Santa sēdēja pie spoguļgaldiņa un cītīgi domāja kā mammai pateikt savas vēlmes. Kā? Kāpēc tas ir tik grūti?
Atrāvusies no domām, viņa turpināja ķēmmēt matus. Pēc mirklīša viņa nolika savu balto ķemmi malā un ieskatījās spogulī.
-Mamma mani nesapratīs. - Santa saņēmās un devās brokastīs.
Pie brokastu galda jau sēdēja Santas mamma Šarlote, patēvs Benards un pusbrālis Natanjels.
Santa domāja, ka patēvs un pusbrālis būs jau prom un varēs mierīgi aprunāties ar mammu, bet bija atkal jāgaida.
-Labrīt! - Santa izmocīja smaidu.
Pārējie pamāja ar galvu.
Santa apsēdās un arī ķērās pie brokastīm.
Santai ir 18 gadi. Ar māti pārcēlās uz Franciju, kad viņa vēl bija vēderā. Pirms desmit gadiem, Šarlote, apprecējās ar Benardu Pilē, 46 gadi, bagātu cilvēku, ne tikai naudas ziņā, bet arī rakstura, dvēseles ziņā. Benardam ir dēls Natanjels, 23 gadi, no pirmās laulības.
Santa neko nezina par savu tēvu, māte neko nestāsta, jo uzskata, ka Santai par tēvu jāuzskata tikai Benards, jo viņš viņu ir skolojis, audzinājis un lutinājis.
-Paldies par jaukām brokastīm, bet es došos uz firmu. - Benards piecēlās no galda, iedeva sievai uz vaiga buču un devās prom.
Santa nopūtās un tad dziļi ievilka elpu, lai saņemtos uzrunāt māti.
-Mammu, man tev, kas jāsaka. Es zinu, ka tu dusmosies, bet es nespēju savādāk.
Šarlote ar nopietnu skatienu uzlūkoja savu meitu.
-Ko tu esi izdarījusi?- Šarlote pajautāja.
-Atceries, es tev visu laiku par tēti jautāju? Es viņu atradu jeb viņš mani atrada.
Šarlote nolieca galvu un cītīgi maisīja savu tēju.Viņa nezināja, ko meitai atbildēt, kā reaģēt un kā vispār Matīss uzzināja par Santas eksistenci?
-Un kā viņš uzzināja par tevi? - Šarlote mēģināja saņemties, lai nesāktu krist izmisumā.
-Nezinu. Pašlaik neko neteica.
-Un ko tu vēlies ar to panākt? - Šarlotei paātrinājās sirdsdarbība.
-Mani aicina uz Latviju, ciemos.
Šarlote ātri piecēlās kājās un nejauši apgāza tējas krūzi.
Santa sarāvās, bet Natanjels bija nesaprašanā.
-Kam tev satikt tēvu? Te ir tēvs.
-Zini, aizveries. Tev viņš ir īstais tēvs, man nē. Es vēlos satikt savu tēvu, īsto tēvu. Man vienalga, ka viņš nav mani audzinājis. Man ir tiesības zināt, kas viņš ir. - Santa pacēla balsi.
-Tev nav nekādu tiesību. Tu esi mana meita, līdz šim Matīss nedeva nevienu ziņu par sevi. Viņam nav tiesības tevi satikt.
Santa piecēlās kājās un piegāja tuvāk mātei.
-Zini ko, māt! Man ir 18 gadi, man apnicis pakļauties tev vai kādam citam. Es braukšu uz Latviju, ar vai bez tavas atļaujas. Apnicis, ka visi man saka, kas man jādara. Viss...
-Es tev atņemšu visu naudu un nekur netiksi. - Šarlote palika pie sava.
-Dari tā, dari. Tici man, es vienalga došos uz Latviju, kaut vai kaila.
Natanjels iesmējās.
-To gan es vēlos redzēt.
Santa piemiedza ar aci Natanjelam un pati pasmaidīja.
Šarlote klusēja.
-Nē, tu nekur nebrauksi.
-Braukšu un viss. - Santa pagriezās un devās atpakaļ uz savu istabu.
-Kāpēc tu neļauj doties pie tēva? - Natanjelam bija interese.
-Man bail, ka viņa uzzinās, ko tādu, kas viņai liks mainīt domas par mani. - Šarlote apsēdās.
-Ko tu tādu esi izdarījusi?
-Ai, Natanjel! Tas lai paliek pie manis. Tavs tēvs visu zina, bet tev labāk nezināt. - Šarlote pasmaidīja un lūkojās tējas traipā.
***
Santa istabā kārtoja savu čemodānu, lai dotos ceļā.
-Mani neviens neapturēs.
Pie viņas istabas durvīm kāds pieklauvēja.
-Nevienu negribu redzēt.
Šarlote neklausīja iebildumam un iegāja meitas istabā. Viņas skatam pavērās nekārtības, kas tur valdīja un acis pievērsās čemodānam.
-Tu tomēr vēlies doties?
-Loģiski. - Santa turpināja kārtot mantas - Es vēlos iepazīt savu tēti.
-Nē. Te ir tavas mājas. Tur tev nav nekā.
-Tur man ir tētis, kas vēlas mani satikt. Es došos.
Šarlote piegāja pie meitas.
-Atdot savu maku, savas kartes, savu naudu... visu un ātri.
Santa kļuva nikna un padeva visu, ko māte prasīja.
-Zini, kopš šī brīža tu man neesi nekas. Ej prom no manas istabas, es nevēlos tevi redzēt.
-Kā tu uzdrīksties ar mani runāt? - Šarlote sadusmojas un iesit meitai pļauku.
Santa pieliek savu roku pie vaiga. Tas ir karsts un pietvīcis.
-Es vairs neesmu tava mazā meitiņa, kas nespēj sevi aizstāvēt. Man apnicis, kas pat 18 gados es nespēju darīt pa savam. Tu neesi normāla māte. Normāla māte priecātos par to, ka meita grib strādāt, bet tu man to aizliedz un tikai saki "Satiksi bagātu puisi un nebūs jāstrādā." - Šarlote pacēla balsi - Es nevēlos bagātu puisi. Es vēlos būt pati par sevi. No manis pietiek. Ej prom no manas istabas.
Šarlote pasmaidīja.
-Tu esi muļķe, meitēn! - Šarlote iesmējās un devās laukā no meitas istabas.
Santa piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. Viņa nespēja vairs izturēt dzīvi šajā namā. Santa noslīdēja gar durvīm un apsēdās uz grīdas.
-Kāpēc? Kāpēc neviens neuzklausa mani? Kāpēc es nevaru satikt savu tēti? - Santa sāka raudāt.
Santu nobiedēja klauvējiens pie durvīm.
-Ko?
-Atver. Te Natanjels.
Santa negribīgi pieceļas un atslēdz durvis. Istabā ienāk Natanjels.
-Ko tu no manis gribi? - Santa apsēžas gultā.
Natanjels atver durvis un paskatās vai neviens nenoklausās, tad tās aizslēdz.
Santa neizpratnē nolūkojas uz Natanjelu.
-Ko tu dari?
-Zini, es savu māti neesmu nez cik redzējis. Es nespēju pieņemt domu un samierināties ar to domu, ka tagad tev liedz tikties ar tēvu. Tāpēc... -Natanjels izņem no sava maka karti un skaidro naudu - Pašlaik man nevajag. Atgriezīsi, kad būsi atpakaļ.
-Es nevaru no tevis pieņemt naudu. Tad es labāk dodos ar paceltu roku un mašīnām pa ceļam.
-Tā nedrīkst. Tu esi meitene un tfu tfu... var kaut kas notikt. Tāpēc izmanto iespēju, kamēr esmu labs pret tevi.
Santa domāja, ņemt vai neņemt naudu, ko Natanjels deva. Natanjels nebija slikts cilvēks, bet izšķērdīgs un tā ir iespēja ierobežot viņa izlaidīgi dzīvesstilu.
-Labi, es ņemšu, bet tikai tāpēc, lai tevi glābtu no tava dzīves stila.- Santa paņēma gan karti, gan naudu un ielika sev bikšu kabatā.
-Un kad dosies?
-Nezinu. Es nevēlos mātei acīs rādīties.- Santa uzlūkoja savas drēbes. - Es neņemšu neko līdzi. Nedomāju palikt ilgi, tik uz kādu nedēļu. Nopirkšu tur kaut ko.
-Izsauc taksi un naktī brauc. Neviens tevi neredzēs un neviens nezinās.
-Tu zināsi? - Santa pasmaida.
-Jā, es zināšu. - Natanjels piemiedz ar aci. - Ceru, ka, ja paliksi, uzaicināsi ciemos.
-Es nepalikšu. Vēlos tikai parunāties ar tēti un viss. Viņš par mani tikai tagad uzzināja.
-Es ceru, ka nepaliksi.
Natanjels velta maigu smaidu Santas virzienā.
-Man nav ne jausmas, kas notiek tavā galvā, bet tu esi aizdomīgs. - Santa iesmējās.
-Viss labi. - Natanjels dodas uz durvju pusi.
-Pagaidi! Es izdomāju.
Santa paņem savu somiņu, kur ieliek telefonu, pasi, krekliņu un vienu pāri bikšu, un vēl šādus tādus sīkumus.
-Paņem jaku! Diez vai Latvijā ir tikpat silti kā Nicā.
Santa pamāj un paņem savu ādas jaku.
-Un ko teiksi mātei?
-Tu pateiksi, ka mēs dodamies pastaigā. Vēlāk pateiksi, ka paliku pie Lindas un viss.
-Labi, tad uz tavu atbildību. - Natanjels atslēdza durvis.
-Neuztraucies, tu pateiksi, ka neko nezini un viss. It kā pie Lindas aizgāju un tu devies uz mājām. Simple.
-Tad ejam!
Natanjels atslēdz durvis un kopā ar Santu dodas prom. Pirms tam Natanjels paziņo Šarlotei, ka dodas ar Santu pastaigāties.
-Paldies Natanjel! Vari doties savās gaitās.
Natanjels paņēma Santu pie rokas.
-Nē! Es tevi pavadīšu līdz pat lidostai. Paķersim taksi un dosimies kopā.
Santa pamāj.
Natanjels nostopē taksi. Abi iesēžas taksī un dodas uz Nicas lidostu.
Santa lūkojas ainavā, kas paveras pa ceļam.
-Es atgriezīšos. - Santa pasmaidīja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru