Santa atpūtā savā istabā, kuru viņai ierādīja tēvs. Tā bija pašā augšā, bēniņos. Sienas bija zaļas ar baltu ziedu ornomentu. Liela gulta ar gaišu pārvalku un pretim gultai bija plazmas televizors, kurš stāvēja uz stikla galdiņa. Blakus atradās neliels skapītis, kur Santa redzēja tēva un mātes forogrāfijas. Blakus gultais atradās naktsskapītis, kas bija aizslēgts. Istaba nebija īpaši gaiša un istabā bija tikai vien lampa, tāpati bija pie sienas. Logi bija mazi un tādi, kurus grūti atvērt, lai ielaistu svaigu gaisu. Pagāja vairākas minūtes pirms viņa atvēra kādu logu.
Santa šobrīd daudz domāja.
-Mh...Būtu jāpiezvana mammai. Nē. Viņa mani atradīs un liks doties mājās.
Pie Santa istabas pieklauvēja Elita.
-Jā!
Istabā ienāca Elita.
-Es atvainojos par traucējumu, ir padotas pusdienas!
-Tik ātri? - Santa nobrīnījās.
-Pie mums brokastis ir astoņos, pusdienas vienos, vakariņas sešos.
-Labi. Paldies. Tūlīt nonākšu.
Santa pasmaidīja.
Jā, pie Matīsa Argova bija cits dienas režīms. Pēc būtības pat nebija tāda, bet visiem vienkārši bija jau pieradums sekot līdzi pulkstenim un darīt visu laikā.
Santa bija pieradusi pirms pusdienām pārģērbties, bet uz šo brīdi viņai nebija neviena cita apģērba, ko uzvilkt kā tikai tie paši džinsi un krekliņš ar kuriem ieradās. Viņa devās uz ēdamistabu.
-Santa Marija ieradās. - Edvards pasmīkņāja.
-Ļoti smieklīgi. - Santa apsēdās pretim Edvardam.
-Kā jūties šeit, necilajā Latvijā.
-Normāli. Kā man jājūtas? - Santa pasmaidīaj.
-Nu tu nāc no varžu ēdāju valsts. Te jau nav nekā īpaši ekskluzīva.
-Varžu ēdāju? Pa saviem 18 gadiem, es neesmu apēdusi nevienu varžu kājiņu. Bet... ja tu tur būtu dzimis, tev arī tā liktos necila un maza. Te ir skaisti. - Santa ielēja sev glāzi ūdens.
-Man prieks, ka patīk.
Istabā ienāca Elita un uz galda nolika vārītus kartupeļus.
-Paldies. - Santa sev šķīvī ielika divus kartupeļus.
Edvards sekoja Santas kustībām.
Pēc tam Elita ienesa salātus un mērci.
-Kāpēc tu mani pēti? Es nejūtos ērti. - Santa uzlēja kartupeļiem mērci un ielika salātus.
-Skatos vai tu ēdīsi.
-Kāpēc lai es neēstu? Kad es piedzimu Francijā, vecmamma sūtīja latviešu produktus uz Franciju. Kartupeļus, mērcītes, pat pelēkos zirņus ar speķīti esmu ēdusi. Neskaties uz mani tā, it kā es būtu citplanētietis. Protams, astoņus gadus neesmu neko tādu ēdusi, bet tas nenozīmē, ka man negaršo.
Edvards viegli pamāja un pats ķērās pie pusdienām.
Santa, kā jau mācīta, lēni un akurāti ēda pusdienas, nekur neteidzoties.
-Tev ir laba manieres. - Edvards secināja.
-Ēšanas laikā es nerunāju.
Edvards palika nopietns un arī sāka ēst, klusējot.
***
Šarlote iegāja sava vīra kabinetā.
-Pardonnez-moi, s'il vous plaît! Es tiešām pārāk asi reaģēju.
-Man nav nekas tev jāpiedod. Tu man neko neesi nodarījusi. Tev jāatvainojas savai meitai. Bet es gatavošos lidojumam.
-Kādam? - Šarlote neko nezināja.
-Man jādodas parakstīt svarīgs līgums. Pēc dažām dienām būšu atpakaļ. - Bernards paņēma savu portfeli. - Rendez-vous, ma chère!
Bernards noskūpstīja sievu un devās prom.
Šarlote apsēdās pie vīra darba galda.
-Jauki!
Viņa atvēra atvilkni vīra galdā un atrada kādu vēstuli.
-Natanjela māte? Nu skaidrs. Tāpēc Natanjels nav saticis viņu, jo Bernards neļāva.
Šarlote atpiedās krēslā un pasmaidīja.
-Un es zinu, ko darīt!
***
Santa un Edvards paēdusi pamatēdienu, gaidīja saldo.
-Es neesmu pieradis ēst klusumā.
-Es gan. Pēc visām etiķetes normām, tā arī jābūt.
-Ko tu neteiksi? - Evards pasmīkņāja.
-Mhm. - Santa pasmaidīja.
Elita atnesa saldo ēdienu.
-Tagad varam runāt ēšanas laikā.
-Tas ir, kas jauns. - Edvards nogaršoja saldo ēdienu. - Mmm...
-Klau, man tev ir jautājums. Man nav līdzi nevienas drēbes. Varbūt parādīsi kādus veikalus?
-Protams. Šodien kā nekā brīvdiena.
Santa pamāja ar galvu un arī nogaršoja saldo ēdienu.
-Un kā? - Edvards pajautāja.
-Ļoti gards. Tiešām! - Santa aplaizīja lūpas. - Cikos tē... Matīss būs?
-Droši sauc viņu par tēvi, papuci vai tētiņu. Nezinu. Jautājums, cik ilgi investori bīdīs lietas.
-Sapratu. Žēl, ka viņam bija jādodas prom. Nebūtu tevi traucējusi ar iepirkumiem.
-Tu mani nemaz netraucē. Šodien ir brīvdiena un labprāt to pavadīšu ārpusmājas. Parasti sēžu mājās un neko nedaru.
Santai zvanīja telefons.
-Désolé! Oui, je l'écoute!
-Bonjour! Kur esi? - zvanīja Natanjels.
-Cēsīs, pie tēva.
-Comme c'est gentil! Kā jūties, kad beidzot esi tur, kur ir jābūt?
-Très détendu! Savādāk nogurums bija mani pavisam nomocījis. Kā mamma? Kā tētis?
-Mamma šokā un jau meklēja, kur esi palikusi. Tētis devās prom. Kaut kādas biznesa darīšanas.
-Bien sûr! Paldies, ka peizvanīji. Man pat tevis pietrūkst! - Santa sāka smieties.
-Magnifique! Man tevis arī. Tāpēc, dodies ātrāk atpakaļ. Gaidīšu! - Natanjels nosūtīja gaisa buču un nolika klausuli.
Santa nolika telefonu uz galda.
-Neciešu, ka viņš tā dara.
-Tavs puisis?
-Nē, mans... Emmm... Kā lai pasaka? Pusbrālis, kas nav pat puse. - Santa pasmaidīja. - Tāpat kā tu man.
-Sapratu. Nākamreiz runā vairāk man saprotamā valodā.
-Tev nav jāklausās, ko es saku. - Santa palieca mazliet galvu.
-Ne jau tas. To ko tu man teici pirms tu pacēli telefonu.
-Nekas. Pierodi.
Edvards piecēlās.
-Tev japierod, ja paliksi.
-Nepalikšu. Neuztraucies! Es atbraucu, lai iepazītos ar tēti. - Santa pabrīdināja.
-Nu labi. Lai tā būtu. Es domāju, ka tu runāsi tikai franciski.
-Tu atkal kļūdies. Kopš bērnības mamma mani mācīja runāt latviski. Mamma apprecējās ar franču latvieti, kas Francijā dzīvojis jau kopš kādiem 10 gadiem. Tā kā, pat Natanjels, Bernarda dēls zin latviešu valodu. Protams, ar draugiem mēs runājam franciski.
-Laikam sākumā tev viss jāpajautā un tad jāizsecina. - Edvards paņēma savu telefonu. - Dodamies?
-Labi. Es aiziešu uz savu istabu un paņemšu somiņu.
Edvards pamāja.
Santa aizskrēja uz istabu pakaļ somiņai un tad ar Edvardu devās iepirkties.
***
Šarlote domāja kā Natanjelam paziņot par tikko iegūto informāciju.
-Laikam vienkārši jāaiziet pie viņa un viss.
Šarlote tā arī darīja. Viņa devās pie Natanjela.
Natanjels tajā brīdī pusdienoja.
-Kāpēc tu nenāci pusdienās?
-Domāju kā tev pateikt vienu lietu.
Šarlote pasniedza Natanjelam vēstuli, ko atrada Bernarda kabinetā.
-Kas tas ir? - Natanjels paņēma vēstuli un to atvēra un sāka lasīt.
Natanjels kļuva aizvien nopietnāks un nespēja noticēt rakstītajam.
-C'est impossible! Tēvs man būtu teicis.
-Domāju, ka nebūtu pateicis. Vecāki cenšas pasargāt bērnus, bet... redzi kā man sanāca. Es pat nezinu, kur ir mana meita.
Natanjels nometa vēstuli uz galda.
-Vous savez quoi? Tu ne tikai meitu pazaudēsi, bet arī mani un tēvu. - Natanjels piecēlās kājās, paņēma atkal vēstuli rokās un iedeva Šarlotei - Man vienalga, kas tur rakstīts. Bernards ir un paliek mans tēvs. Viņš mani uzaudzināja. Šo ziņu viņš saņēmis pirms pieciem gadiem. Es zinu, ko tu centies panākt, bet panāci pretējo efektu.
Natanjels aizgāja uz sava tēva kabinetu.
Šarlote bija izmisumā.
-Ko gan es daru? Esmu muļķe.
***
Santa un Edvards iepirkās.
Edvards ar sajūsmu vēroja Santu, jo vēl nekad iepriekš nebija redzējis meiteni, kas ar tādu entuziasmu iepirktos.
-Liekas, ka tevi tikko tikai brīvībā izlaida. - Edvards smējās.
-Zini? Mums ir daudz naudas, bet es nekad nevarēju iet ieprikties viena. Visu laiku māte bija blakus un izvēlējās, ko man pirkt un ko nē. Tagad es varu izpausties.
-Bet tev tā vai tā ir laba gaume.
-Liels paldies!
Santa un Edvards staigāja pa visiem veikaliem. Santa ņēma visu, kas iepatikās un derēja.
-Esmu noguris. Nekad tik ilgu laiku neesmu pavadījis veikalā.
-Aizejam padzert kafiju.
-Laba doma.
Santa un Edvards dodas uz kafejnīcu. Tur viņi pasūta kafiju un apsēžas pie galdiņa, kas atroda tieši pie loga.
-Skaista pilsēta. - Santa jutās laimīga - Man ļoti patīk. Visi draudzīgi.
-Piekrītu. Bet es darbadienās esmu augstskolā.
-Par ko tu mācies?
-Par kaut ko, kas man neinteresē. Par žurnālistu. Mācos jau divus gadus, nu nekādīgi nespēju pieņemt šo profesiju. Domāju pamest un iet strādāt tēva biznesā.
-Skaidrs. Tas nav gudri.
-Iespējams. Bet mācīties profesijā, kas nepatīk... arī nav priekš manis.
-Katrs dara kā vēlas.
Santai un Edvardam atnes kafiju.
-Liels paldies. - Santa pasmaida.
-Un Natanjels mācās?
-Jā, vēl pusgads palicis. Izvēlējās divus gadus mācīties. L'option la plus simple!
-Runā latviski.
-Izvēlējās vienkāršāko variantu. - Santa iemalkoja kafiju. - Mmmm... Un kafija arī garšīga.
Edvards pasmaidīja un ar prieku klausījās Santas stāstus par Franciju un viņas ģimeni.
***
Natanjels mēģināja sazvanīt tēvu, bet neizdevās.
-Kāpēc tagad?
Šarlote pieklauvēja pie kabineta durvīm un iegāja iekšā.
-Piedod, es jutos vientuļi un nevajadzīgi.
-Bet tas nenozīmē to, ka vari bojāt citiem dzīves. - Natanjels mēģināja atrast savas mātes numuru.
-Ko tu meklē?
-Mātes numuru. - Natanjels izmētāja vairākus papīrus.
Šarlote noskatījās uz to, ko dara Natanjels. Viņa nevēlējās nevienu pazaudēt.
-Natanjel!
-Lūdzu, liec mani mierā. Tu man neesi vajadzīga. Ej bojā dzīvi citam, ne man un ne meitai, kurai jau sabojāji, neakot taisnību. Tāpēc viņa aizbēga, lai tu liktu viņu beidzot mierā.
Šarlote pamāja un devās prom no kabineta.
Natanjels bija izmisumā. Viņš nevarēja atrast ne savas mātes telefona numuru, ne adresi.
-Un viss... Tā arī viss beidzas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru