Santa ieradās Latvijā. Viņa bija uztraukusies. Jauna vieta, jaunas izjūtas.
-Kur tagad? - Santa izvilka no somiņas blociņu, kur pierakstīta tēva adrese. - Cēsis... Cēsis... Hmm... Es atvainojos.
Santa piegāja pie kāda kunga.
-Jūs man varētu pateikt, kur ir Cēsis?
-Jaunā dāma, to nevar tā pastāstīt. Bet tuvu nav. Dodaties uz autoostu un tur būs autobuss uz Cēsīm. Bet šajā laika stundā, nezinu vai atradīsiet tādu autobusu.
-Paldies par to pašu.
Santa devās uz autobusu, kas veda uz autoostu Rīgā.
Pēc kāda laiciņa viņa jau bija autoostā un uzreiz devās uz kasi.
-Es atvainojos, cikos ir autobuss uz Cēsīm.
-Tikai rīt astoņos.
-Varbūt zināt cikos ir vilciens, ja vien tāds ir.
-Tūlīt paksatīšos.
Santa sāka mīcīties uz vietas.
-06:27 pirmais vilciens.
-Labi, paldies par to pašu. - Santa jau devās prom, bet apstājās un aizgāja atpakaļ - Kur var nopirkt vilciena biļeti?
-Ejiet pa labi, taisni un tad pa kreisi. Bet biļeti varēsiet nopirkt tikai sešos.
-Ahh... Labi. Varbūt ir vieta, kur var pārnakšņot līdz tiem sešiem?
-Var tepat autoostā. Maksas.
-Labi. Tad aiziešu kaut ko nopirkt un atgriezīšos.
-Apsargs ielaidīs.
-Liels paldies.
Santa bija neapmierināta un devās meklēt vietu, kur varētu nopirkt, ko paēst.
-Hmm... Uz kuru pusi man iet?
Santa skatījās apkārt un ieraudzīja McDonald izkārtni.
-Kaut kas pazīstams.
Santa devās taisnā ceļā uz ēstuvi.
-Tāāāā... Man lūdzu siera burgeri, spraita glāzi un frī kartupeļus.
-Salātus?
-Jā. Asos salātus.
Pārdevējs pasniedza Santai pasūtījumu.
-Vēl kas?
-Šo pašu, bet tikai līdzņemšanai. Garšs ceļš priekšā.
-Labi. No jums 15.65 eiro.
Santa pasniedz naudu. Viņa paņem pasūtījumu un dodas apsēsties.
Telpā atradās vēl daži jaunieši, kas arī ieturēja vēlo maltīti.
Santai iezvanījās telefons.
-Jā! - Santa atbildēja uz zvanu.
-Nu Salut! Kā iet? - zvanīja Natanjels.
-Ui, es domāju, ka mamma zvana. Nu neiet tā kā biju domājusi. - Santa turēja rokās frī kartupeli.
-Kāpēc?
-Mans vilciens ir tikai sešos no rīta. Nakti pavadīšu autoostā. Skan labi, vai ne? - Santa iesmējas.
-Vismaz kāds piedzīvojums. - Natanjels arī iesmējās.
-Ļoti jauks, īpaši apzinoties, ka esmu svešā valstī. - Santa sūdzējās. - Tagad sēžu ātro uzkodu ēstuvē un ēdu burgeri.
-Ohoo... Tas gan ir, kas jauns. Tu un ēd burgeri.
-Nemaz nesāc. Man nemaz negaršo. Pašlaik nav lielas izvēles, jo es nezinu nevienu vietu šajā pilsētā vai pat valstī. Mamma neko nav prasījusi?
-Nē. Labi, paprasīja, bet es teicu, ka tu aizgāji pie Lindas, bet es aizgāju uz pavisam uz citu pusi. Labi. Es nu iešu gulēt. Jauku tev naksniņu! - Natanjels iesmējās un nolika klausuli.
Santa pie sevis pasmaidīja un turpināja vakariņot. Viņai galvā nāca visādas domas: "Kā tēvs reaģēs uz manu ierašanos? Kāpēc vispār es to daru?"
Viņu no domām iztraucēja kāds puisis. Viņš apsēdās pie galdiņa.
-Sveika jaukā dāma. Šodien jauks laiciņš. No kurienes mēs esam?
-No Francijas.
-Mani sauc Edvards.
-Marija.
-Jauks vārds. Laikam pati esi tikpat jauka.
-Nē. Neesmu viss.
Edvards nedaudz samulsa.
-Ko tu viena šeit?
-Atbraucu ciemos. Izbaudu laiku, kamēr esmu viena.
-Naktī?
-Vai tad tas nav vislabākais laiks? - Santa piemiedz ar aci.
-Nezinu. Esmu tikai students, kas naktīs neguļ. - Edvards pasmaida.
-Un? Ķer naktstauriņus?
-Apmēram.
-Es neesmu naktstauriņš. Un nemaz necenties mani savaldzināt. Esmu pārāk nogurusi. Un mani nesaista vienas nakts sakari. - Santa pasmaida. - Man nu jāiet. Paldies par... khmmm... Sarunu.
Santa piecēlās, paņēma savu somiņu un pārtiku, un devās uz autoostu. Viņa iegāja autoostā un apgūlās uz krēsla. Pēc mirkļa viņa bija iemigusi.
***
Šarlote uztraucās, ka meita nav atgriezusies naktī mājās. Parasti viņa brīdināja par to, ja paliks pie draudzenes.
-Dārgā, kas noticis?- Bernards bažīgi uzlūkoja sievu pāri avīzes malai.
-Santa neatbild uz zvaniem. Viņa teica jeb Natanjels teica, ka viņa aizgāja pie Lindas. Parasti bez brīdinājuma viņa nekur nepaliek.
-Dārgā, viņa ir uz tevis dusmīga. Ļauj meitenei samierināties ar domu, ka nesatiks tēvu.
-Es atvainojos, bet... tēvs, tu pats nevēlētos satikt tēvu, kas ir tavs miesīgais tēvs? Viņa nezināja, ka tēvs vispār eksistē un nezināja, ka vispār viņam ir meita. - Natanjels bija samulsis.
-Quoi? - Bernards nolika avīzi uz galda - Dārgā, tu teici, ka Matīss zināja par meitu, bet viņš tevi pameta.
-Hm, labi, viņš nezināja. Santa arī neko nezināja. - Šarlote nolieca galvu.
-Bon! Šodien lūgums mani netraucēt! - Bernards piecēlās kājās un devās uz savu istabu.
-Ce n'est pas bien! - Natanjels secināja.
-Oui, Natanjel! - Šarlote arī piecēlās un devās uz savu istabu.
Natanjels palika viens un pasmaidīja. Viņš nesaprata, kāpēc bieži vien pat jaunieši uzvedas kā pieaugušie, bet pieaugušie kā jaunieši.
***
Santa piecēlās piecos no rīta. No neērtās gulēšanas viņai sāpēja mugura un galva. Viņa vēlējās atpakaļ mīkstā un siltā gultiņā.
Lai arī aiz loga bija vasara, bet autoostā bija vēsi. Pa nakti Santa bija nosalusi, ka pat tagad trīcēja uzvelkot savu jaku.
-Tā... došos pēc kafijas. - Santa paņēma savas lietas un devās laukā no autoostas.
Viņa atkal devās uz McDonald, lai nopirktu kafiju. Vismaz šoreiz neviena nebija.
-Man lūdzu kafiju.
-Kādu?
-Melno, bez cukura un piena. Ja var, tad līdzņemšanai un stipru.
Pārdevējs pamāj.
Pēc mirkļa Santai atnes kafiju, viņa samaksā un dodas uz staciju.
-Tā... re, te jau ir.
Santa ieiet stacijā un apsēžas, lai padzertu kafiju un pabrokastotu.
Kamēr viņa brokasto, Santa vēro cilvēkus, kas steidzas savās ikdienas gaitās.
-Jā, kas gan sagaida nākotnē.
Pēc pabrokastošanas, Santa devās nelielā pastaigā pa staciju.
-Hmm.. Kur te ir labierīcības?
Staigājot viņa atrod vietu, kur sakopties.
Viņa apmeklē labierīcības un tad dodas pie spoguļa, lai sakoptos.
-Ui, laikam vakarā vajadzēja sakopties.
Santa saķemmē matus, sasien tos copē. Viņa notīra seju no vakardienas kosmētikas, pēc tam viņa uzkrāsojas no jauna. Kad pabeidz pucēties pie spoguļa, Santa pārģērbjas citās biksēs un krekliņā. Tad iesmaržojas ar savām vaniļas smaržām.
Santa uzmet pēdējo skatienu spogulī un dodas pirkt biļeti.
-Labrīt! Man biļeti līdz Cēsīm.
-3 eiro 50 centi.
-Lūdzu!
Kasiere pasniedz Santai biļeti.
Santa saprot, ka nav neko nopirkusi, lai dotos pie tēva, viņa ieskrien kādā kioskiņā un nopērk šokolādes kasti un rāmīti.
Kad viņa samaksā, viņa dodas uz augšu gaidīt vilcienu.
Vilcienu pieturas atradās ārā. Vēl bija vēsi un neomulīgi. Pat saule nebija vēl izlīdusi. Bet Santa pacietīgi gaidīja savu vilcienu.
Pēc, aptuveni, pusstundas pienāk vilciens.
Santa ar trīcošām kājām iekāpj vilcienā.
Viņa apsēžas pie loga un vēro apkārti, kas viņai nav zināma.
Santa atcerās, ka ir nopirkusi rāmīti. Viņa rāmītī ieliek fotogrāfiju, lai tētis atcerās par viņu, kad Santa būs prom.
Santa ieliek visu somiņā un atpiežas krēslā. Pēc mirkļa viņa iemieg.
***
Matīss Argovs gatavojās darbam. Atkal vēlu aizgājis gulēt, viņš izskatījās izmocīts.
Neskuvies jau vairākas dienas, viņš izskatījās daudz vecāks nekā patiesībā bija.
Matīss starp darba laiku ik pa laikam ielūkojās e-pastā vai meita nav atbildējusi uz viņa vēstuli par atbraukšanu ciemos. Bet ziņas nebija.
-Laikam nespēs atbraukt. Uz ko gan es cerēju? Noteikti, ka Šarlote sastāstījusi daudz sliktu lietu un meita nevēlas nemaz mani redzēt. - Matīss sūkstījās.
Matīss negribīgi piecēlās no krēsla un devās noskūties un sakopties.
Kā vienmēr viņš uzvilka savu uzvalku, bet šoreiz bez kaklasaites un devās uz virtuvi baudīt kafiju vienatnē.
Matīss vienmēr kafiju taisīja no 5 tējkarotītēm un bez cukura. Tikai tā viņš spēja pavisam piecelties un ar lielāku enerģijas daudzumu devās uz darbu.
Šorīt viņam nebija vēlmes doties uz darbu, bet pusdienlaikā bija gaidāma sapulce.
-Labrīt tēvs! - Edvards pasveicināja tēvu.
-...brīt!
-Kas noticis? - Edvards apsēdās pie galda un paņēma rīta avīzi.
-Visu nakti neesmu normāli gulējis. Šodien vēl tā sasodītā sapulce un tikšanās ar ārzemju sponsoriem.
-Varēji pateikt, ka tiksies pirmdien.
-Varēju, bet viņiem pirmdien jābrauc uz Pekinu, slēgt vēl viens līgums. Šodien ir vienīgā diena, kad varu parastīt izdevīgu līgumu un sākt būvēt viesnīcas ārpus Latvijas. Un zini, tā ir lieliska iespēja satikt savu meitu. Sākšu ar Franciju.
Edvards pamāja un sāka lasīt avīzi. Matīss palika daudz nopietnāks nekā pirms tam.
-Edvard, tu esi mans dēls, bet atceries, mana meita arī ir mana meita. Mana miesīgā meita. Un man ir vienalga vai tu viņu pieņem vai nepieņem.
-Es saprotu. Bet ja viņa nemaz nevēlas tevi redzēt. Tu uzbāzies viņai. - Edvards nepacēlis acis no avīzes turpināja runāt - Es zinu, ka neesmu tavs miesīgais dēls, bet tu esi bijis vienīgais tēvs, kas man bijis. Protams, esmu laimīgs, ka man ir māsa, tā sakot. Bet atceries to, ka par viņu uzzināji tikai pēc 18 gadiem.
-Jā, tu esi mans dēls un tāds būsi vienmēr. Es tavu māti pieņēmu, kad viņa tevi gaidīja un, kad tavs tēvs nomira. Man patika būt tēvam priekš tevis. Bet man ir meita un es vēlos viņu satikt, lai tur vai kas. Un tev mana izvēle ir jāpieņem.
-Pieņemu. - Edvards ielēja sev kafiju.
Matīss zināja, ka Edvards nespēs pieņemt viņa meitu, jo pieradis būt viens pats un nedalīt ne ar vienu neko.
Matīss nopūtās un ķērās pie brokastu ēšanas.
***
Santa pavēra acis un ieraudzīja pļavas ar ziediem. Viņa smaidīja.
-Cik skaisti! - Santa priecājās par ainavu.
Pēc mirkļa tika paziņota, ka nākamā pietura būs Cēsis.
-Es atvainojos, pēc cik ilga laika būs Cēsis?
-Aptuveni pēc 15 minūtēm. - puisis pasmaidīja.
-Paldies. - Santa atspiedās krēslā un turpināja vērot ainavas.
Pēc 15 minūtēm viņa izkāpa no vilciena. Viņa ieskatījās lapiņā, kur rakstīta aptuvenā Matīsa atrašanās vieta.
-Tā, tagad jāprasa visiem ceļš. - Santa devās pie pirmā gājēja un jautāja, kur ir viņai nepieciešamā iela.
Santa uzreiz uzzināja, kur tas ir un ātrā solī devās.
Pēc 10 minūtēm viņa atradās vajadzīgajā vietā.
Santa ievilka dziļi elpu un iegāja kāpņutelpā. Viņa devās uz otro stāvu.
Santa pieklauvēja pie durvīm. Bet nebija nekādas skaņas.
-Nu taču... Kur esi?
Santa vēlreiz pieklauvēja. Šoreiz pie durvīm kāds piegāja.
-Jā! - kāda vecāka gada gājuma sieviete atvēra durvis.
-Labrīt! Es atvainojos, vai šeit dzīvo Matīss Argovs? - Santa samulsa.
-Nē. Jau sen kā nedzīvo. Es jums iedošu adresi. - sieviete iegāja mājā un pēc mirkļa atpakaļ atnāca - Te būs.
-Paldies. - Santa paņēma lapiņu.
Santa pamāja sievietei un devās atkal ceļā.
Vairākiem gājējiem izjautājusi ceļu, beidzot tika pie tēva mājas.
-Nu ceru, ka ir īstā.
Santa iegāja pa vārtiņiem un devās pa celiņu. Viņa bija satraukta.
Viņa tika pie mājas durvīm un piezvanīja.
Pie durvīm pienāca kāda sieviete, jauna un tērpusies formā. Acīmredzami tā bija mājas apkopēja. Santa pazina šādus cilvēkus, jo arī viņas mājā bija tādi.
-Es atvainojos! Labrīt! - Santa mēģināja saņemties - Es meklēju Matīsu Argovu.
-Un kas jūs būtu?
-Em...Kā lai pasaka? Meitene, Santa Pilē.
Sieviete dīvaini uzlūkoja meiteni.
-Ienāciet! Noteikti Argova kungs jūs gaida.
Santa pamāja un nodomāja :"Nedomāju viss, ka gaida."
-Argova kungs, pie jums viesis!
-Jā, Elita, kāds?
-Meitene, Santa.
Matīss nesaprata.
-Ieaicini.
Santa iegāja lielajā virtuvē. Tā bija gaiša, ne īpaši moderna, bet vienkārša. Mēbeles bija baltā krāsā, sienas bija bēšīgas. Pie loga stāvēja galds un pie galda sēdēja Matīss un Edvards.
-Labrīt! Esmu Santa Pilē.
Matīss piecēlās kājās un uzlūkoja savu meitu.
-Labrīt, Santa! Es nezināju, ka tu ieradīsies.
-Varētu tā būt. Jo es nedevu ziņu par sevi. - Santa piekārtoja matu šķipsnu.
Edvards beidzot pacēla acis un uzlūkoja meiteni.
-Marija? - Edvards iesmējās - Ceru, ka te esi ne dēļ manis.
-Marija? Tu taču esi Santa. - Matīss bija neizpratnē.
-Mans otrs vārds ir Marija. Un... mēs vakar satikāmies.- Santa neveikli pasmaidīja.
Edvards pasmaidīja un piemiedza ar aci.
-Es atvainojos, apsēdies. - Matīss aicināja.
Santa apsēdās pie galda.
-Man nebija tava numura, es nezināju, kur tu īsti dzīvo. Mammas blociņā atradu veco adresi.
-Kad tu ieradies?
-Pēc divpadsmitiem biju Rīgā. Tad ēdu McDonaldā, gulēju autoostā. Tik pusseptiņos izbraucu ar vilcienu.
-Tu pavadīji viena pati svešā pilsētā? - Matīss uztraucās.
-Jā. Man visas pilsētas ir nezināmas. Nekas, vismaz Edvards redzēja mani.
-Cerams,ka neviens tev neuzmācās.
-Aptuveni. Edvards mazliet vēlējās pielīst klāt. - Santa pasmaidīja.- Bet labi, ka nekā nebija.
-Neuztraucies, neesmu tavs miesīgais brālis. - Edvards viltīgi pasmaidīja.
Santa izņēma no somiņas šokolādes kasti un rāmīti ar foto.
-Tas tev. Aizmirsu, ko nopirkt steigā.
-Paldies! Un kur tavas somas?
-Emmm... Tas ir garšs stāsts. - Santa paņēma savu telefonu.
-Kur mana pieklājība? Varbūt brokastis, kafiju vai dušu?
Santa atviegloti pasmaidīja.
-Visu pēc kārtas.
Matīss iesmējās un pats atviegloti nopūtās.
***
-Man ir jāzina, kur ir mana meita. - Šarlote uztraucās - Pie Linda viņas nav.
Natanjels sēdēja pie mācību grāmatām un noklausījās Šarlotes sarunas pa telefonu.
-Kā es to varu zināt? -Šarlote kādam pa telefonu uzkliedza.
Natanjels paņēma savas grāmatas un devās uz savu istabu. Pa ceļam Šarlote paķēra Natanjela roku.
-Natanjel, dēls, saki, kur ir Santa?
-Māt, es nezinu. Kad mēs devāmies pastaigāties, atpakaļceļā Santa pateica, ka iet pie Lindas un viss. Tālāk nezinu, kas notika. Noteikti, ka kaut kur sēž un domā. Tas viss.
-Nu labi. - Šarlote palaida Natanjela roku.
-Neuztraucies. Santa ir gudra meitene. - Natanjels pasmaidīja un devās uz savu istabu.
Šarlote apsēdās atpūtas krēslā un lūkojās uz sienas, kur bija glezna. Tajā bija viņa, vīrs, Natanjels un Santa.
-Atkal lūkojies gleznā? - Bernards nopietni pievērsās Šarlotei.
-Nekas cits neatliek.
Bernards apsēdās dīvānā.
-Varbūt Santa devās uz Latviju.
Šarlote satrūkās.
-Nē, es viņai atņēmu naudu, kartes. Viņa nevarēja nekur tikt. - Šarlote bija atvieglota.
-Dārgā, tad tu neesi gudra. Tava meita varēja paņemt savu pasi un doties uz banku, lai izņemtu naudu. Tici man. - Bernards ielēja sev tēju.
-En enfer!Tiešām esmu stulba. Vajadzēja uzreiz pasi atņemt. Un kur lai viņu tagad meklē?
-Datorā? - Bernards bija pavisam mierīgs.
Šarlote bija noskaitusies.
-Es nesaprotu, kāpēc tu esi tik mierīgs?
-Kāpēc man uztraukties? Meita vēlējās satikt savu īsto tēvu, kas tur ir slikts? Pasaki man.
-Nekas!
-Nu lūk, neuztraucies. Noteikti, ka atrada tēvu un jauki pļāpā. - Bernards pasmaidīja. - Ja jau Matīss pats uzrakstīja meitai, tad jau viņam ir interesanti, kas viņa ir. Tu domā tikai par sevi. Līdz šim es nejaucos jūsu lietās, jo Santa nav mana īstā meita. Nevēlējos bojāt attiecības. Bet bija kaut kas jādara. Que pensez-vous?
-Jā. Bet tu esi viņu audzinājis.
-Nē, es neesmu. Tu man neļāvi. - Bernards ielūkojās sievas acīs - Tu man neļāvi ne vārda pateikt, jo uzskatīji, ka aizstāvu viņu. Un zini? Es visu laiku biju viņas pusē. Piedod, bet mani gaida darbs.
Bernards piecēlās kājās, iedeva buču sievai uz vaiga un devās uz savu kabinetu.
Šarlote palika viena, atkal ar savām domām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru