Mīlestības cena! /9.nodaļa/

Santa saritinājusies gulēja savā gultā. Bija pagājusi tikai viena diena kopš Uģis viņu izvaroja. Santa nespēja piecelties no gultas, lai turpinātu ierasto dzīvi. Viņa nespēja. Pa galvu šaudījās domas tikai par to, kas viņai bija nodarīts.
Uz rokām un kājām bija zilumi un skrāpējumi, jo viņa pretojās Uģim. Katru reizi to atceroties viņa sāk raudāt.
Telefonā rēgojās daudz neatbildētu zvanu gan no Natanjela, gan Bernarda, gan no Matīsa.

-Jaunkudze, pusdienas ir gatavas.Nāciet lejā.

Santa neko neatbildēja. Viņa katru reizi sarāvās, kad kāds zvanīja pie durvīm vai klauvēja pie viņas istabas durvīm.

-Jaunkundze, jums zvanīja tēvs. Viņš uztraucas, kur esat pazudusi.

Santa piecēlās no gultas. Viņas drēbas bija saburzītas, mati izpūruši. Viņa atvēra durvis.

-Piedodiet, ka neko neatbildu. Es slikti jūtos. Tūlīt sakopšos un nonākšu lejā. Pagatavojiet man kādu nomierinošo tēju.

Mājas uzraudze pamāja un devās lejā.

Santa apsēdās pie sava spoguļgaldiņa un vēroja sevi spogulī.
Viņa lēnām sāka ķemmēt matus un tos sataisīja copē. Santa piecēlās un no skapja izņēma sporta bikses un sporta jaku. Kājās uzvilka sporta apavus.
Santa nogāja lejā.

-Paldies. - Santa apsēdās, izdzēra tēju un devās prom.

Santa devās uz vietu, kur viņa sen nebija bijusi, uz pludmali. Lai arī bija ziema, Francijā jeb Nicā tā nebija īpaši manāma. Tikai vairāk lija lietus.
Santa atrada savu veco vietu un apsēdās uz soliņa. Viņa skatījās tālumā. Domāja un vēroja.

***
Natanjelam bija jāierodas tikai pirmdien vakarā, bet viņš uztraucās par Santu un ātrāk devās mājās.

-Kur Santa? - Natanjels saprata, ka viņas nav mājās.
-Viņa kaut kur devās.
-Kas viņai noticis? Viņa neatbild uz zvaniem. -Natanjels biaj satraukts.
-Vakar man bija brīvdiena, bet es pašā naktī ierados pēc aizmirstā maka. Sastapu Uģa jaunskungu. Santas jaunkundze bija ieslēgusies istabā un atbildes vietā viņa pateica, lai liekot viņu mierā. Šodien es atkal ierados, lai sakārtotu nekārtību. Santas jaunkundze man neko neatbildēja. Tik nesen viņa saģērbās un izgāja ārā. Vienīgais, ko es pamanīju, ka viņas drēbes bija saburzītas, mati izpūruši un uz rokām dīvaini zilumi un rētas. Zinot Santas jaunkundzi, viņa nekad šāda nepieceltos un pat nepieioetu pie durvīm, pat ja tā esmu es.

Natanjels pamāja un saprata, kur ir Santa.
Natanjels devās uz pludmali un tiešām, satika tur Santu.

-Santa, kas ar tevi?

Santa nolūkojās uz Natanjelu ar miglainām acīm un piecēlās.

-Nekā nav. Nav man dzīves, nav man nekā. -Santa pēkšņi nokrita.

Natanjels paņema viņu uz rokām un noguldīja uz soliņa. Viņš glāstīja Santas galvu.

-Dārgā...Kas tev noticis? -Natanjels atrocīja Santas jakas piedurknes un ieraudzīja rētas un zilumus. Zilumi bija arī uz kakla, krūšu daļas un vēdera. -Kas tev notika? Es zināju, ka nevar tevi atstāt vienu.

Santa atvēra acis.
Natanjels apsēdās un noguldīja Santas galvu sev uz kājām.

-Kas ar tevi? Saki kaut ko.

Santa nespēja neko pateikt. Viņa tikai strauji elpoja. Viņa nespēja. Viņa nespēja neko pateikt, neviena paša vārda. Ja viņa sāks runāt, viss atausīt atkal atmiņā. Viņa to nevēlējās.

-Natanjel, tas bija vislielākais murgs. Es nespēju par to runāt.
-Kušš...Neko vairs nesaki. Neko. -Natanjels noglāstīja Santas vaigu. - Dodamies mājās.

Santa lēnām piecēlās. Natanjels apskāva viņu un cieši turēja.

-Iesim mājās. Es tev uztaisīšu karsto šokolādi un iedošu tev tavus mīļākos cepumus. Paskatīsimies tavu mīļāko filmu. Es tevi turēšu cieši, cieši un nekad vairs nelaidīšu.
-Apsoli?
-Apsolu.

Santa un Natanjels devās uz mājām.

-Apsēdies. Es tūlīt atnākšu.

Santa apsēdās dīvānā un skatījās vienā punktā uz sienas. Viņa atkal atcerējās vakardienas notikumu.

-Tūlīt tev pagatavos karsto šokolādi.

Natanjels apsēdās blakus Santai un apskāva viņu ap pleciem. Santa nobijās un ātri atsvabinājās no Natanjela rokām.

-Nedari tā. Nē.
-Santa... Tas esmu es, Natanjels.

Santa papurināja galvu un uzlūkoja Natanjelu.

-Na... Es nevaru. Nevaru. Man bail. Man no visa ir bail. Es viņam pateicu un viņš man nodarīja pāri. Viņš man nodarīja visu šo. Es nevaru...nevaru.

Santa piekļāvās pie Natanjela un raudāja. Pats Natanjels nespēja noturēties un varēja redzēt, ka pār viņa vaigiem rit asaras.

-Es tevi pasargāšu. Uz visiem laikiem. -Natanjels glāstīja viņas galvu - Paskaties uz manis.

Santa uzlūkoja Natanjelu.

-Tu man tici?
-Es... tev ticu. -Santa pielika savu roku pie Natanjela vaiga - Es tev ticu un ticēšu. Bet...es gribu gulēt. Neesmu gulējusi gandrīz divas dienas.

Natanjels pamāja. Viņš palīdzēja Santai piecelties un abi devās augšā, uz Santas istabu.
Natanjels atvēra durvis un ieraudzīja nekārtību viņas istabā. Santa apstājās.

-Nē... Ejam uz tavu istabu. Es negribu te palikt viena.
-Labi.- Natanjels bija samulsis.

Viņi devās uz Natanjela istabu.
Santa apsēdās gultā.

-Piedod, ka es tev jautāju, bet kas notika. Man ir jāzina, ko tev Uģis nodarīja.

Santa nolieca galvu.

-Natanjel, lūdzu, neko nejautā. Es gribu pavadīt laiku kopā ar tevi normāli, ne raudāt un sūdzēties. Kad pati būšu gatava, pastāstīšu. Sarunāts?

Natanjels saprata, ka nevajag mocīt meiteni un pasmaidīja.

-Nu labi. Bet pēc rētām sapratu, ka Uģis tev nodarīja pāri uzzinit par mums.

Santa pmāja.

-Labi. Ar to tiksim vēlāk galā.

Natanjels paņēma savu datoru, nolika uz galdiņa, pretim gultai un ieslēdza filmu.
Viņiem atnesa karsto šokolādi un cepumus.
Natanjels apsēdās blakus Santai un viņu apskāva.

-Šis un citi vakari ir mums.

Santa uzlika galvu uz Natanjela pleca.

***

Edvards ar Katrīnu sēdēja kafejnīcā un pusdienoja.

- Kas tev noticis? -Katrīna uzlika savu roku uz Edvarda rokas.
-Nekas. Daudz darba.
-Nē, kaut kas cits.-Katrīna samiedza acis.
-Jā. Man tev , kas jāsaka...
-Tas nav uz labu. - Katrīna noņēma savu roku no Edvarda rokas.

Edvards ievilka elpu un aizdedzināja cigareti.

-Mēs neesam kopā. Bet nu esmu pietiekami vecs vai jauns, nezinu, lai veidotu, ko nopietnu. Tu man patīc. Varbūt ne tik ļoti, lai veidotu ģimeni, precētos, bet tam vēl laiks. Tāpēc piedāvāju kļūt par savu meiteni.
-Ohooo... Es domāju, ka tu nevēlies ar mani vairs tikties.-Katrīna bija samulsusi.
-Nu mums jāiepazīst vienam otru un tad varam secināt vai mums jātiekas arī turpmāk vai nē. -Edvards pasmaidīja - Tāpēc aicinu tevi uz nākamo randiņu, uz kino.
-Sarunāts.

Edvards smaidīja. Viņš tiešām saprata, ka laiks ir nopietnām attiecībām.

***

Santa un Natanjels jau gulēja. Bija nakts un pa logu spīdēja mēness.
Santa pa miegam stipri grozījās. Pēkšņi Santa iekliedzās.

-Nē, nedari tā. Nē. Nē...Nē.

Natanjels strauji piecēlās un modināja Santu.

-Santa, Santa... Celies.

Santa atvēra acis un Natanjels redzēja, ka tajās ir bailes.

-Kušss... Viss labi, esmu tev blakus.

Santa piespiedās klāt Natanjelam un nelaida viņu vaļā.

-Negribu gulēt. Kā aizveru acis tā viss. Nevaru.
-Varbūt, ja man nevēlies stāstīt, kas bija, tad aizej pie psihologa?
-Un ko viņš? Palīdzēs? Es pati varu tikt galā. - Santa atsvabinājās no Natanjela apskāviena.
-Zinu, ka pagājusi tikai viena diena, bet padomā pati, tas var atspoguļoties arī turpmāk.

Santa pagriezās uz otra sāna un skatījās uz sienas.

-Tā kā es zinu, ka nelieksies mierā, tad piekrītu. Rīt aiziešu.

Natanjels pasmaidīja, apskāva Santu un iedeva buču uz vaiga.

***

No rīta Santa piecēlās un saprata, ka ir viena pati.
Viņa lēnām izlīda no gultas un devās lejā.Tur viņa sastapa Natanjelu.

-Labrīt. Domāju, ka tev vajag izgulēties un nemodināju tevi.
-Paldies. -Santa apsēdās pie galda.
-Brokastis?
-Nē, es došos pie psihologa.

Santa piecēlās, aizgāja sakopties un pēc dažām minūtēm bija atpakaļ.

-Varbūt tevi pavadīt?
-Nav nepieciešams. Pati spēšu aiziet.  -Santa devās prom.

Natanjels nedaudz sabēdājās, bet saprata, ka Santai ir nepieciešams laiks, lai atkoptos.

***

Matīss sēdēja savā kabinetā un gaidīja Edvardu.
Edvards pēc mirkļa ienāca pie tēva.

-Kas noticis? - Edvards pamanīja, ka tēvs ir sadrūmis.
-Projekts par to, lai būvētu viesnīcu Nicā ir noraidīts.
-Kāpēc? -Edvards zināja, ka ikviens tēva projekts bija perfekti izstrādāts.
-Nicas mērs vai, kas tur ir nevēlas saistīties ar Japānas sponsoriem. Kaut kāds konflikts. Bet pats es tik lielu nespēšu uzbūvēt. Firmai nav tik lielas finanses.

Edvards apsēdās krēslā pretim tēvam.

-Kas notiek ar firmu?
-Dēļ Japānas mums nav izredžu izkulties no parādiem, kas mums ir. Mēs esam parādā lielu summu Zviedrijai jeb uzņēmējam. Tad ir Somija un Itālija. Man sanāk samaksāt tikai Itālijai, jo tur ir vismazāk. Bet Itālija teica, ka spēs pagaidīt. Somija arī. Viņi saprot. Zviedrija mani spiež. Ja es samaksāju Zviedrijai... viss, firmas nav. Dēļ Antas mēs brūkam. Zināju, ka labi nebeigsies.
-Un kur ir Anta? - Edvards nespēja lūkoties uz tēvu, jo tas lauza viņa sirdi.
-Nezinu.Ar visu naudu aizbēga.
-Tēvs...šī firma ne tikai tev daudz nozīmē, bet man arī. Es atdodu tev savas akcijas, mātes akcijas un visu savu naudu. Un neko nesaki man pretim, es tā vai tā to naudu ieguldīšu firmā, ņem. Tu esi vienīgais, kas man ir un es nespēšu noskatīties uz to kā viss jūk. Tā ir tava firma. Es zinu, ka tas nav daudz, bet pietiks, lai turpinātu iesākto.

Matīsam pār vaigu notecēja asara.

-Paldies dēls. Tas man daudz nozīmē.

Edvards pasmaidīja un devās apskaut tēvu.

***

Santa atradās pie psihologa. Jau pusstundu viņa centās runāt, bet nekas nenāca laukā. Likās, ka kaklā ir kaut kas iesprūdis.

-Santa... Es zinu, ka tev ir smagi. Bet... tev man jāuzticas. Šī informācija ir konfidenciāla. Es nedrīkstu nevienam teikt.
-Es zinu, bet... man grūti. Es kā sāku stāstīt vai vēlos stāstīt, tad viss ataust. Tas skats. - Santa sāka raudāt.
-Saprotu. Es tev uzdošu jautājumus un tu atbildi.

Santa pamāja.

-Ar ko tas ir saistīts?
-Ar manu bijušo puisi.
-Kad tas notika?
-Pirms divām dienām.
-Kāpēc tev uz rokām un kājām jeb visa ķermeņa ir zilumi, rētas?

Santa saņēmas.

-Mani izvaroja mans bijušais pusis, jo es pateicu, ka pārgulēju ar savu...pat nezinu, ko, bet simpātiju. Viņš uzzināja un paņēma mani ar varu. Es nevienam nespēju to pateikt. Un es arī nevēlos doties uz policiju, jo tas ir pazemojoši. Es nevēlos tā justies.

Psihologs bija pārsteigts un šoreiz viņš nezināja, ko pateikt, jo parasti pie viņa nāk meitenes, kas bijušas pirms tam policijā.

-Kāpēc tev tas liekas pazemojoši?
-Jo es sev liekos pretīga, netīra. Manu ķermeni klāj netīru pieskārienu klāsts, kas neļauj man saņemties un iet uz priekšu. Zinu, ka pagājis tik ļoti īss laiks, bet... nē. Zinot sevi es nespēšu saņemties. - Santa raudāja.
-Labi. Tad neuzbāzīšos ar to, lai ej uz policiju. Bet... dodies kādā ceļojumā, iepērcies. Centies kaut ko darīt, kas tev patīk.
-Es pat savā istabā nespēju ieiet. Viss liecina par notikumu ar bijušo.- Santa aizvēra acis.
-Dodies prom. Dodies ceļojumā. Uz nedēļu. Padomā par dzīvi.
-Jā. Nezinu. Pamest visu. Man ir skola.- Santa atvēra acis un pakratīja galvu.
-Klau, es zinu, ka tas nav labi, ko  pateikšu. - psihologs iesmējās - Bet atgūt savu dzīvi ir svarīgāk nekā justies netīrai un pretīgai, kā tu saki.

Santa piecēlās.

-Jā. Izskatās, ka te es nebūšu tīra. Paldies.

Santa devās prom.

***

 Santa mājās ieradās pavisam vēlu un iedzērusi, ka pat kājās nespēja labi noturēties.
Natanjels bija uztraucies un gaidīja Santu. Viņš bija izbrīnīts par viņas izskatu.

-Kas ar tevi?
-Nekas. Slīku bēdās. -Santa devās uz Bernarda kabinetu.
-Ko tu dari?
-Gribu palikt viena.

Natanjels paraustīja plecus un atstāja Santu vienu.
Santa iegāja kabinetā un aizslēdza durvis. Viņa devās pie kabineta galda un meklēja savu čeka grāmatiņu. Viņa to paņēma un no tās izkrita aploksne. Santa to lēnām pacēla un redzēja, ka tā ir viņai.
Santa apsēdās pie galda un atvēra vēstuli.

-"Dārgā Santa. Ja tu lasi šo vēstuli, tad manis nav.  Testaments noteikti ir nolasīts un saprati, ka no manis tev tiek 50 000 Eiro. Nav mana darīšana, ko tu ar tiem darīsi un runa nav par naudu.
Es zinu, ka ienīdi mani, ka tev nepateicu par tēvu. Jā. Es pateicu viņam , ka no tevis atbrīvojos. Tava vecmamma mani ienīda, jo Matīss bija tas, kas man nepieciešams. Bet es nespēju sabojāt viņam dzīvi. Sākumā domāju, ka dzemdējot tevi es sabojāšu savu dzīvi, bet tevi paņemot rokās, es sapratu, ka tu esi visa mana dzīve. Es nedevu tev iespēju satikt savu īsto tēvu, jo domāju, ka no mani tu aizbēgsi. Nebiju tev paraugs.
Aploksnē stāv nauda, vēl 10 000 Eiro. Dodies uz Latviju, dodies pie tēva. Palūdz piedošanu manā vietā. Pasaki, ka es līdz pat savai nāves dienai viņu mīlēju. Sev es nespēju piedot, ka viņu pametu.
Sameklē savu vecmammu. Adrese ir aizmugurē. Pasaki, ka es arī viņu mīlu un, lai aizlūdz par mani.
Meitiņ, es tevi mīlu. Neaizmirsti to nekad. Piedod par pārinodarījumiem.
Tava mamma, Šarlote!"

-Tu joko! Pārāk daudz sakritību. Manu dzīvi kāds vada pēc sacerēta scenārija. -Santa atspiedās krēslā.- Ko lai dara?

Santa nolika vēstuli atvilknē un devās uz dušu, lai atžirgtu.
Viņa novilkta visas savas drēbes un iegāja remdenā dušā.Viņa lēnām nomazgājās, izgāja no dušas un ietinās dvielī.Slapjie mati pilēja.Tos viņa sataisīja atkal copē, lai no rīta tie vītos vieglās lokās.
Santa devās pie Natanjela.

-Sveiks. -Santa stāvēja durvīs un skatījās kā Natanjels strādā pie datora.
-Mmm...Tu ieradies. Domāju, ka nakšņosi kabinetā.
-Es neesmu tik ļoti piedzērusies, lai baudītu kabineta krēslu burvīgumu. - Santa smaidīja.
-Pašlaik strādāju. Bet nāc, piesēdi.

Santa iegāja istabā un apsēdās blakus Natanjelam.

-Tev nav noskaņojuma?-Santa rūpīgi vēroja Natanjelu.

Viņa iekoda savā apakšlūpā. Viņai patika kā šodien izskatījās Natanjels. Viņa rūpīgi apgreztie, bet ne pārāk īsie mati bija nedaudz izpūruši. Tumši zilai džemperis ar V veida izgriezumu pagarināja viņa kaklu un tumšie džinsi ļoti piestāvēja viņa augumam. Santa redzēja, ka pārmaiņas pēc Natanjels bija ar basām kājām.
 Santa ievēroja, ka Natanjels ir uzlicis viņas dāvāto pulksteni.

-Zini, pie tava šodienas tēla nepiestāv mans dāvātais pulkstenis.
-Kāpēc? - Natanjels netrāva acis no datora ekrāna.
-Tas piestāvētu klasiskākam tēlam. -Santa bēdīgi pasmaidīja. - Es nu došos uz savu istabu.

Santa piecēlās.
Natanjels pasmaidīja un paskatījās uz Santas.

-Tu man nemaz netraucē. Es jau pabeidzu.-Natanjels pasita pa gultu - Apsēdies.
-Labi. -Santa atkal apsēdās. - Varbūt paskatīsiemies kādu filmu?
-Kādu vēlies?
-Varbūt "Chalet Girl"? - Santa piemiedz ar aci.
-Labi.

Natanjels atrada nepieciešamo filmu un abi apskāvušies baudīja filmu.

***
Pēc divām dienām Santa uzzināja, ka Uģis pametis universitāti un devies prom. Kur? Neviens nezināja.
Santa bija pasūtījusi biļetes uz Latviju, pie tēva. Viņa mēģināja izdomāt, kā lai to pasaka Natanjelam.

-Nat...Klau, ko tu teiktu, ja es aizbrauktu kaut kur ceļojumā?
-Uz kurieni? -Natanjels vēroja Santu.
-Vienalga.
-Laikam, neko.- Natanjels smējās.
-Un ja es izlemtu tur palikt?-Santa uztraucās.
-Kāpēc tev kaut kur jāpaliek? Tavas mājas ir te. Tev te ir tēvs, es.
-Es gribu pie sava īstā tēva. -Santa beidzot saņēmās.

Natanjels palika nopietns.

-Tu vēlies tur palikt?
-Ne uz visiem laikiem, bet nu...vismaz uz gadu.
-Ko lai saka? -Natanjels piecēlās kājās - Hmm... Es domāju, ka nē. Tev tas nav vajadzīgs.

Santa papurināja galvu un nesaprata.

-Nav vajadzīgs? Pagaidi, tur ir mans tēvs, miesīgais tēvs. -Santa arī piecēlās kajās - Es sapratu. Nabadziņš. Nespēsi uzturēt attiecības no attāluma vai baidies mani palaist?
-Nu zini? Tu pati teici, ka nekad nekrāpsi nevienu,bet Uģi piekrāpi.

Santa apstulba.

-Nu jā... piekrāpu. Pareizi. Atceros. -Santa kļuva dusmīga - Tas nekas, ka tas man varēja maksāt manu dzīvību, iespējams. Tas nekas, ka šo mirkli abi gaidījām ilgu laiku, lai būtu kopā. Bet nu...es taču viņu piekrāpu. Paldies, ka atgādināji.

Aizvainojuma pilna viņa devās uz savu istabu un tajā ieslēdzās. Viņa izplūda asarās.

-Skaidrs ar viņu.

Santa sāka vākt savas mantas.
Natanjels lejā turpinajka stāvēt un sev pārmest, ka pateica, ko tādu.

-Kā es varēju? Nu kā?- Natanjels vēlējās doties pie Santas, bet sevi apturēja - Nē, tas būs vēl sliktāk.