Matīss nezināja, kur likties. Viņam bija tik daudz enerģijas, ka nespēja to izlikt pat sportā.
-Tēvs, nomierinies! - Edvards sēdēja savā darba krēslā un vēroja tēvu.
-Nespēju. Man nepieciešams, kas tāds, kur mana enerģija un sajūsma tiks izlikta. - Matīss smaidīja - Līgums ir parakstīts un beidzot es varu tikt tālāk. Pirmā viesnīca tiks būvēta Francijā, Nicā. Un tas tika oficiāli apstiprināts.
-Pie Santas?
-Nē, Nicā. Santa priecājas, jo mums būs mēnesis laika, lai vienas otru iepazītu.
Edvards pasmaidīja.
-Kad viņa domā uz Latviju atbraukt?
-Es nezinu. - Matīss turpināja smaidīt - Pašlaik viņa universitātē daudz laika pavada. Skumsti?
Matīss iesmējās. Edvards kļuva nopietns.
-Mazliet. Vismaz bija cilvēks, kas izrāva mani no mājas.
-Bet Kristaps? - Matīss apsēdās pretim dēlam.
-Ko Kristaps? Gribās jau kaut ko jaunu savā dzīvē. -Edvards paraustīja plecus.
-Jā. Labi, es došos uz sapulci, bet tu saved kārtībā savu kabinetu.
Matīss pamāja un devās prom.
Edvards atspiedās krēslā un aizvēra acis.
***
Bija vēl vakars. Santa pamodās un palūkojās uz Natanjelu, kas gulēja blakus.
Santa nespēja noticēt, ko viņa bija izdarījusi. Viņa nespēja noticēt, ka bija lauzusi solījumu, ka nekad nepiekrāps nevienu puisi. Bet viņa nespēja pretoties sajūtām, ko izraisīja Natanjels.
Santa lēnām izlīda no gultas, lai saģērbtos. Viņa bija kaila un sāka justies neērti.
Viņa klusiņām paņēma savas drēbes un apģērbās. Santa devās uz virtuvi, lai pagatavotu sev kafiju.
Pēkšņi iezvanījās mājas telefons un Santa to paņēma.
-Jā!
-Te es, Uģis. Vēlējos uzzināt kā jūties.- Uģis izklausījās noskumis.
-Normāli. Pašlaik es vēlos padzert kafiju un pabūt vienatnē. - Santa bija nepieklājīga un nolika telefonu.
Santa devās gatavot kafiju.
Pabeigusi gatavot kafiju, viņa dodas uz terasi un apsēžas atpūtas krēslā.
Debesīs bija parādījušās zvaigznes, pūta neliels vējiņš. Santa aizvēra acis un izbaudīja nelielās vēja brāzmiņas.
Viņa smaidīja. Santai atausa atkal tās sajūtas. Tie pieskārieni, tie skūspti uz kakla, vēdera... visur. Tie glāsti, kas likas izkust.
Viņas domas iztraucēja Natanjels.
-Sveika. Es domāju, kur tu pazudi.
Santa pagriezās un redzēja, ka Natanjelam bija uzvilkti tikai šorti. Augšadaļa bija labi uztrenēta un nosauļota.
-Es dzeru kafiju. Iepriekš nepaspēju.
-Piedod! - Natanjels iesmējās. - Kas zvanīja?
-Uģis. Vēlējos uzzināt kā es jūtos.
-Skaidrs. Un kā tu jūties? - Natanjels apsēdās blakus Santai.
-Normāli. Nesūdzos. Nedaudz samulsusi.
-Un ko tu domā darīt saistībā ar Uģi?
Santa noraustījās.
-Nezinu. Noteikti, ka pastāstīšu visu. Tādu slogu neturēšu uz sirds. - Santa pasmaidīja - Bet kāpēc tu nepastāstīji man par Patrīciju?
-Ko tur teikt? Izšķīrāmies, jo viņai ir līgavainis. - Natanjels noskuma - Kā izrādījās, ka tas līgavainis ir jau sen. Bet viņa vēlējās daudzveidību. Es patrāpījos ceļā. Kā viņa man pateica "Tu esi lielisks, burvīgs un ļoti simpātisks, bet tu man biji tikai kā piedeva, kā spēle manai dzīvei".
Santa piecēlās sēdus un apskāva Natanjelu.
-Dažkārt cilvēki spēlējas ar mums. Tādi viņi ir. Bet ja nebūtu viņu, mēs arī nespētu mācīties no šīm kļūdām.
-Zinu. - Natanjels atbildēja apskāvienam. - Varbūt vakariņas? Es pagatavošu gardas vakariņas. Tādas, kuras neesi ēdusi.
Santa iesmējās un pamāja ar galvu.
-Tu gaidi te, es pēc mirkļa būšu.
Natanjels devās uz virtuvi, bet Santa turpināja baudīt vēju.
***
Edvards bija devies nelielā pastaigā pa pilsētu un pa ceļam satika draugu Salvi.
-Labs vakaras, draugi! - Edvards sarokojās ar Salvi.
-Labs gan, labs. Ko tu viens valkājies apkārt?
-Ai, nav ko darīt. Kristaps prom. Es te viens. Kur Laura?
Laura bija Salvja draudzene.
-Dodos pie viņas. - Salvis pasmaidīja. - Nāc ar mani. Tieši pie viņas ir viens skuķītis. Draudzene, kura arī ir vientuļa. Būs tev pastaigu biedrene.
Edvards pasmējās un devās kopā ar Salvi pie Lauras.
-Labs vakars meitenēm. Šis ir mans draugs Edvards. Iepazsties, Lauras draudzene Katrīna jeb Kate.
-Prieks iepazīties. - Edvards pasmaidīja.
Katrīna nesen bija atgriezusies no Anglijas uz Latviju. Anglijā studēja juristos. Blondi mati un zilas acis kā debesis... dzidras, dzidras.
-Sēdieties. - Laura aicināja un uz galdiņa uzlika "Martini Asti" pudeli.
-Kam par godu svinības?
-Salvis nopirka.
Salvis saulaini pasmaidīja un piegāja pie savas meitenes un apskāva viņu.
-Par ko tas?- Laura bija pārsteigta.
-Par to, ka tu esi. - Salvis piekļāvās pie meitenes lūpām.
Pēc brītiņa Salvis izvilka no savas kabatas kārbiņu.
-Es zinu, ka tu iedomājies šo visu daudz romantiskāku, bet es vēlējos lieciniekus. Visa romantika mums vēl priekšā. - Salvis noliecās un atspiedās ar labo celi uz grīdas - Mīļā, mēs esam kopā jau piecus gadus. Ne tikai meitenes vēlas apprecēties, veidot ģimeni, bet arī puiši. Tāpēc... vai tu, Laura Simkina, precēsies ar mani un mainīsi uzvārdu?
Laura sāka aiz prieka raudāt.
-Protams, protams...
Laura cieši piekļāvās pie Salvja.
-Apsveicami. - Edvards applaudēja.
Salvis pamāja.
-Tu nākamais. - Salvis iesmējās.
-Nē, vēl vismaz piecus gadus neceriet.
-A ja atradīsies tā īstā un tu tā noelsīsies? Sirds sāks sisties strauji, strauji. Elpa aizsitīsies ciet. Ceļi sāks trīcēt. Kas tad? - Laura smaidīja.
-Nezinu. Neesmu vēl saticis. Kad satikšu uzreiz bildināšu.
Visi iesmējās un ķērās klāt šampanietim.
***
Santa gaidot Natanjelu bija iemigusi.
-Piedod, ka kavējos. - Natanjels smaidīja.
-Vismaz pagulēju.
Natanjels uz galdiņa nolika tostermaizītes un karsto šokolādi.
-Tavs meistardarbs? -Santa smaidīja.
-Aptuveni.
Natanjels pasniedza Santai krūzi un vienu maizīti.
-Paldies.
Natanjels pamāja un apsēdās krēslā, kas atradās blakus Santas krēslam.
-Skaists laiks.
-Jā. Skaists gan. - Santa iemalkoja šokolādes dzērienu.
Iestājās klusums. Apkārt varēja dzirdēt tikai ūdens viļņošanos un vēja skaņas. Viņiem nevajadzēja vārdus, viņi juta viens otru no attāluma. Tā ir un būs.
Santa izdzirdēja kā noklaudz durvis un uz terases atnāca Uģis. Viņa apstulba.
-Ko tu šeit dari?
-Es atbraucu pie savas meitenes. Nedrīkst?
-Vispār nē. Es vēlējos pabūt viena. - Santa nolika krūzi uz krēsla malas.
-Tu esi te ar Natanjelu.
-Un? Tu esi vismazāk vēlamā persona šeit.
Santa piecēlās un aizgāja garām Uģim uz lielo istabu.
Uģis nesaprata, kas notiek.
-Labi, došos prom. Atsveicinies manā vietā no Santas.
Natanjels pamāja un Uģis devās prom.
Natanjels sēdēja un vēroja zvaigznes.
-Viņa... tiešām viņa. - Natanjels pasmaidīja.
***
Bija pagājušas divas dienas. Pa šīm divām dienām Santa apciemoja Bernardu un centās izvairīties no Natanjela.
Natanjles to saprata un pats īpaši nerādījās Santai acīs. Agri no rīta devās uz skolu un vēlu vakarā bija mājās, kad Santa jau gulēja.
Bet pati Santa beidzot saņēmās un iegāja Natanjela istabā, jo šodien bija brīva diena. Viņa redzēja, ka Natanjela nav un apsēdās viņa gultā.
Santa smaidīja.
-Tik jauki ir būt tur, kur tevi mīl.
Istabā ienāca Natanjels un bija izbrīnīts.
-Šī nav tava istaba.
-Zinu. Vēlējos ar tevi parunāt. - Santa aicināja Natanjelu apsēsties blakus.
Natanjels apsēdās.
-Piedod, ka es no tevis izvairījos. Pati esmu apjukusi savās izjūtās. - Santa pasmaidīja - Bet es atnācu. Es velējos tevi atkal normāli satikt.
Natanjels iesmējās.
-Es pats esmu pie vainas. Pats varēju atnāk un piespiest pie sevis un pateikt, ka nekur tevi nelaidīšu.
-Es Bernardam pateicu par mums. - Santa palika nopietna.
-Un?
-Neko. Viņš bija laimīgs un pateica: "Tas ir tas, ko es vēlējos."-Santa paņēma Natanjela roku.
-Tad jau labi, ka tā.
Natanjels piebīdījās tuvāk Santai un apķēra viņu.
-Tu esi lieliska. - Natanjels ieskatījās Santas acīs. - Neko vairāk es nevēlētos. Man tagad ir viss, ko vien sirds vēlas.
-Man arī.
Santa pieliecās pie Natanjela un viņu noskūpstīja.
-Es uz divām dienām došos prom. Man ir svarīgas darīšanas. Tu paliksi viena mājās.
-Nu nekas. Gaidīšu tevi. - Santa apgūlās Natanjelam klēpī. - Divas dienas nav nekas. Tik ilgs laiks pagājis, ka šis būs sīkums.
-Jā. Varbūt brauc ar mani.
-Nē. Man jānokārto skolas dokumenti. Mācīsimies vienā universitātē. - Santa smaidīja. - Iesim pa gaiteni roku rokā. Starpbrīžos skūpstīsimies. Pēc skolas dosimies uz kino un brīvdienās un studentu ballītēm.
-Mums būs strīdi un salabšanas...īpašā veidā. - Natanjels piemiedza ar aci.- Viss būs lieliski, tā kā tam ir jābūt.
-Jā.
Santa viltīgi pasmaidīja.
-Kas notika?
Santa apsēdās Natanjelam klēpī. Viņu abu sejas atradās viena otra pretim. Viņa iekoda sev lūpā un lēnām pieliecās pie Natanjela kakla un to noskūpstīja. Santa lēnam skūpstot Natanjela kaklu, vaigus, pieri...tuvojās pie viņa lūpām. Natanjels baudīja Santa maigos lūpas pieskārienu un gandrīz sajuka prātā no šī maiguma. Viņš neuzturēja un piekļāvās Santa lūpām...ar visu savu kaisli, ko juta pret šo meiteni.
Viņš Santu noguldīja gultā un skūpstīja viņu. Atkal sākās viss no jauna... tā kaisle, tās izjūta...kā pirmo reizi.
***
Edvards no rīt pamodās savā gultā. Blakus viņam gultā gulēja kaila meitene, Katrīna.
Viņš lēnām izlīda no gultas. Viņš nevēlējās pamodināt meiteni.
Edvards lēnām saģērbās un devās brokastot.
-Kas jauns, dēls? -Matīss sēdēja un smaidīja.
-Jauna meitene manā gultā. To vēlējies dzirdēt?
-Nē. Vēlējos dzirdēt, ka tā ir ne jau jauna, bet tā pati, kas bija sen. Mēs esam kopā jau sen. - Matīss ielēja Edvardam sulu - Kad beidzot tu kļūsi nopietns? Saproti, ka tā nevar turpināt.
-Tu pats manā vecumā biji tāds.
-Man salauza sirdi, tāpēc es kļūvu tāds. Un kāds ir tavs iemesls? -Matīss tincināja Edvardu.
Edvards paņēma sulas glāzi un domāja. Jā, viņam nebija nekāda iemesla, lai atrunātos.
-Nav. Man nepatīk saistības.
-Varbūt šī meitene ir tā īstā un vienīgā. - Matīss piemiedza ar aci.
-Nē. Kad satiku viņu, man netrīcēja ceļi, sirds nesāka strauji pukstēt. Elpa neizrāvās. Es nenoelsos. Kad satikšu tādu, uzreiz bildināšu.
-Nu labi. - Matīss no kabatas izvilka kārbiņu - Tad nēsā līdzi šo. Tas ir tavas mātes gredzens, kuru es viņai uzdāvināju, kad es noelsos un mana sirds sāka strauji pukstēt. Ņem, varbūt noderēs.
-Paldies. - Edvards paņēma gredzenu - Kaut kad, kaut kad. Labi, pagatavošu Katei brokastis un uznesīšu augšā.
Matīss sāka smieties.
Edvards gatavoja brokastis meitenei.
***
Santa un Natanjels turpināja gulēt. Kārtējais modinātāja zvans tika atlikts, lai vēl mazliet atļautos izbaudīt kopīgo miegu.-Natanjel, celies. Nevar vairs tā gulēt. - Santa smējās.
-Zinu. -Natanjels iedeva buču Santai uz vaiga. -Bet negribu.
Santa uzgūlās uz Natanjela.
-Bet vajag. Mums katram savas lietas jādara.
-Bet es tevi nesatikšu divas dienas. Es sajukšu prātā domādams par tevi. -Natanjels glāstīja Santas matus. - Jau tagad vien no šī skata jūku prātā.
Santa pieliecās un noskūpstīja Natanjelu.
-Divas dienas ir nekas. Mēs jau nešķiramies uz diviem gadiem.
-Jā. Bet... ja tu tā gulēsi uz manis, tad nekur tālu netiksim.
Santa sāka smieties un izlīda no gultas. Viņa padeva Natanjelam drēbes un pati saģērbās.
-Brokastis vai nepaspēsi?
-Nepaspēšu. - Natanjels paskatījās pulkstenī.
Santa vēroja Natanjelu kā viņš ģērbjas un pētīja katru viņa kustību.
-Varbūt tomēr brauksi ar mani kopā? - Natanjels piegāja pie Santas.
-Nē, nevaru.
-Tad pavadi mani.-Natanjels paņēma Santas roku un abi devās lejā.
Viņi nostājās pie durvīm.
-Tad līdz pirmdienas vakaram.-Natanjels cieši piekļāva Santu sev klāt un noskūpstīja. - Attā.
Santa pamāja un pati devās brokastot.
***
Bija vakars. Santa bija parunājusi ar Natanjelu, pavakariņojusi un lielajā istabā baudīja klusumu lasot grāmatu.Pie durvīm noskatnēja zvans.
Santa piegāja un tās atvēra. Tur stāvēja Uģis.
-Nāc. Beidzot aprunāsimies.
Uģis ienāca mājā un sekoja Santai.
-Sēdies. Saruna nebūs viegla.-Santa sāka. - Tu mani visu šo laiku esi vēlējies ierobežot. Dažbrīd sanācis. Tu neļauj man būt man, tu vēlies, lai es būtu tāda kāda tu vēlies mani redzēt. Mums nav lemts būt kopā, nekad. Tas viss ir apsmiekls. Ja es pat nevaru izvēlēties ēdienu vai vīnu, ko gribu, tas nav priekš manis.
-Tu neatradīsi labāku par mani.
-Es jau atradu. Diemžēl ātrāk neredzēju. - Santa ievilka elpu - Natanjels. Viņš ir tas, kas man nepieciešams.
-Ko? Tu joko? - Uģis piecēlās.
-Es nejokoju. - Santa nolieca galvu - Es tūlīt atnesīšu tavas lietas.
Santa devās uz savu istabu pakaļ Uģa mantām.
Uģis bija dusmīgs un viņai sekoja. Viņš iegāja Santas istabā.
-Es teicu, paliec lejā.
Uģis piegāja pie Santas un sagrāba viņas plecus. No Santa rokām nokrita Uģa dāvinātās lietas.
-Kas strap jums ir noticis? Saki!
-Mēs pārgulējām.
-Ak tā... -Uģis ar varu noskūpstīja Santu.
Santa mēģināja izrauties no skavām, bet nekā. Uģis bija spēcīgāks nekā viņa.
Viņš Santu iemeta gultā un apgūlās uz viņas.
-Tātad, starp tevi un Natanjelu kaut kas bija uzreiz, bet mums bija jāgaida ilgi līdz kamēr ļausies tuvībai? Kā tad!
Santa mēģināja izrauties no Uģa, bet nekas nesanāca. Uģis sāka viņu izģērbt un skūpsta.
-Es negribu, es negribu tevi. Nē.
Mājās neviens neatradās, jo bija brīvdienas.
Uģis pats sāka izģērbties.
-Vai nu ar labu, vai ar sliktu. Pati izvēlies.
-Uģi, nevajag. Es darīšu visu, ko vēlies, tik nenodari man to. - Santa raudāja.
-Tad pārguli ar mani, beidzot. Likšu tevi mierā.
Santa pamāja. Uģis viņu atlaida.
-Es paņemšu vienu lietu un turpināsim - Santa piecēlās no gultas un mēģināja izbēgt no istabas.
Uģis bija ātrāks. Viņš paķēra Santu aiz matiem un iemeta gultā. Santa no sāpēm ieliedzās.
-Nekā nebija. Tu nekur neaizmuksi.
Uģis izģērba Santu pavisam kailu. Viņš skūpstīja viņu un nepievērsa uzmanību, ka Santa pretojās. Uģis viņu paņēma ar varu. Santa raudāja. Neviena nebija, kas spētu viņu glābt. Neviena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru