Bija nakts, kad Santa devās prom no mājas. Viņa neatvadījās no Natanjela, jo viņa jutās nokaitināta.
Santa izgāja no mājas un to uzlūkoja.
-Mēs satiksimies, jo es nekur nepazudīšu. Pēc gada. - Santa pasmaidīja un devās uz taksi.
Santa iekāpa taksī un lūkojās pa ceļam ainavās. Viņai palika skumji, jo no vienas puses nevēlējās nekur doties, bet... mātes vēstule daudz ko mainīja, viņas domas. Viņai bija jāsatiek tēvs un jāizrunājas, kas īsti notika starp viņu un māti. Kāpēc pārtrūka vispār saziņa un kā viņš varēja noticēt mātei? Varbūt māte bija tāda, kas spētu atbrīvoties no bērna? Santa neticēja.
Pēc neilga laika Santa atradās lidostā. Viņa uzreiz devās reģistrēties.
***
Bija pāri pusnaktij, Matīss sēdēja pie dokumentiem.
-Tēvs, kāpēc neguli?
-Nevaru. Mani nomoka stress. - Matīss turpināja skatīt dokumentus. - Santa neatbild. Firma grimst. Labi, mums paliek kaut kas, bet vienalga, ar to nepietiks, lai mēs pabeigtu viesnīcas "Mari" būvniecību. Projekts ir apstājies.
-Par Santu neuztraucies. Viņai skola. Neuztraucies arī par firmu. Viss kārtībā. Rīt nopirks mūsu veco māju. Tur mums būs vēl 60 000 Eiro. Tas jau ir labums. Šo naudu ieguldi firmā.
-Velti tu teici, lai mainām māju. Tas nebija nopietni. - Matīss sūkstījās- Kā nekā māja maksāja miljons pāri eiro. Abi bijām stulbi.
-Bet tēvs... Paskaties uz citiem firmu īpašniekiem. Viņi kādās mājās dzīvo? Tava māja vēl nav tik laba kā viņiem.
-Dēls, mēs dzīvojam mazā valstī un nav, ko izlekt. Tu saproti, ka apkārt jau saka, ka es zogu. -Matīss iedeva Edvardam avīzi.
-Ko lai saka? Ja jau viņi tā saka, tad tā ir viņu vaina. Tu pats zini, ka tā nav un tas ir galvenais. Māja tas ir viens. Tu parādi, ka tu arī spēj rūpēties par sevi, par savu labklājību. Paskaties, cik tu daudz esi palīdzējis apkārtējajiem un tie, kas saka, ka tu zodz, viņiem skauž. Vai arī viņi ir tavi... kā lai pasaka, ne ienaidnieki, bet tie, kas grib tevi izsvēpēt no šīs biznesa pasaules. Kad ir ziņas par tevi internetā, labi vārdi birst, esmu lasījis. -Edvards pasmaidīja - Tu esi lielisks.
-Paldies. -Matīss pasmaidīja. - Bet es vienalga uztraucos par Santu. Jo viņa jau ilgu laiku neatbild uz zvaniem.
-Es saku...skola. Varbūt ar savu puisi. Zini kā? Tomēr laiks nopietnām attiecībām. - Edvards iesmējās un devās uz savu istabu.
Matīss smaidīja un pats izlēma doties gulēt.
***
Santa agri no rīta bija ieradusies Rīgā. Viņa bija nomocījusies no lidojuma, jo bija viena pārsēšanās. Bet viņa saprata, ka beidzot atkal satiks tēvu.
-Uhhh... Plāns, plāns, plāns... - Santa domāja. - Frizētava.
Santa noķēra taksi un devās uz Rīgas centru, kur atrada pirmo frizētavu, kur ieiet un izdarīt kaut ko lietderīgu.
-Labdien. Vai iespēja sakopt savus matus?
-Hmm... Kādam mērķim?- frizieris lepni uzlūkoja Santu, jo šobrīd Santa neizskatījās tāda, kura spētu apmaksāt šīs frizētavas rēķinu.
-Satiekot savu tēvu. Un nevajag skatīties uz manis no augšas. Es nekad neesmu lielījusies ar to, kas man ir, bet ticiet man, es spēju apmaksāt frizētavu un vēl nopirkt Versache, Dolche and Gabana un Victoria Secret kopā ņemot. Neciešu cilvēkus, kas domā, ka ir augstāki par citiem.
Frizieris stāvēja ar atvērtu muti un skatījās uz meitenes.
-Sakopstiet man matus? - Santai nebija noskaņojuma.
Frizieris pamāja un Santa apsēdās.
-Un ko jūs vēlaties izdarīt?
-Garo karē. Bet neaiztieciet matus, kas atrodas priekšā. Lai tie paliek tikpat gari. Biju pie friziera un man tur aplīdzināja galus. Nu aizmuguri ar ļoti īsu negrieziet. Tad nokrāsojiet tos... hmm... zeltaini brūnus. Protams arī ieveidojiet.
-Tiks darīts. - frizieris devās iejaukt krāsu.
Santa smaidīja un gaidīja, kad sāks ņemties ap viņas matiem.
***
Natanjels jau bija piecēlies.
Pirmais, ko viņš izdarīja, aizgāja uz Santas istabu. Viņš pamanīja, ka tā bija beidzot kārtīga, bet Santas nebija. Natanjels nodomāja, ka viņa brokasto lejā.
-Labrīt! Neziniet, kur Santa?
-Nē, Natanjela jaunskungs. -uzraudze klāja galdu.
-Hm,interesanti. -Natanjels paņēma telefonu - Varbūt pie psihologa.
-Iespējams. Brokastis uzklātas.
Natanjels pamāja un apsēdās, lai brokastotu.
-Nav sasniedzams. Interesanti.
Mājā ienāca Bernards.
-Tēvs? - Natanjels piecēlās kājās - Ko tu šeit dari?
-Atgriezos no slimnīcas. - Bernars acīmredzami bija dusmīgs - Ko tu nodarīji Santai?
-Neko, cik atceros. -Natanjels bija neizpratnes pilns.
Bernards apsēdās un sakrustoja rokas uz krūtīm.
-Dēls, pie manis vakar atnāca Santa un teica, ka dodas pie tēva. Man protams nav iebildumu, bet... viņa pateica, ka tu nevēlies un teici, ka tas nav vajadzīgs.
-Ja. Es pateicu. Bet mums tagad sāka veidoties attiecības, es nevēlos viņu pazaudēt. -Natanjels iekoda lūpā.
-Jā, zinu.Bet... Santa nav piekalpta šai vietai. Viņas saknes ir Latvija, tu pats labi zini. Jā, es viņu audzināju, bet ģimene ir tur, Latvijā. Atceries to. Tava dzimtene ir te, kaut gan manas ģimenes saknes ir Latvijā. Bet tu esi te dzimis un tu nesapratīsi mani, ne Santu. Viņas vārds vien ko izsaka, Santa.
-Tātad viņa ir prom. Jauki. Vismaz varēja atvadīties. -Natanjels piecēlās. - Lai tev jaukas brokastis.
Natanjels paņēma savu sporta somu un devās uz treniņu.
-Tu puika nekad nesapratīsi, ko nozīmē patiesi mīlēt. L'amour véritable est le seul endroit où vous deux. - Bernards nolieca galvu un sāka brokastot.
***
Santa smaidīja. Viņa skatījās spogulī un novērtēja savus jaunos matus.
-Paldies. Izskatās lieliski. -Santa iedeva frizierim naudu. - Atlikumu paturiet.
Santa devās uz autoostu.
-Man lūdzu vienu biļeti līdz Cēsīm.
Santa turpināja smaidīt.
-Paldies. Tā, autobuss ir deviņos. Nu labi. - Santa devās gaidīt autobusu, kurš tūlīt pienāks.
Santa skatījās apkārt. Tik daudz seju, tik daudz personību. Viss tik citādāks un nepierasts. Ziema. Sniegs.
Santa pasmaidīja un iekāpa tikko atbraukušā autobusā.
***
Natanjels tikko ieradās no treniņa un sastapa mājā Patrīciju.
-Nolādēts, man nav noskaņojuma. Ej prom. - Natanjels nometa savu somu uz dīvāna.
-Es atnācu atvainoties. - Patrīcija piegāja pie Natanjela savā vieglajā solī - Es izšķīros ar savu līgavaini, jo nespēju aizmirst tevi.
-Un? Man tevi nevajag.
Patrīcija pietuvojās Natanjelam. Gaišmatei bija modeles augums, gari mati un augums, kuru apbrīnoja visas meitenes. Bagāto vecāku izlutinātā atvase.
-Nu mīļais, nevajag. Man bija piesolīts līgavainis, bet... man viņu nevajag. Kaut kāds nīgrs, gultā...nekāds. Nu viņš nebija tu. -Patrīcija piemiedza ar aci - Es atnācu pie tevis, jo vēlos tevis...visu.
Natanjels sāka smieties.
-Tu uzvedies kā padauza. Tu domā es nezinu, ka esi pārgulējusi ar vairākiem puišiem? Treniņos vien izskan tavs vārds. -Natanjels pagāja garām Patrīcijai - Es nebūšu viens no tiem, kuru tu ievilksi gultā. Pirmkārt, tu mani vairs neinteresē, otrkārt, man ir cita.
Patrīcija pagriezās uz Natanjela pusi. Natanjels tajā brīdī ielēja sev glāzē konjaku.
-Nu skaidrs. Un kur palika mīlestība pret mani?
-Es nekad nebiju teicis, ka tevi mīlu. Tu to teici un kā izrādās, ne tikai man. - Natanjels iemalkoja dzērienu.
-Tātad tev ir cita. Kas viņa ir?
-Tev nav jāzina. Daudz labāka par tevi. -Natanjels kļuva skumjš - Jā.
-Skaidrs. Tātad viss?
-Jā, tātad viss. -Natanjels nolika glāzi. -Tev jādodas. Man nav laika, lai turpinātu ar tevi runāt.
Patrīcija acīmredzami bija aizvainota.
-Ko lai saka? Laikam, ka viss tiešām beidzies. Mūsu mīla nebija tik ilga.
-Nav bijusi mūsu mīla. Tikai tava. Es jutu stipras simpātijas pret tevi. Bet paldies par lieliskām attiecībām un tavu padauzas būtību. Žēl,ka biju akls un nevienam neticēju, kāda tu esi.
Patrīcija bija sašutusi un ļoti nokaitināta.
-Es padauza? Ej trīs mājas tālāk, idiot! -Patrīcija pagriezās un devās prom.
Natanjels pasmaidīja un atkal paņēma glāzi, un apsēdās krēslā.
***
Santa bija ieradusies Cēsīs. To klāja sniegs. Santa smaidīja. Jo pa visiem ilgajiem gadiem, viņa pirmo reizi ieraudzīja tik daudz sniega.
Santa izkāpa no autobusa un jau nožēloja, ka nav nopirkusi neko siltāku. Bet par to īpaši viņa neuztraucās ,jo ātrāk vēlējās satikt tēvu.
Viņa devās pa jau zināmo ceļu.
Lēnā gaitā viņa pietuvojās tēva mājai, bet tur bija rakstīts, nu jau, cits uzvārds.
-Hmm... Tātad viņš te nedzīvo. -Santa piezvanīja pie durvīm.
Pie durvīm piegāja kāda sieviete. Aptuveni 40 gadi, ģērbusies mājās drēbēs.
-Es atvainojos, meklēju Matīsu Argovu. Cik saprotu viņš te nedzīvo.
-Jā, nu pat mēs šo māju nopirkām. Es atvainojos par savu izskatu. - sieviete pasmaidīja.
-Nekas, nekas. -Santa pasmaidīja pretim - Varbūt ziniet, kur tagad viņš dzīvo. Pirms ierados te, nesazinājos ar viņu un tagad atkal sanāk, ka palieku uz ielas.
-Un kas jūs būtu Argovam?
-Piedodiet, meita. Santa Marija Pilē. Dzīvoju Francijā, tāpēc neviens īpaši par mani nezina.
-Jā.Argovs neko nebija minējis. Tagad citas problēmas. -sieviete noskuma.
-Ja drīkst zināt, kādas?
-Firmā tiek atlaisti cilvēki, jo firmai lieli parādi un nekā nesanāk izkulties no tiem. -sieviete pamāja.
-Labi. Skaidrs. Bet varbūt variet pateikt man , kā tikt pie tēva. Viņam noderēs mana palīdzība.
Sieviete ieaicināja Santu mājā. Viņa turpat pie durvīm pagadīja, kad sieviete atkal atnāks.
-Te ir adrese. Viņam jauna māja. Es strādāju pie viņa un zinu, kur viņš dzīvo.
-Paldies. Jūs esat lieliska. -Santa pasmaidīja.
Sieviete pasmaidīja arī.
Santa devās uz jauno tēva māju.
Protams, to šoreiz bija grūti atrast.
Izjautājusi cilvēkus, tikai pēc stundas Santa, nosalusi, atrada sava tēva māju.
-Beidzot... Ohooo... - Santa bija izbrīnīta.
Māja tiešām bija izbrīna vērta, jo tā nebija ne tuvu līdzīga kā iepriekšējā māja.
Mājas lejasdaļa bija no akmeņiem un augšadaļa no koka. Liela terase. Trīs stāvi, kur katram stāvam bija savs balkons.
No lielās terases pavērās skats uz upi. Neliels tiltiņš un no tā bija kāpnes pa kurām varēja nokāpt lejā un izpeldēties karstā vasaras dienā.
Milzīgs dārzs, kas bija perfekti sakopts.
Santa lēnām devās pa taku, kas veda uz mājas pusi.
Viņa lēnām pieskārās pie zvana pogas un to piespieda.
Pie durvīm pienāca Elita, kura bija izbrīnīta par Santas ierašanos.
-Labdien Elita!
-Santas jaunkundze! Necerējām jūs redzēt! -Elita smaidīja.
-Piedodiet, ka nepaziņoju. Cerams ielaidīsiet, esmu nosalusi šajā ziemā. -Santa smējās. -Tikai nesakiet tēvam neko. Es gribu pārsteigt.
-Matīsa kungs ir ēdamistabā.
Santa pamāja un iegāja mājā.
Gaitenis bija klāts ar tumšu parketu un sienas bija no koka.
Santa novilka apavus un savu jaku, un padeva Elitai.
Elita parādīja virzienu uz ēdamistabu un Santa devās uz to pusi.
Matīss sēdēja pie savas ikdienas avīzes un to lasīja sēžot pie lielā ēdamistabas galda, kas bija no koka un stikla, melnbaltā krāsā.
Santa smaidīdama nostājās blakus tēvam
-Čau, tēti!
Matīss ātri pagrieza galvu uz meitas pusi, piecēlās un viņu apskāva.
-Tu ieradies. Un es nobijos, kāpēc tu man nezvani un neraksti.
Matīss palaida meitu.
-Tavi mati vairs nav gaiši. - Matīss iesmējās.
-Jā. Skaista māja. Ēdamistaba arī atšķiras no iepriekšējās mājas ēdamistabas.
Santa lēnām apskatīja istabu.
Tālāk no galda stāvēja liels plazmas televizors, pretim atradās liels, oranžs divāns un blakus televizoram bija akvārijs, kurā peldēja dažādas zivis. Pa visu ēdamistabu bija izklāts mīksts paklājs. Pie grieztiem karājās senlaicīga, restaurēta oranža lustra. Uz logiem bija uzlikti balti aizkari un puķaini biezie aizkari.
-Man patīk. Šiki.
-Ai, Edvards piedāvāja man nopirkt šo māju. -Matīss iesmējās - Skaista ir, bet... pārāk daudz maksāja.
-Nu par to es nešaubos. - Santa palūkojās uz akvāriju.
-Starpcitu, priekš tevis te arī ir istaba.
-Tad jau labi, bet es labprāt tagad priekšroku dotu karstai tējai.
-Labi. Elita tev pagatavos tēju, bet es došos uz darbu. Tiksimies vakarā. - Matīss iedev buču meitai uz vaiga un devās prom.
Santa pasmaidīja un apsēdās pie ēdamistabas galda un paņēma rokās avīzi, ko tēvs bija atstājis.
-Lūdzu, jūsu tēja.
-Paldies, Elit! -Santa pasmaidīja un rokās paņēma tēju, kuru sāka lēnām malkot.
Avīzē bija rakstīts par Matīsa Argova firmu, kas ir uz bankrota robežas. Tur bija intervija ar tēvu, kas pavisam godīgi atbildēja uz daudziem jautājumiem.
-Elita?
-Jā, jaunkundze!
-Tā ir patiesība, ka tēvs bankrotē? -Santa bija nobēdājusies.
-Diemžēl jā. Japāņi vai ķīnieši atteica projektu dēļ tā, ka viņiem ir konflikts ar Nicas kaut kādu galveno. Jūsu tēvs palika bez ienākumiem. Apstājās "Mari" viesnīcas būvniecība. Parāds ir Zviedrijas partneriem, kas sasniedz līdz pat miljonam dēļ Nicas. Zviedri aizdeva naudu. Tika atlaista puse strādnieku. Teica, kad firma atkal uzkāps uz zaļa zara, tad atpkaļ ņemšot. Visi tic, jo jūsu tēvs dara tikai labas lietas.
-Un citi partneri? Nepalīdz? - Santa turpināja dzert tēju un izjautāt Elitu.
-Nē. Pašreiz viņi neuzticas jūsu tēvam. Grāmatvede arī apzaga jūsu tēvu uz 50 000 Eiro. Nav ne jausmas kā tas pat sanāca. Acīmredzami bija kādi vēl cilvēki, kas tajā iemaisījās.
-Paldies Elita! -Santa nolika avīzi.
Elita devās gatavot vakariņas un atstāja Snatu vienu.
Santa domāja kā palīdzēt tēvam.Viņa nevēlējās, lai tēva dzīve sabrūk, kā arī pati firma.
***
Pienāca nākamais rīts.
Santa piegāja pie savas istabas loga un palūkojās, kas darās laukā. Zemi klāja bieza sniega kārta. Viss bija balts.
Santa bija laimīga redzot sniegu. Viņa jutās perfekti.
Viņa piegāja pie sava istabas spoguļa un tajā palūkojās.
-Man pat vienalga, ka mati ir izpūruši. -Santa sataisīja matus copē, uzvilka halātu un devās brokastot. -Labrīt!
Edvards bija izbrīnīts, ka te bija Santa.
-Ko tu te dari?
-Atbraucu! -Santa apsēdās pie galda un sev glāzē ielēja sulu. -Jāsāk ar "Labrīt!"
-Man vienkārši neviens neteica, ka tu esi te.
-Cik vispār atceros, tad naktī tu nemaz nebiji mājās. Un tā sagaidi ciemiņus? -Santa iemalkoja sulu.
-Es nemaz nezināju, ka tu ieradīsies.
-Zinu. -Santa sev traukā ielika pankūkas. -Kāpēc neesi darbā?
-Šodien man ir brīvs un es atpūtīšos, mājās, ja tev nav iebildumu.
Santa sāka smieties.
-Kādi man var būt iebildumi?
-Nezinu. Varbūt es tev traucešu. -Edvards piemiedza ar aci.
-Te ir liela māja. Tā kā neviens netraucēs.
-Kā zini. Bet varbūt viens otram varam sastādīt kompāniju? -Edvards pasmaidīja.
-Un kas tev padomā?
-Tā ka mana meitene ir prom un tu esi vienīgais cilvēks, kas vispār atrodas tuvāk, tad varam doties uzspēlēt biljardu. -Edvards ieteica.
-Es nemāku spēlēt. Un kur draugi?
-Draugs Rīgā. Es iemācīšu, neuztraucies. -Edvards atkal piemiedza ar aci.
-Sarunāts.
Santa un Edvards baudīja mierīgās brokastis.
***
Natanjelam nebija noskaņojuma ne mācīties, ne strādāt. Viņš sēdēja savā istabā un skatījās filmas.
-Dēls, cik ilgi sēdēsi te? Darbi jādara.
-Un? Man nav spēka. Nogurums, bezspēks. Cik var strādāt kā velna rauts? -Natanjels paskatījās uz tēva -Es zinu, ka tu daudz strādā, bet tēvs, es nevēlos savu jaunību, 24/7 pavadīt pie datora, birojā, skolā un mājās pie mājasdarbiem, diplomdarba un tā tālāk.
-Saprotu tevi. Zinu, ka es tev uzspiežu darbus un nelieku tevi mierā. Bet lai atpūstos viss ir jādara laicīgi.
-Tēvs, tev jau jāiet pensijā, bet tu strādā, strādā un strādā. Jaunību pavadīji strādājot. Tā ir dzīve? Jā, tu daudz esi sasniedzis, bet kur ir bijis tavs brīvais laiks? -Natanjels bija noskumis -Ceļojumos mēs devāmies, jo tev tur bija jāstrādā. Brīvdienās tevis nebija un nav mājās. Kā tu domā, tas ir normāli? Tu sevi bendē.
Bernards zināja, ka dēls saka vistīrāko taisnību. Tiešām... viņš strādāja tik daudz, ka nebija laika ne brīvdienām, ne ģimenei. Ceļojumi pagāja darba darīšanās.
-Zini... laikam man tiešām būs jāiet pensijā un jādodas ceļojumā apkārt pasaulei. Bērnības sapnis.
-Jā. - Natanjels uzsmaidīja tēvam.
-Bet dēls, kas valdīs pār manu biznesu, kad es došos pensijā? Tu esi vienīgais. Santa atteicās no savas daļas.
-Kad atteicās? -Natanjels ātri piecēlās kājās.
-Vakar. Viņa teica, ka firma viņai nav nepieciešama.
-Skaidrs. Un nauda? - Natanjels saprata, ko Santa vēlas darīt.
-Paņēma. Viņai tur piederēja diezgan daudz. Aptuveni 100 000 tūkstoši.
-Es sapratu. Viņa neatgriezīsies. Viņai tur ir viss, pat firma. -Natanjels secināja.
-Tur jau tā lieta, ka viņa palīdzēs tēvam ar šo naudu. Tēvs bankrotē. Necenties padarīt viņu par slikto. Atceries, ja viņa jutīs, ka viņa tev ir dārga, tad atgriezīsies, bet... tu pats negribēji, lai viņa dodas uz Latviju. Vajadzēja piekāpties.
-Jā. -Natanjels pamāja. -Vajadzēja.
Natanjels pagāja garām tēvam un devās prom.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru