Bija pagājis gads. Santa sāka studijas Parīzes universitātē mākslas virzienā.
Santa bija kopā ar Uģi. Bija jau pagājis pusgads kopš viņi ir kopā.
-Kā jūties? - Uģis un Santa sēdēja bibliotēkā.
-Kāpēc tu tā jautā?
-Nu tu tāda... dīvaina. Nerunīga.
-Man darbi jāpaspēj izpildīt.- Santa lasīja grāmatu.
-Varbūt šodien aiziesim uz "Mari" restorānu?
-Kam par godu? - Santa bija neizpratnē.
-Šodien ir pusgads kopš mēs esam kopā.
Santa iesmējās un paņēma Uģa roku.
-Vai tad ieslīgsim detaļās?
-Jā. - Uģis pasmaidīja un iedeva buču Santai uz vaiga.
-Labi. Cikos?
-Tev jābūt gatavai uz sešiem.
Santa ieskatās savā pulkstenī.
-Tas jau pēc divām stundām. Es tad došos uz istabiņu, lai sagatavotos.
Santa piecelās, ātri iedeva buču Uģim uz lūpām un devās uz savu dienesta viesnīcas istabiņu.
Uģis smaidīja.
-Čau. Ko tu te?
-Natanjel? - Uģis piecēlās kājās un sarokojās ar Natanjelu - Man jautājums, ko tu šeit dari?
-Es devos pie Santas. Bernards slimnīcā. Domāju, ka viņa būs tepat.
-Nē. Viņa nesen aizgāja. Mēs pēc trīs stundām tiksimies "Mari".
-Nezini, kur viņa tagad? - Natanjels skatījās apkārt.
-Nē, nezinu. Es viņai nodošu ziņu. Neuztraucies. - Uģis pasmaidīja.
-Paldies. Pasaku viņai, lai piezvana.
Uģis pamāja un Natanjels devās prom.
***
Bija pienācis vakars. Uģis gaidīja Santu, lai dotos uz restorānu.
Santa iznāca no dienesta viesnīcas. Viņai bija uzvikta tumši brūna kleita, kurai bija gaiši brūns puķu raksts. Kājās uzvilkusi zilas kurpītes un rokās turēja zilu klačsomiņu. Mati bija salokoti vijās garās lokās pār pleciem un muguru.
-Tu izskaties burvīgi. - Uģis nobučoja abus Santas vaigus.
-Mmmm... Paldies.
Uģis aicināja mašīnā un devās uz restorānu.
-Dodamies. Galdiņš ir rezervēts.
Uģis paņēma Santas roku un abi iegāja restorānā. Viņiem ierādīja galdiņu.
-Paldies. - Santa pasmaidīja un apsēdās.
Viesmīlis iedeva abiem ēdienkartes.
-Atnesiet vīna karti. - Uģis palūdza.
-Es domāju, ka paņemšu kaut ko vieglu.
-Varbūt Boeuff Bourgignon?
-Nē. Es vēlos kaut ko vieglu. Es ņemšu Salade Nicoise. -Santa pamāja ar roku viesmīlim. - S'il vous plaît apportez-moi la salade niçoise.
-S'il vous plaît apportez-moi Boeuff Bourguignon.
Viesmīlis pamāja un gaidīja, kad Uģis izpētīs vīna karti.
Uģis rūpīgi izpēta vīna karti.
-Chateau Lafite Rothschild1990.
Viesmīlis paņēma vīna karti un devās pēc pasūtījuma.
-Es vēlējos 1989 Chateau Margaux Premier Grand Cru. Bet tev jau vienalga.
Santa paņēma rokās telefonu.
-Natanjels zvanījis. Es tūlīt.
-Varēji šovakar iztikt bez Natanjela. - Uģis sāka pārmest.
-Mēs katru vakaru runājam. Es uztraucos par Bernardu. Man tiesības zināt, kā viņš jūtas.
Santa izgāja laukā uz terases un pārzvanīja Natanjelam.
-Sveiks. Ko tu vēlējies?
-Domāju, ka tu piezvanīsi, kad Uģis pateiks, ka Bernards ir slimnīcā. - Natanjels bija dusmīgs.
-Ko? -Santa bija neizpratnē - Man Uģis neko neteica. Tu labi zini, ka es uzreiz dotos uz Nicu.
-Labi. Piedod. - Natanjels kļuva mierīgs - Tu atbrauksi?
-Man nav ar ko tikt. Atbrauc pakaļ.
-Labi. Pēc pusotras stunda sbūšu. Esmu Auxerre.
-Es būšu Jardin du Luxembourg.
-Gaidi.
Santa saņemās un ieiet atpakaļ restorānā. Viņa paņem savu somiņu.
-Kur tu?
-Vari viens pats svinēt savus svētkus. - Santa izņem no somiņas naudu un noliek uz galdiņa - Tu man neteici, ka Bernards ir slimnīcā.
-Es vēlējos, lai šis vakars ir priekš mums.
-Es zaudējusi esmu savu mammu, es nevēlos zaudēt tēti. Tu esi egoists. Es dodos.
Santa pagriezās un devās uz parku gaidīt Natanjelu.
Uģis viņai sekoja un saķēra viņas roku.
-Tev nekad nav laika mums.
-Zini ko? Mēs visu laiku esam tikai divatā. Man apnicis sēdēt tikai četrās sienās. Nedomā tikai par sevi un savām vajadzībām. Tu pat manā vietā vēlies pasūtīt ēdienu, vīnu vai jebko citu. Jā, mēs esam kopā, bet tas nenozīmē, ka tu vari mani kontrolēt. Kontrolēt manas vajadzības, vēlmes vai manu ikdienu. Ļauj justies man brīvāk. - Santa mēģināja tikt vaļā no Uģa saķēriena - Man sāp. Laid mani. Es vēlos palikt viena, beidzot.
Uģis palaida Santas roku.
-Rīt parunāsim.
-Nē. - Santa pagriezās un devās prom.
Uģis noklausījās Santas kurpju papēžu skaņās un iekāpa mašīnā.
***
Santa sēdēja parkā. Bija vēls un sāka kļūt vēsi.
-Vēl mazliet, tikai mazliet.
No debesīm sāka krist lietus lāses. Maz, bet Santai nebija patīkami.
Santa sevi apskāva ar rokām, lai kaut cik sasildītos.
Pēc mirkļa parādījās Natanjels.
-Neesi nosalusi? - Natanjels iesmējās.
-Un kā tu domā? - Santa klabināja zobus.
-Ņem manu žaketi. - Natanjels uz Santas pleciem uzlika savu žaketi.
-Paldies. Mmmm... Jauki smaržo. - Santai patika Natanjela smaržas - Kanēļa un krustnagliņu savienojums.
-Dosimies? - Natanjels pasmaidīja.
-Apsēdies.
Natanjels apsēdās blakus Santai. Santa uzlika galvu uz Natanjela pleca.
-Tu esi tik uzmanīgs, rūpīgs un nepiespied neko darīt pret pašas gribu. Patrīcijai ir paveicies. - Santa vēlējās raudāt - Kopš mammas nāves, man nepieciešams blakus cilvēks, kas mani sapratīs, ne jau pārmetīs to, ka es dažkārt vēlos palikt viena.
-Man ir mīnusi. - Natanjels smaidīja.
-Katram tādi ir. - Santa iesmējās. - Agrāk likās, ka tu esi kaitinošs, tizls... nu nebiju labās domās par tevi.
-Mēs jau nemaz netikāmies tik bieži. Pat tad, kas pārvācos pie tēva, es nebiju mājās, bet gan skolā.
-Varbūt arī tāpēc likās, ka tu neesi tāds... jauks. - Santa smējās. - Bet attieksme mainījusies. Tu esi cilvēks ar kuru es vari aprunāties par jebko.
-Man prieks. - Natanjels uzlika roku uz Santas pleciem. - Bet mums jādodas. Kamēr aizbrauksim, būs rīts.
-Jā. Dodamies.
Santa un Natanjels pieceļas un dodas uz mašīnu, lai brauktu uz Nicu. No Parīzes līdz Nicai jāmēro garš ceļš, 8 stundu garumā.
***
Rīta agrumā Santa un Natanjels bija pie Bernarda slimnīcā. Viņi devās uz Bernarda palātu.
-Labrīt! - Santa apsēdās blakus Bernarda gultai.
-Tev bija jābūt Parīzē.
-Nē, man jābūt šeit. - Santa pasmaidīja. - Kā jūties?
-Ir labāk. Pārslogoju sirdi.
-Varētu tā būt. Tu esi mums darba rūķītis. - Santa smaidīja.
-Nevajadzēja braukt uz šejieni. Tev jāmācās. - Bernards mēģināja apsēsties.
Santa piecēlās un palīdzēja Bernardam apsēsties.
-Studijas pagaidīs. Es domāju ņemt neklātieni. Natanjels ir prom parasti un kādam ir jābūt mājās. Iespējams mācīšos tepat.
-Nav nepieciešams, meit! Būs labi. - Bernards mēģināja uzmundrināt Santu- Neesmu jau mazs bērns.
-Nē, es tā nevaru. - Santai pār vaigu noritēja asara - Es nevaru zaudēt arī tevi. Piedod!
Santa izgāja laukā no palātas.
-Lūdzu, aizej pie viņas. - Bernards palūdza Natanjelam.
Natanjels pamāja un aizgāja pie Santas.
-Neuztraucies. Ar tēti viss būs kārtībā.
-Es zinu. Šobrīd ne tikai tas mani nomāc.
-Kas tad vēl? - Natanjels paskatījās uz pulksteni -Aizejam uz kafejnīcu. Izmaksāšu kafiju.
Natanjels iegāja pie tēva, lai pateiktu, ka dodas padzert kafiju un tad ar Santu devās uz slimnīcas kafejnīcu.
-Stāsti. - Natanjels padeva Santai kafiju.
-Uģis. Viņš domā, ka esmu viņa īpašums. Viņš pat neļauj man izvēlēties, ko es ēdīšu pusdienās.
-Nesaprotu. - Natanjels apmulsa - Viņš man tāds nelikās.
-Redz, ka tomēr pirmais iespaids ir maldinošs. Kamēr mēs satikāmies tikmēr bija labi. Attiecību pirmie divi mēneši bija labi. Bet tad... sākās. Labi, saprotu, ka vēlas būt kopā ar mani, bet ne visu laiku. Es vēlos vairāk savas telpas. Vairāk brīvības. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es vēlos palikt te, nedoties atpakaļ. Labāk, lai mūs šķir kilometri. - Santa ar lielu malku iedzēra kafiju.
Natanjels lūkojās uz Santu. Viņš redzēja, ka viņa ir nelaimīga.
-Bet, ja viņš dosies tev līdzi?
-Nedosies. Viņam pēdējais gads. To viņš noteikti nedarīs. - Santa paskatījās uz Natanjelu - Vismaz es nedomāju, ka viņš būs tik stulbs.
-Cerams. - Natanjels atkal pasmaidīja - Nu tad atkal biežāk tiksimies, ne tikai sazvanīsimies.
-Jā. Man pat Uģis neļāva tev zvanīt vai atbildēt uz zvaniem. Saprotu, ka mēs bieži runājam, bet tas nenozīmē, ka es nevaru runāt tagad ne ar vienu. Kā nekā man bija dzīve pirms viņa.
Natanjels pieskārās Santas rokai.
-Viss nokārtosies. Uģis sapratīs, ka nedrīkst tevi ierobežot, lai tu justos kā manta.
-Varbūt, varbūt! - Santa sajutās nedaudz savādi. -Es vēlos uz mājām. Aizvedīsi?
-Protams.
Santa ātri piecēlās un devās atvadīties no Bernarda.
Natanjels bija apmulsis un nesaprata, kas notika, bet sekoja Santai.
Pēc mirkļa abi devās uz mājām.
-Mājās, mīļās mājas! - Santa izkāpa no mašīnas.
-Tevis te nebija tikai mēnesi.
-Tas bija ilgs mēnesis. - Santa iesmējās. - Ejam!
Santa un Natanjels iegāja mājā un devās uz terases pusi.
-Mums mājās vajag vēl kādu citu atpūtas vietu.-Natanjels smējās.
-Nē, šī ir laba.- Santa palūkojās apkārt- Es pārģērbšos. Uztaisīsi man kafiju? Stipru.
Natanjels pamāja. Santa devās uz savu istabu, lai pārģērbtos.
Viņa apģērbās pavisam ikdienišķi. Džinsa šortiņi, balts tkrekls un kājās vasaras iešļūcenes. Matus viņa sataisīja copē un tad devās atpakaļ uz terasi.
Uz terases galda jau kūpēja karsta kafija un viņa iemīļotākās maizītes ar tomātu.
Santa pasmaidīja.
-Viss pēc tavas gaumes.
-Paldies. - Santa turpināja stāvēt un skatījās uz jūru.
-Apsēdies. - Natanjels aicināja.
-Natanjel... Es nezinu kā to pateikt?-Santa bija apmulsusi.
-Parasti tu saki visu kā ir, nedomājot!
-Jā. Šoreiz es nezinu kā tev to pateikt. Kad tu pieskāries manai rokai...-Santa nespēja saņemties.
Natanjels piegāja pie Santas un aizsedza skatu uz jūru. Viņš bija garāks nekā Santa un tas bija acīmredzami. Natanjela tumši brūnie mati spīdēja saulē. Sūnu zaļās acis sāka mirdzēt.
-...kad es pieskāros tavai rokai, caur manu ķermeni pārskrēja tāda kā strāva, kas lika noraustīties un saprast vienu lietu. - Natanjels pieskārās Santas sasārtušajai sejai. -Mēs neesam un nekad nebūsim nekādi radinieki, jo starp mums nekad nav bijušas nekādas radnieciskas saites. Mēs nevaram mūžīgi noslēpt savas sajūtas, ko mēs viens otram izraisām.
-Mēs nevaram! - Santa pakratīja galvu.
-Zinu!
Natanjels lēnām pieliecās pie Santas un maigi piekļāvās pie viņas lūpām. Caur abu ķermeņiem pārskrēja maiga sajūtu strāva un sirsniņās sāka spēlēties tauriņi. Viņi vienojās skūpstā. Domas bija apstājušās, sirds sitās strauji jo strauji, nekam vairs nebija laika, tikai šim mirklim.
Santa un Natanjels nespēja atrauties viens no otra. Tik ilgs laiks bija pagājis līdz šim mirklim, tik ilgi bija jāgaida, lai saprastu, ko viens otram spēj dot, cik daudz sajūtu, cik daudz emociju.
Santa lēnām atrāvās no Natanjela lūpām un viņu uzlūkoja. Viņa acis smaidīja un turpināja mirdzēt.
-Nat...Tā nevar! Mums abiem ir attiecības.
-Man jau sen nav. Es nevienam tikai to neesmu teicis. - Natanjels apskāva Santu ap vidukli.
-Bet man ir.
-Es zinu. Bet... Es nespēju pretoties šīm jūtām.
Natanjels paņēma Santu uz rokām un ienesa istabā. Viņš Santu noguldīja uz dīvāna.Viņš cieši uzlūkoja Santu.
Santa neizturēja un pati pievilka sev klāt Natanjelu un viss sākās no jauna. Tie paši tauriņi, tādi paši sirdspuksti. Tās pašas izjūtas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru