Mīlestības cena /3.nodaļa/

Santa atpūtā savā istabā, kuru viņai ierādīja tēvs. Tā bija pašā augšā, bēniņos. Sienas bija zaļas ar baltu ziedu ornomentu. Liela gulta ar gaišu pārvalku un pretim gultai bija plazmas televizors, kurš stāvēja uz stikla galdiņa. Blakus atradās neliels skapītis, kur Santa redzēja tēva un mātes forogrāfijas. Blakus gultais atradās naktsskapītis, kas bija aizslēgts. Istaba nebija īpaši gaiša un istabā bija tikai vien lampa, tāpati bija pie sienas. Logi bija mazi un tādi, kurus grūti atvērt, lai ielaistu svaigu gaisu. Pagāja vairākas minūtes pirms viņa atvēra kādu logu.
Santa šobrīd daudz domāja.

-Mh...Būtu jāpiezvana mammai. Nē. Viņa mani atradīs un liks doties mājās.

Pie Santa istabas pieklauvēja Elita.

-Jā!

Istabā ienāca Elita.

-Es atvainojos par traucējumu, ir padotas pusdienas!
-Tik ātri? - Santa nobrīnījās.
-Pie mums brokastis ir  astoņos, pusdienas vienos, vakariņas sešos.
-Labi. Paldies. Tūlīt nonākšu.

Santa pasmaidīja.
Jā, pie Matīsa Argova bija cits dienas režīms. Pēc būtības pat nebija tāda, bet visiem vienkārši bija jau pieradums sekot līdzi pulkstenim un darīt visu laikā.
Santa bija pieradusi pirms pusdienām pārģērbties, bet uz šo brīdi viņai nebija neviena cita apģērba, ko uzvilkt kā tikai tie paši džinsi un krekliņš ar kuriem ieradās. Viņa devās uz ēdamistabu.

-Santa Marija ieradās. - Edvards pasmīkņāja.
-Ļoti smieklīgi. - Santa apsēdās pretim Edvardam.
-Kā jūties šeit, necilajā Latvijā.
-Normāli. Kā man jājūtas? - Santa pasmaidīaj.
-Nu tu nāc no varžu ēdāju valsts. Te jau nav nekā īpaši ekskluzīva.
-Varžu ēdāju? Pa saviem 18 gadiem, es neesmu apēdusi nevienu varžu kājiņu. Bet... ja tu tur būtu dzimis, tev arī tā liktos necila un maza. Te ir skaisti. - Santa ielēja sev glāzi ūdens.
-Man prieks, ka patīk.

Istabā ienāca Elita un uz galda nolika vārītus kartupeļus.

-Paldies. - Santa sev šķīvī ielika divus kartupeļus.

Edvards sekoja Santas kustībām.
Pēc tam Elita ienesa salātus un mērci.

-Kāpēc tu mani pēti? Es nejūtos ērti. - Santa uzlēja kartupeļiem mērci un ielika salātus.
-Skatos vai tu ēdīsi.
-Kāpēc lai es neēstu? Kad es piedzimu Francijā, vecmamma sūtīja latviešu produktus uz Franciju. Kartupeļus, mērcītes, pat pelēkos zirņus ar speķīti esmu ēdusi. Neskaties uz mani tā, it kā es būtu citplanētietis. Protams, astoņus gadus neesmu neko tādu ēdusi, bet tas nenozīmē, ka man negaršo.

Edvards viegli pamāja un pats ķērās pie pusdienām.
Santa, kā jau mācīta, lēni un akurāti ēda pusdienas, nekur neteidzoties.

-Tev ir laba manieres. - Edvards secināja.
-Ēšanas laikā es nerunāju.

Edvards palika nopietns un arī sāka ēst, klusējot.

***

Šarlote iegāja sava vīra kabinetā.

-Pardonnez-moi, s'il vous plaît! Es tiešām pārāk asi reaģēju.
-Man nav nekas tev jāpiedod. Tu man neko neesi nodarījusi. Tev jāatvainojas savai meitai. Bet es gatavošos lidojumam.
-Kādam? - Šarlote neko nezināja.
-Man jādodas parakstīt svarīgs līgums. Pēc dažām dienām būšu atpakaļ. - Bernards paņēma savu portfeli. - Rendez-vous, ma chère!

Bernards noskūpstīja sievu un devās prom.
Šarlote apsēdās pie vīra darba galda.

-Jauki!

Viņa atvēra atvilkni vīra galdā un atrada kādu vēstuli.

-Natanjela māte? Nu skaidrs. Tāpēc Natanjels nav saticis viņu, jo Bernards neļāva.

Šarlote atpiedās krēslā un pasmaidīja.

-Un es zinu, ko darīt!

***

Santa un Edvards paēdusi pamatēdienu, gaidīja saldo.

-Es neesmu pieradis ēst klusumā.
-Es gan. Pēc visām etiķetes normām, tā arī jābūt.
-Ko tu neteiksi? - Evards pasmīkņāja.
-Mhm. - Santa pasmaidīja.

Elita atnesa saldo ēdienu.

-Tagad varam runāt ēšanas laikā.
-Tas ir, kas jauns. - Edvards nogaršoja saldo ēdienu. - Mmm...
-Klau, man tev ir jautājums. Man nav līdzi nevienas drēbes. Varbūt parādīsi kādus veikalus?
-Protams. Šodien kā nekā brīvdiena.

Santa pamāja ar galvu un arī nogaršoja saldo ēdienu.

-Un kā? - Edvards pajautāja.
-Ļoti gards. Tiešām! - Santa aplaizīja lūpas. - Cikos tē... Matīss būs?
-Droši sauc viņu par tēvi, papuci vai tētiņu. Nezinu. Jautājums, cik ilgi investori bīdīs lietas.
-Sapratu. Žēl, ka viņam bija jādodas prom. Nebūtu tevi traucējusi ar iepirkumiem.
-Tu mani nemaz netraucē. Šodien ir brīvdiena un labprāt to pavadīšu ārpusmājas. Parasti sēžu mājās un neko nedaru.

Santai zvanīja telefons.

-Désolé! Oui, je l'écoute!
-Bonjour! Kur esi? - zvanīja Natanjels.
-Cēsīs, pie tēva.
-Comme c'est gentil! Kā jūties, kad beidzot esi tur, kur ir jābūt?
-Très détendu! Savādāk nogurums bija mani pavisam nomocījis. Kā mamma? Kā tētis?
-Mamma šokā un jau meklēja, kur esi palikusi. Tētis devās prom. Kaut kādas biznesa darīšanas.
-Bien sûr! Paldies, ka peizvanīji. Man pat tevis pietrūkst! - Santa sāka smieties.
-Magnifique! Man tevis arī. Tāpēc, dodies ātrāk atpakaļ. Gaidīšu! - Natanjels nosūtīja gaisa buču un nolika klausuli.

Santa nolika telefonu uz galda.

-Neciešu, ka viņš tā dara.
-Tavs puisis?
-Nē, mans... Emmm... Kā lai pasaka? Pusbrālis, kas nav pat puse. - Santa pasmaidīja. - Tāpat kā tu man.
-Sapratu. Nākamreiz runā vairāk man saprotamā valodā.
-Tev nav jāklausās, ko es saku. - Santa palieca mazliet galvu.
-Ne jau tas. To ko tu man teici pirms tu pacēli telefonu.
-Nekas. Pierodi.

Edvards piecēlās.

-Tev japierod, ja paliksi.
-Nepalikšu. Neuztraucies! Es atbraucu, lai iepazītos ar tēti. - Santa pabrīdināja.
-Nu labi. Lai tā būtu. Es domāju, ka tu runāsi tikai franciski.
-Tu atkal kļūdies. Kopš bērnības mamma mani mācīja runāt latviski. Mamma apprecējās ar franču latvieti, kas Francijā dzīvojis jau kopš kādiem 10 gadiem. Tā kā, pat Natanjels, Bernarda dēls zin latviešu valodu. Protams, ar draugiem mēs runājam franciski.
-Laikam sākumā tev viss jāpajautā un tad jāizsecina. - Edvards paņēma savu telefonu. - Dodamies?
-Labi. Es aiziešu uz savu istabu un paņemšu somiņu.

Edvards pamāja.
Santa aizskrēja uz istabu pakaļ somiņai un tad ar Edvardu devās iepirkties.

***

Šarlote domāja kā Natanjelam paziņot par tikko iegūto informāciju.

-Laikam vienkārši jāaiziet pie viņa un viss.

Šarlote tā arī darīja. Viņa devās pie Natanjela.
Natanjels tajā brīdī pusdienoja.

-Kāpēc tu nenāci pusdienās?
-Domāju kā tev pateikt vienu lietu.

Šarlote pasniedza Natanjelam vēstuli, ko atrada Bernarda kabinetā.

-Kas tas ir? - Natanjels paņēma vēstuli un to atvēra un sāka lasīt.

Natanjels kļuva aizvien nopietnāks un nespēja noticēt rakstītajam.

-C'est impossible! Tēvs man būtu teicis.
-Domāju, ka nebūtu pateicis. Vecāki cenšas pasargāt bērnus, bet... redzi kā man sanāca. Es pat nezinu, kur ir mana meita.

Natanjels nometa vēstuli uz galda.

-Vous savez quoi? Tu ne tikai meitu pazaudēsi, bet arī mani un tēvu. - Natanjels piecēlās kājās, paņēma atkal vēstuli rokās un iedeva Šarlotei - Man vienalga, kas tur rakstīts. Bernards ir un paliek mans tēvs. Viņš mani uzaudzināja. Šo ziņu viņš saņēmis pirms pieciem gadiem. Es zinu, ko tu centies panākt, bet panāci pretējo efektu.

Natanjels aizgāja uz sava tēva kabinetu.
Šarlote bija izmisumā.

-Ko gan es daru? Esmu muļķe.

***

Santa un Edvards iepirkās.
Edvards ar sajūsmu vēroja Santu, jo vēl nekad iepriekš nebija redzējis meiteni, kas ar tādu entuziasmu iepirktos.

-Liekas, ka tevi tikko tikai brīvībā izlaida. - Edvards smējās.
-Zini? Mums ir daudz naudas, bet es nekad nevarēju iet ieprikties viena. Visu laiku māte bija blakus un izvēlējās, ko man pirkt un ko nē. Tagad es varu izpausties.
-Bet tev tā vai tā ir laba gaume.
-Liels paldies!

Santa un Edvards staigāja pa visiem veikaliem. Santa ņēma visu, kas iepatikās un derēja.

-Esmu noguris. Nekad tik ilgu laiku neesmu pavadījis veikalā.
-Aizejam padzert kafiju.
-Laba doma.

Santa un Edvards dodas uz kafejnīcu. Tur viņi pasūta kafiju un apsēžas pie galdiņa, kas atroda tieši pie loga.

-Skaista pilsēta. - Santa jutās laimīga - Man ļoti patīk. Visi draudzīgi.
-Piekrītu. Bet es darbadienās esmu augstskolā.
-Par ko tu mācies?
-Par kaut ko, kas man neinteresē. Par žurnālistu. Mācos jau divus gadus, nu nekādīgi nespēju pieņemt šo profesiju. Domāju pamest un iet strādāt tēva biznesā.
-Skaidrs. Tas nav gudri.
-Iespējams. Bet mācīties profesijā, kas nepatīk... arī nav priekš manis.
-Katrs dara kā vēlas.

Santai un Edvardam atnes kafiju.

-Liels paldies. - Santa pasmaida.
-Un Natanjels mācās?
-Jā, vēl pusgads palicis. Izvēlējās divus gadus mācīties. L'option la plus simple!
-Runā latviski.
-Izvēlējās vienkāršāko variantu. - Santa iemalkoja kafiju. - Mmmm... Un kafija arī garšīga.

Edvards pasmaidīja un ar prieku klausījās Santas stāstus par Franciju un viņas ģimeni.

***

 Natanjels mēģināja sazvanīt tēvu, bet neizdevās.

-Kāpēc tagad?

Šarlote pieklauvēja pie kabineta durvīm un iegāja iekšā.

-Piedod, es jutos vientuļi un nevajadzīgi.
-Bet tas nenozīmē to, ka vari bojāt citiem dzīves. - Natanjels mēģināja atrast savas mātes numuru.
-Ko tu meklē?
-Mātes numuru. - Natanjels izmētāja vairākus papīrus.

Šarlote noskatījās uz to, ko dara Natanjels. Viņa nevēlējās nevienu pazaudēt.

-Natanjel!
-Lūdzu, liec mani mierā. Tu man neesi vajadzīga. Ej bojā dzīvi citam, ne man un ne meitai, kurai jau sabojāji, neakot taisnību. Tāpēc viņa aizbēga, lai tu liktu viņu beidzot mierā.

Šarlote pamāja un devās prom no kabineta.
Natanjels bija izmisumā. Viņš nevarēja atrast ne savas mātes telefona numuru, ne adresi.

-Un viss... Tā arī viss beidzas!

Mīlestības cena! /2.nodaļa/

Santa ieradās Latvijā. Viņa bija uztraukusies. Jauna vieta, jaunas izjūtas.

-Kur tagad? - Santa izvilka no somiņas blociņu, kur pierakstīta tēva adrese. - Cēsis... Cēsis... Hmm... Es atvainojos.

Santa piegāja pie kāda kunga.

-Jūs man varētu pateikt, kur ir Cēsis?
-Jaunā dāma, to nevar tā pastāstīt. Bet tuvu nav. Dodaties uz autoostu un tur būs autobuss uz Cēsīm. Bet šajā laika stundā, nezinu vai atradīsiet tādu autobusu.
-Paldies par to pašu.

Santa devās uz autobusu, kas veda uz autoostu Rīgā.
Pēc kāda laiciņa viņa jau bija autoostā un uzreiz devās uz kasi.

-Es atvainojos, cikos ir autobuss uz Cēsīm.
-Tikai rīt astoņos.
-Varbūt zināt cikos ir vilciens, ja vien tāds ir.
-Tūlīt paksatīšos.

Santa sāka mīcīties uz vietas.

-06:27 pirmais vilciens.
-Labi, paldies par to pašu. - Santa jau devās prom, bet apstājās un aizgāja atpakaļ - Kur var nopirkt vilciena biļeti?
-Ejiet pa labi, taisni un tad pa kreisi. Bet biļeti varēsiet nopirkt tikai sešos.
-Ahh... Labi. Varbūt ir vieta, kur var pārnakšņot līdz tiem sešiem?
-Var tepat autoostā. Maksas.
-Labi. Tad aiziešu kaut ko nopirkt un atgriezīšos.
-Apsargs ielaidīs.
-Liels paldies.

Santa bija neapmierināta un devās meklēt vietu, kur varētu nopirkt, ko paēst.

-Hmm... Uz kuru pusi man iet?

Santa skatījās apkārt un ieraudzīja McDonald izkārtni.

-Kaut kas pazīstams.

Santa devās taisnā ceļā uz ēstuvi.

-Tāāāā... Man lūdzu siera burgeri, spraita glāzi un frī kartupeļus.
-Salātus?
-Jā. Asos salātus.

Pārdevējs pasniedza Santai pasūtījumu.

-Vēl kas?
-Šo pašu, bet tikai līdzņemšanai. Garšs ceļš priekšā.
-Labi. No jums 15.65 eiro.

Santa pasniedz naudu. Viņa paņem pasūtījumu un dodas apsēsties.
Telpā atradās vēl daži jaunieši, kas arī ieturēja vēlo maltīti.
Santai iezvanījās telefons.

-Jā! - Santa atbildēja uz zvanu.
-Nu Salut! Kā iet? - zvanīja Natanjels.
-Ui, es domāju, ka mamma zvana. Nu neiet tā kā biju domājusi. - Santa turēja rokās frī kartupeli.
-Kāpēc?
-Mans vilciens ir tikai sešos no rīta. Nakti pavadīšu autoostā. Skan labi, vai ne? - Santa iesmējas.
-Vismaz kāds piedzīvojums. - Natanjels arī iesmējās.
-Ļoti jauks, īpaši apzinoties, ka esmu svešā valstī. - Santa sūdzējās. - Tagad sēžu ātro uzkodu ēstuvē un ēdu burgeri.
-Ohoo... Tas gan ir, kas jauns. Tu un ēd burgeri.
-Nemaz nesāc. Man nemaz negaršo. Pašlaik nav lielas izvēles, jo es nezinu nevienu vietu šajā pilsētā vai pat valstī. Mamma neko nav prasījusi?
-Nē. Labi, paprasīja, bet es teicu, ka tu aizgāji pie Lindas, bet es aizgāju uz pavisam uz citu pusi. Labi. Es nu iešu gulēt. Jauku tev naksniņu! - Natanjels iesmējās un nolika klausuli.

Santa pie sevis pasmaidīja un turpināja vakariņot. Viņai galvā nāca visādas domas: "Kā tēvs reaģēs uz manu ierašanos? Kāpēc vispār es to daru?"
Viņu no domām iztraucēja kāds puisis. Viņš apsēdās pie galdiņa.

-Sveika jaukā dāma. Šodien jauks laiciņš. No kurienes mēs esam?
-No Francijas.
-Mani sauc Edvards.
-Marija.
-Jauks vārds. Laikam pati esi tikpat jauka.
-Nē. Neesmu viss.

Edvards nedaudz samulsa.

-Ko tu viena šeit?
-Atbraucu ciemos. Izbaudu laiku, kamēr esmu viena.
-Naktī?
-Vai tad tas nav vislabākais laiks? - Santa piemiedz ar aci.
-Nezinu. Esmu tikai students, kas naktīs neguļ. - Edvards pasmaida.
-Un? Ķer naktstauriņus?
-Apmēram.
-Es neesmu naktstauriņš. Un nemaz necenties mani savaldzināt. Esmu pārāk nogurusi. Un mani nesaista vienas nakts sakari. - Santa pasmaida. - Man nu jāiet. Paldies par... khmmm... Sarunu.

Santa piecēlās, paņēma savu somiņu un pārtiku, un devās uz autoostu. Viņa iegāja autoostā un apgūlās uz krēsla. Pēc mirkļa viņa bija iemigusi.

***

Šarlote uztraucās, ka meita nav atgriezusies naktī mājās. Parasti viņa brīdināja par to, ja paliks pie draudzenes.

-Dārgā, kas noticis?- Bernards bažīgi uzlūkoja sievu pāri avīzes malai.
-Santa neatbild uz zvaniem. Viņa teica jeb Natanjels teica, ka viņa aizgāja pie Lindas. Parasti bez brīdinājuma viņa  nekur nepaliek.
-Dārgā, viņa ir uz tevis dusmīga. Ļauj meitenei samierināties ar domu, ka nesatiks tēvu.
-Es atvainojos, bet... tēvs, tu pats nevēlētos satikt tēvu, kas ir tavs miesīgais tēvs? Viņa nezināja, ka tēvs vispār eksistē un nezināja, ka vispār viņam ir meita. - Natanjels bija samulsis.
-Quoi? - Bernards nolika avīzi uz galda - Dārgā, tu teici, ka Matīss zināja par meitu, bet viņš tevi pameta.
-Hm, labi, viņš nezināja. Santa arī neko nezināja. - Šarlote nolieca galvu.
-Bon! Šodien lūgums mani netraucēt! - Bernards piecēlās kājās un devās uz savu istabu.
-Ce n'est pas bien! - Natanjels secināja.
-Oui, Natanjel! - Šarlote arī piecēlās un devās uz savu istabu.

Natanjels palika viens un pasmaidīja. Viņš nesaprata, kāpēc bieži vien pat jaunieši uzvedas kā pieaugušie, bet pieaugušie kā jaunieši.

***

Santa piecēlās piecos no rīta. No neērtās gulēšanas viņai sāpēja mugura un galva. Viņa vēlējās atpakaļ mīkstā un siltā gultiņā. 
Lai arī aiz loga bija vasara, bet autoostā bija vēsi. Pa nakti Santa bija nosalusi, ka pat tagad trīcēja uzvelkot savu jaku.   

-Tā... došos pēc kafijas. - Santa paņēma savas lietas un devās laukā no autoostas.

Viņa atkal devās uz McDonald, lai nopirktu kafiju. Vismaz šoreiz neviena nebija. 

-Man lūdzu kafiju. 
-Kādu? 
-Melno, bez cukura un piena. Ja var, tad līdzņemšanai un stipru. 

Pārdevējs pamāj.
Pēc mirkļa Santai atnes kafiju, viņa samaksā un dodas uz staciju. 


-Tā... re, te jau ir. 


Santa ieiet stacijā un apsēžas, lai padzertu kafiju un pabrokastotu. 
Kamēr viņa brokasto, Santa vēro cilvēkus, kas steidzas savās ikdienas gaitās.


-Jā, kas gan sagaida nākotnē. 


Pēc pabrokastošanas, Santa devās nelielā pastaigā pa staciju. 


-Hmm.. Kur te ir labierīcības? 


Staigājot viņa atrod vietu, kur sakopties. 
Viņa apmeklē labierīcības un tad dodas pie spoguļa, lai sakoptos. 


-Ui, laikam vakarā vajadzēja sakopties. 


Santa saķemmē matus, sasien tos copē. Viņa notīra seju no vakardienas kosmētikas, pēc tam viņa uzkrāsojas no jauna. Kad pabeidz pucēties pie spoguļa, Santa pārģērbjas citās biksēs un krekliņā. Tad iesmaržojas ar savām vaniļas smaržām.
Santa uzmet pēdējo skatienu spogulī un dodas pirkt biļeti. 


-Labrīt! Man biļeti līdz Cēsīm. 
-3 eiro 50 centi. 
-Lūdzu! 


Kasiere pasniedz Santai biļeti. 
Santa saprot, ka nav neko nopirkusi, lai dotos pie tēva, viņa ieskrien kādā kioskiņā un nopērk šokolādes kasti un rāmīti. 
Kad viņa samaksā, viņa dodas uz augšu gaidīt vilcienu. 
Vilcienu pieturas atradās ārā. Vēl bija vēsi un neomulīgi. Pat saule nebija vēl izlīdusi. Bet Santa pacietīgi gaidīja savu vilcienu. 
Pēc, aptuveni, pusstundas pienāk vilciens. 
Santa ar trīcošām kājām iekāpj vilcienā.
Viņa apsēžas pie loga un vēro apkārti, kas viņai nav zināma. 
Santa atcerās, ka ir nopirkusi rāmīti. Viņa rāmītī ieliek fotogrāfiju, lai tētis atcerās par viņu, kad Santa būs prom. 
Santa ieliek visu somiņā un atpiežas krēslā. Pēc mirkļa viņa iemieg.


***

 Matīss Argovs gatavojās darbam. Atkal vēlu aizgājis gulēt, viņš izskatījās izmocīts. 
Neskuvies jau vairākas dienas, viņš izskatījās daudz vecāks nekā patiesībā bija. 
Matīss starp darba laiku ik pa laikam ielūkojās e-pastā vai meita nav atbildējusi uz viņa vēstuli par atbraukšanu ciemos. Bet ziņas nebija. 

-Laikam nespēs atbraukt. Uz ko gan es cerēju? Noteikti, ka Šarlote sastāstījusi daudz sliktu lietu un meita nevēlas nemaz mani redzēt. - Matīss sūkstījās. 

Matīss negribīgi piecēlās no krēsla un devās noskūties un sakopties.
Kā vienmēr viņš uzvilka savu uzvalku, bet šoreiz bez kaklasaites un devās uz virtuvi baudīt kafiju vienatnē.
Matīss vienmēr kafiju taisīja no 5 tējkarotītēm un bez cukura. Tikai tā viņš spēja pavisam piecelties un ar lielāku enerģijas daudzumu devās uz darbu. 
Šorīt viņam nebija vēlmes doties uz darbu, bet pusdienlaikā bija gaidāma sapulce.

-Labrīt tēvs! - Edvards pasveicināja tēvu.
-...brīt! 
-Kas noticis? - Edvards apsēdās pie galda un paņēma rīta avīzi.
-Visu nakti neesmu normāli gulējis. Šodien vēl tā sasodītā sapulce un tikšanās ar ārzemju sponsoriem.
-Varēji pateikt, ka tiksies pirmdien.
-Varēju, bet viņiem pirmdien jābrauc uz Pekinu, slēgt vēl viens līgums. Šodien ir vienīgā diena, kad varu parastīt izdevīgu līgumu un sākt būvēt viesnīcas ārpus Latvijas. Un zini, tā ir lieliska iespēja satikt savu meitu. Sākšu ar Franciju. 

Edvards pamāja un sāka lasīt avīzi. Matīss palika daudz nopietnāks nekā pirms tam.

-Edvard, tu esi mans dēls, bet atceries, mana meita arī ir mana meita. Mana miesīgā meita. Un man ir vienalga vai tu viņu pieņem vai nepieņem. 
-Es saprotu. Bet ja viņa nemaz nevēlas tevi redzēt. Tu uzbāzies viņai. - Edvards nepacēlis acis no avīzes turpināja runāt - Es zinu, ka neesmu tavs miesīgais dēls, bet tu esi bijis vienīgais tēvs, kas man bijis. Protams, esmu laimīgs, ka man ir māsa, tā sakot. Bet atceries to, ka par viņu uzzināji tikai pēc 18 gadiem. 
-Jā, tu esi mans dēls un tāds būsi vienmēr. Es tavu māti pieņēmu, kad viņa tevi gaidīja un, kad tavs tēvs nomira. Man patika būt tēvam priekš tevis. Bet man ir meita un es vēlos viņu satikt, lai tur vai kas. Un tev mana izvēle ir jāpieņem.
-Pieņemu. - Edvards ielēja sev kafiju.

Matīss zināja, ka Edvards nespēs pieņemt viņa meitu, jo pieradis būt viens pats un nedalīt ne ar vienu neko.
Matīss nopūtās un ķērās pie brokastu ēšanas.

***

Santa pavēra acis un ieraudzīja pļavas ar ziediem. Viņa smaidīja. 

-Cik skaisti! - Santa priecājās par ainavu. 

Pēc mirkļa tika paziņota, ka nākamā pietura būs Cēsis. 

-Es atvainojos, pēc cik ilga laika būs Cēsis? 
-Aptuveni pēc 15 minūtēm. - puisis pasmaidīja.
-Paldies. - Santa atspiedās krēslā un turpināja vērot ainavas.

Pēc 15 minūtēm viņa izkāpa no vilciena. Viņa ieskatījās lapiņā, kur rakstīta aptuvenā Matīsa atrašanās vieta.

-Tā, tagad jāprasa visiem ceļš. - Santa devās pie pirmā gājēja un jautāja, kur ir viņai nepieciešamā iela.

Santa uzreiz uzzināja, kur tas ir un ātrā solī devās. 
Pēc 10 minūtēm viņa atradās vajadzīgajā vietā. 
Santa ievilka dziļi elpu un iegāja kāpņutelpā. Viņa devās uz otro stāvu. 
Santa pieklauvēja pie durvīm. Bet nebija nekādas skaņas. 

-Nu taču... Kur esi? 

Santa vēlreiz pieklauvēja. Šoreiz pie durvīm kāds piegāja.

-Jā! - kāda vecāka gada gājuma sieviete atvēra durvis.
-Labrīt! Es atvainojos, vai šeit dzīvo Matīss Argovs? - Santa samulsa.
-Nē. Jau sen kā nedzīvo. Es jums iedošu adresi. - sieviete iegāja mājā un pēc mirkļa atpakaļ atnāca - Te būs. 
-Paldies. - Santa paņēma lapiņu. 

Santa pamāja sievietei un devās atkal ceļā. 
Vairākiem gājējiem izjautājusi ceļu, beidzot tika pie tēva mājas.

-Nu ceru, ka ir īstā.

Santa iegāja pa vārtiņiem un devās pa celiņu. Viņa bija satraukta.
Viņa tika pie mājas durvīm un piezvanīja.
Pie durvīm pienāca kāda sieviete, jauna un tērpusies formā. Acīmredzami tā bija mājas apkopēja. Santa pazina šādus cilvēkus, jo arī viņas mājā bija tādi.

-Es atvainojos! Labrīt! - Santa mēģināja saņemties - Es meklēju Matīsu Argovu. 
-Un kas jūs būtu?
-Em...Kā lai pasaka? Meitene, Santa Pilē.

Sieviete dīvaini uzlūkoja meiteni.

-Ienāciet! Noteikti Argova kungs jūs gaida.

Santa pamāja un nodomāja :"Nedomāju viss, ka gaida."

-Argova kungs, pie jums viesis! 
-Jā, Elita, kāds?
-Meitene, Santa.

Matīss nesaprata. 

-Ieaicini.

Santa iegāja lielajā virtuvē. Tā bija gaiša, ne īpaši moderna, bet vienkārša. Mēbeles bija baltā krāsā, sienas bija bēšīgas. Pie loga stāvēja galds un pie galda sēdēja Matīss un Edvards. 

-Labrīt! Esmu Santa Pilē. 

Matīss piecēlās kājās un uzlūkoja savu meitu.

-Labrīt, Santa! Es nezināju, ka tu ieradīsies.
-Varētu tā būt. Jo es nedevu ziņu par sevi. - Santa piekārtoja matu šķipsnu.

Edvards beidzot pacēla acis un uzlūkoja meiteni.

-Marija? - Edvards iesmējās - Ceru, ka te esi ne dēļ manis.
-Marija? Tu taču esi Santa. - Matīss bija neizpratnē.
-Mans otrs vārds ir Marija. Un... mēs vakar satikāmies.- Santa neveikli pasmaidīja.

Edvards pasmaidīja un piemiedza ar aci.

-Es atvainojos, apsēdies. - Matīss aicināja.

Santa apsēdās pie galda.

-Man nebija tava numura, es nezināju, kur tu īsti dzīvo. Mammas blociņā atradu veco adresi. 
-Kad tu ieradies?
-Pēc divpadsmitiem biju Rīgā. Tad ēdu McDonaldā, gulēju autoostā. Tik pusseptiņos izbraucu ar vilcienu.
-Tu pavadīji viena pati svešā pilsētā? - Matīss uztraucās.
-Jā. Man visas pilsētas ir nezināmas. Nekas, vismaz Edvards redzēja mani. 
-Cerams,ka neviens tev neuzmācās. 
-Aptuveni. Edvards mazliet vēlējās pielīst klāt. - Santa pasmaidīja.- Bet labi, ka nekā nebija.
-Neuztraucies, neesmu tavs miesīgais brālis. - Edvards viltīgi pasmaidīja. 

Santa izņēma no somiņas šokolādes kasti un rāmīti ar foto.

-Tas tev. Aizmirsu, ko nopirkt steigā.
-Paldies! Un kur tavas somas? 
-Emmm... Tas ir garšs stāsts. - Santa paņēma savu telefonu. 
-Kur mana pieklājība? Varbūt brokastis, kafiju vai dušu? 

Santa atviegloti pasmaidīja. 

-Visu pēc kārtas. 

Matīss iesmējās un pats atviegloti nopūtās.

***

-Man ir jāzina, kur ir mana meita. - Šarlote uztraucās - Pie Linda viņas nav. 

 Natanjels sēdēja pie mācību grāmatām un noklausījās Šarlotes sarunas pa telefonu. 

-Kā es to varu zināt? -Šarlote kādam pa telefonu uzkliedza.

Natanjels paņēma savas grāmatas un devās uz savu istabu. Pa ceļam Šarlote paķēra Natanjela roku.

-Natanjel, dēls, saki, kur ir Santa?
-Māt, es nezinu. Kad mēs devāmies pastaigāties, atpakaļceļā Santa pateica, ka iet pie Lindas un viss. Tālāk nezinu, kas notika. Noteikti, ka kaut kur sēž un domā. Tas viss.
-Nu labi. - Šarlote palaida Natanjela roku. 
-Neuztraucies. Santa ir gudra meitene. - Natanjels pasmaidīja un devās uz savu istabu.

Šarlote apsēdās atpūtas krēslā un lūkojās uz sienas, kur bija glezna. Tajā bija viņa, vīrs, Natanjels un Santa.

-Atkal lūkojies gleznā? - Bernards nopietni pievērsās Šarlotei.
-Nekas cits neatliek. 

Bernards apsēdās dīvānā.

-Varbūt Santa devās uz Latviju. 

Šarlote satrūkās.

-Nē, es viņai atņēmu naudu, kartes. Viņa nevarēja nekur tikt. - Šarlote bija atvieglota.
-Dārgā, tad tu neesi gudra. Tava meita varēja paņemt savu pasi un doties uz banku, lai izņemtu naudu. Tici man. - Bernards ielēja sev tēju.
-En enfer!Tiešām esmu stulba. Vajadzēja uzreiz pasi atņemt. Un kur lai viņu tagad meklē?
-Datorā? - Bernards bija pavisam mierīgs.

Šarlote bija noskaitusies.

-Es nesaprotu, kāpēc tu esi tik mierīgs?
-Kāpēc man uztraukties? Meita vēlējās satikt savu īsto tēvu, kas tur ir slikts? Pasaki man.
-Nekas!
-Nu lūk, neuztraucies. Noteikti, ka atrada tēvu un jauki pļāpā. - Bernards pasmaidīja. - Ja jau Matīss pats uzrakstīja meitai, tad jau viņam ir interesanti, kas viņa ir. Tu domā tikai par sevi. Līdz šim es nejaucos jūsu lietās, jo Santa nav mana īstā meita. Nevēlējos bojāt attiecības. Bet bija kaut kas jādara. Que pensez-vous?
-Jā. Bet tu esi viņu audzinājis.
-Nē, es neesmu. Tu man neļāvi. - Bernards ielūkojās sievas acīs - Tu man neļāvi ne vārda pateikt, jo uzskatīji, ka aizstāvu viņu. Un zini? Es visu laiku biju viņas pusē. Piedod, bet mani gaida darbs.

Bernards piecēlās kājās, iedeva buču sievai uz vaiga un devās uz savu kabinetu.
Šarlote palika viena, atkal ar savām domām.

Mīlestības cena /1.nodaļa/

Santa sēdēja pie spoguļgaldiņa un cītīgi domāja kā mammai pateikt savas vēlmes. Kā? Kāpēc tas ir tik grūti?
Atrāvusies no domām, viņa turpināja ķēmmēt matus. Pēc mirklīša viņa nolika savu balto ķemmi malā un ieskatījās spogulī.

-Mamma mani nesapratīs. - Santa saņēmās un devās brokastīs.

Pie brokastu galda jau sēdēja Santas mamma Šarlote, patēvs Benards un pusbrālis Natanjels.
Santa domāja, ka patēvs un pusbrālis būs jau prom un varēs mierīgi aprunāties ar mammu, bet bija atkal jāgaida.

-Labrīt! - Santa izmocīja smaidu.

Pārējie pamāja ar galvu.
Santa apsēdās un arī ķērās pie brokastīm.
Santai ir 18 gadi. Ar māti pārcēlās uz Franciju, kad viņa vēl bija vēderā. Pirms desmit gadiem, Šarlote, apprecējās ar Benardu Pilē, 46 gadi, bagātu cilvēku, ne tikai naudas ziņā, bet arī rakstura, dvēseles ziņā. Benardam ir dēls Natanjels, 23 gadi, no pirmās laulības.
Santa neko nezina par savu tēvu, māte neko nestāsta, jo uzskata, ka Santai par tēvu jāuzskata tikai Benards, jo viņš viņu ir skolojis, audzinājis un lutinājis.

-Paldies par jaukām brokastīm, bet es došos uz firmu. - Benards piecēlās no galda, iedeva sievai uz vaiga buču un devās prom.

Santa nopūtās un tad dziļi ievilka elpu, lai saņemtos uzrunāt māti.

-Mammu, man tev, kas jāsaka. Es zinu, ka tu dusmosies, bet es nespēju savādāk.

Šarlote ar nopietnu skatienu uzlūkoja savu meitu.

-Ko tu esi izdarījusi?- Šarlote pajautāja.
-Atceries, es tev visu laiku par tēti jautāju? Es viņu atradu jeb viņš mani atrada.

Šarlote nolieca galvu un cītīgi maisīja savu tēju.Viņa nezināja, ko meitai atbildēt, kā reaģēt un kā vispār Matīss uzzināja par Santas eksistenci?

-Un kā viņš uzzināja par tevi? - Šarlote mēģināja saņemties, lai nesāktu krist izmisumā.
-Nezinu. Pašlaik neko neteica.
-Un ko tu vēlies ar to panākt? - Šarlotei paātrinājās sirdsdarbība.
-Mani aicina uz Latviju, ciemos.

Šarlote ātri piecēlās kājās un nejauši apgāza tējas krūzi.
Santa sarāvās, bet Natanjels bija nesaprašanā.

-Kam tev satikt tēvu? Te ir tēvs.
-Zini, aizveries. Tev viņš ir īstais tēvs, man nē. Es vēlos satikt savu tēvu, īsto tēvu. Man vienalga, ka viņš nav mani audzinājis. Man ir tiesības zināt, kas viņš ir. - Santa pacēla balsi.
-Tev nav nekādu tiesību. Tu esi mana meita, līdz šim Matīss nedeva nevienu ziņu par sevi. Viņam nav tiesības tevi satikt.

Santa piecēlās kājās un piegāja tuvāk mātei.

-Zini ko, māt! Man ir 18 gadi, man apnicis pakļauties tev vai kādam citam. Es braukšu uz Latviju, ar vai bez tavas atļaujas. Apnicis, ka visi man saka, kas man jādara. Viss...
-Es tev atņemšu visu naudu un nekur netiksi. - Šarlote palika pie sava.
-Dari tā, dari. Tici man, es vienalga došos uz Latviju, kaut vai kaila.

Natanjels iesmējās.

-To gan es vēlos redzēt.

Santa piemiedza ar aci Natanjelam un pati pasmaidīja.
Šarlote klusēja.

-Nē, tu  nekur nebrauksi.
-Braukšu un viss. - Santa pagriezās un devās atpakaļ uz savu istabu.
-Kāpēc tu neļauj doties pie tēva? - Natanjelam bija interese.
-Man bail, ka viņa uzzinās, ko tādu, kas viņai liks mainīt domas par mani. - Šarlote apsēdās.
-Ko tu tādu esi izdarījusi?
-Ai, Natanjel! Tas lai paliek pie manis. Tavs tēvs visu zina, bet tev labāk nezināt. - Šarlote pasmaidīja un lūkojās tējas traipā.

***

Santa istabā kārtoja savu čemodānu, lai dotos ceļā.

-Mani neviens neapturēs.

Pie viņas istabas durvīm kāds pieklauvēja.

-Nevienu negribu redzēt.

Šarlote neklausīja iebildumam un iegāja meitas istabā. Viņas skatam pavērās nekārtības, kas tur valdīja un acis pievērsās čemodānam.

-Tu tomēr vēlies doties?
-Loģiski. - Santa turpināja kārtot mantas - Es vēlos iepazīt savu tēti.
-Nē. Te ir tavas mājas. Tur tev nav nekā.
-Tur man ir tētis, kas vēlas mani satikt. Es došos.

Šarlote piegāja pie meitas.

-Atdot savu maku, savas kartes, savu naudu... visu un ātri.

Santa kļuva nikna un padeva visu, ko māte prasīja.

-Zini, kopš šī brīža tu man neesi nekas. Ej prom no manas istabas, es nevēlos tevi redzēt.
-Kā tu uzdrīksties ar mani runāt?  - Šarlote sadusmojas un iesit meitai pļauku.

Santa pieliek savu roku pie vaiga. Tas ir karsts un pietvīcis.

-Es vairs neesmu tava mazā meitiņa, kas nespēj sevi aizstāvēt. Man apnicis, kas pat 18 gados es nespēju darīt pa savam. Tu neesi normāla māte. Normāla māte priecātos par to, ka meita grib strādāt, bet tu man to aizliedz un tikai saki "Satiksi bagātu puisi un nebūs jāstrādā." - Šarlote pacēla balsi - Es nevēlos bagātu puisi. Es vēlos būt pati par sevi. No manis pietiek. Ej prom no manas istabas.

Šarlote pasmaidīja.

-Tu esi muļķe, meitēn! - Šarlote iesmējās un devās laukā no meitas istabas.

Santa piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. Viņa nespēja vairs izturēt dzīvi šajā namā. Santa noslīdēja gar durvīm un apsēdās uz grīdas.

-Kāpēc? Kāpēc neviens neuzklausa mani? Kāpēc es nevaru satikt savu tēti? - Santa sāka raudāt.

Santu nobiedēja klauvējiens pie durvīm.

-Ko?
-Atver. Te Natanjels.

Santa negribīgi pieceļas un atslēdz durvis. Istabā ienāk Natanjels.

-Ko tu no manis gribi? - Santa apsēžas gultā.

Natanjels atver durvis un paskatās vai neviens nenoklausās, tad tās aizslēdz.
Santa neizpratnē nolūkojas uz Natanjelu.

-Ko tu dari?
-Zini, es savu māti neesmu nez cik redzējis. Es nespēju pieņemt domu un samierināties ar to domu, ka tagad tev liedz tikties ar tēvu. Tāpēc... -Natanjels izņem no sava maka karti un skaidro naudu - Pašlaik man nevajag. Atgriezīsi, kad būsi atpakaļ.
-Es nevaru no tevis pieņemt naudu. Tad es labāk dodos ar paceltu roku un mašīnām pa ceļam.
-Tā nedrīkst. Tu esi meitene un tfu tfu... var kaut kas notikt. Tāpēc izmanto iespēju, kamēr esmu labs pret tevi.

Santa domāja, ņemt vai neņemt naudu, ko Natanjels deva. Natanjels nebija slikts cilvēks, bet izšķērdīgs un tā ir iespēja ierobežot viņa izlaidīgi dzīvesstilu.

-Labi, es ņemšu, bet tikai tāpēc, lai tevi glābtu no tava dzīves stila.- Santa paņēma gan karti, gan naudu un ielika sev bikšu kabatā.
-Un kad dosies?
-Nezinu. Es nevēlos mātei acīs rādīties.- Santa uzlūkoja savas drēbes. - Es neņemšu neko līdzi. Nedomāju palikt ilgi, tik uz kādu nedēļu. Nopirkšu tur kaut ko.
-Izsauc taksi un naktī brauc. Neviens tevi neredzēs un neviens nezinās.
-Tu zināsi? - Santa pasmaida.
-Jā, es zināšu. - Natanjels piemiedz ar aci. - Ceru, ka, ja paliksi, uzaicināsi ciemos.
-Es nepalikšu. Vēlos tikai parunāties ar tēti un viss. Viņš par mani tikai tagad uzzināja.
-Es ceru, ka nepaliksi.

Natanjels velta maigu smaidu Santas virzienā.

-Man nav ne jausmas, kas notiek tavā galvā, bet tu esi aizdomīgs. - Santa iesmējās.
-Viss labi. -  Natanjels dodas uz durvju pusi.
-Pagaidi! Es izdomāju.

Santa paņem savu somiņu, kur ieliek telefonu, pasi, krekliņu un vienu pāri bikšu, un vēl šādus tādus sīkumus.

-Paņem jaku! Diez vai Latvijā ir tikpat silti kā Nicā.

Santa pamāj un paņem savu ādas jaku.

-Un ko teiksi mātei?
-Tu pateiksi, ka mēs dodamies pastaigā. Vēlāk pateiksi, ka paliku pie Lindas un viss.
-Labi, tad uz tavu atbildību. - Natanjels atslēdza durvis.
-Neuztraucies, tu pateiksi, ka neko nezini un viss. It kā pie Lindas aizgāju un tu devies uz mājām. Simple.
-Tad ejam!

Natanjels atslēdz durvis un kopā ar Santu dodas prom. Pirms tam Natanjels paziņo Šarlotei, ka dodas ar Santu pastaigāties.

-Paldies Natanjel! Vari doties savās gaitās.

Natanjels paņēma Santu pie rokas.

-Nē! Es tevi pavadīšu līdz pat lidostai. Paķersim taksi un dosimies kopā.

Santa pamāj.
Natanjels nostopē taksi. Abi iesēžas taksī un dodas uz Nicas lidostu.
Santa lūkojas ainavā, kas paveras pa ceļam.

-Es atgriezīšos. - Santa pasmaidīja.