicas. Zviedri aizdeva naudu. Tika atlaista puse strādnieku. Teica, kad firma atkal uzkāps uz zaļa zara, tad atpkaļ ņemšot. Visi tic, jo jūsu tēvs dara tikai labas lietas.
-Un citi partneri? Nepalīdz? - Santa turpināja dzert tēju un izjautāt Elitu.
-Nē. Pašreiz viņi neuzticas jūsu tēvam. Grāmatvede arī apzaga jūsu tēvu uz 50 000 Eiro. Nav ne jausmas kā tas pat sanāca. Acīmredzami bija kādi vēl cilvēki, kas tajā iemaisījās.
-Paldies Elita! -Santa nolika avīzi.

Elita devās gatavot vakariņas un atstāja Snatu vienu.
Santa domāja kā palīdzēt tēvam.Viņa nevēlējās, lai tēva dzīve sabrūk, kā arī pati firma.

***

Pienāca nākamais rīts.
Santa piegāja pie savas istabas loga un palūkojās, kas darās laukā. Zemi klāja bieza sniega kārta. Viss bija balts.
Santa bija laimīga redzot sniegu. Viņa jutās perfekti.
Viņa piegāja pie sava istabas spoguļa un tajā palūkojās.

-Man pat vienalga, ka mati ir izpūruši. -Santa sataisīja matus copē, uzvilka halātu un devās brokastot. -Labrīt!

Edvards bija izbrīnīts, ka te bija Santa.

-Ko tu te dari?
-Atbraucu! -Santa apsēdās pie galda un sev glāzē ielēja sulu. -Jāsāk ar "Labrīt!"
-Man vienkārši neviens neteica, ka tu esi te.
-Cik vispār atceros, tad naktī tu nemaz nebiji mājās. Un tā sagaidi ciemiņus? -Santa iemalkoja sulu.
-Es nemaz nezināju, ka tu ieradīsies.
-Zinu. -Santa sev traukā ielika pankūkas. -Kāpēc neesi darbā?
-Šodien man ir brīvs un es atpūtīšos, mājās, ja tev nav iebildumu.

Santa sāka smieties.

-Kādi man var būt iebildumi?
-Nezinu. Varbūt es tev traucešu. -Edvards piemiedza ar aci.
-Te ir liela māja. Tā kā neviens netraucēs.
-Kā zini. Bet varbūt viens otram varam sastādīt kompāniju? -Edvards pasmaidīja.
-Un kas tev padomā?
-Tā ka mana meitene ir prom un tu esi vienīgais cilvēks, kas vispār atrodas tuvāk, tad varam doties uzspēlēt biljardu. -Edvards ieteica.
-Es nemāku spēlēt. Un kur draugi?
-Draugs Rīgā. Es iemācīšu, neuztraucies. -Edvards atkal piemiedza ar aci.
-Sarunāts.

Santa un Edvards baudīja mierīgās brokastis.

***
Natanjelam nebija noskaņojuma ne mācīties, ne strādāt. Viņš sēdēja savā istabā un skatījās filmas.

-Dēls, cik ilgi sēdēsi te? Darbi jādara.
-Un? Man nav spēka. Nogurums, bezspēks. Cik var strādāt kā velna rauts? -Natanjels paskatījās uz tēva -Es zinu, ka tu daudz strādā, bet tēvs, es nevēlos savu jaunību, 24/7 pavadīt pie datora, birojā, skolā un mājās pie mājasdarbiem, diplomdarba un tā tālāk.
-Saprotu tevi. Zinu, ka es tev uzspiežu darbus un nelieku tevi mierā. Bet lai atpūstos viss ir jādara laicīgi.
-Tēvs, tev jau jāiet pensijā, bet tu strādā, strādā un strādā. Jaunību pavadīji strādājot. Tā ir dzīve? Jā, tu daudz esi sasniedzis, bet kur ir bijis tavs brīvais laiks? -Natanjels bija noskumis -Ceļojumos mēs devāmies, jo tev tur bija jāstrādā. Brīvdienās tevis nebija un nav mājās. Kā tu domā, tas ir normāli? Tu sevi bendē.

Bernards zināja, ka dēls saka vistīrāko taisnību. Tiešām... viņš strādāja tik daudz, ka nebija laika ne brīvdienām, ne ģimenei. Ceļojumi pagāja darba darīšanās.

-Zini... laikam man tiešām būs jāiet pensijā un jādodas ceļojumā apkārt pasaulei. Bērnības sapnis.
-Jā. - Natanjels uzsmaidīja tēvam.
-Bet dēls, kas valdīs pār manu biznesu, kad es došos pensijā? Tu esi vienīgais. Santa atteicās no savas daļas.
-Kad atteicās? -Natanjels ātri piecēlās kājās.
-Vakar. Viņa teica, ka firma viņai nav nepieciešama.
-Skaidrs. Un nauda? - Natanjels saprata, ko Santa vēlas darīt.
-Paņēma. Viņai tur piederēja diezgan daudz. Aptuveni 100 000 tūkstoši.
-Es sapratu. Viņa neatgriezīsies. Viņai tur ir viss, pat firma. -Natanjels secināja.
-Tur jau tā lieta, ka viņa palīdzēs tēvam ar šo naudu. Tēvs bankrotē. Necenties padarīt viņu par slikto. Atceries, ja viņa jutīs, ka viņa tev ir dārga, tad atgriezīsies, bet... tu pats negribēji, lai viņa dodas uz Latviju. Vajadzēja piekāpties.
-Jā. -Natanjels pamāja. -Vajadzēja.

Natanjels pagāja garām tēvam un devās prom.