Santa gulēja viena savā lielajā gultā.
Bija pagājušas divas dienas. Santa jutās laimīga, satiekot savu tēvu.
Elita klusi pieklauvēja pie Santa istabas durvīm.
-Jā?
-Labrīt Santas jaunkundze! - Elita iegāja istabā- Brokastis?
-Jā, tūlīt iešu.
-Es varu atnest.
-Nē, nevajag. Es pati varu noiet. Nepiepūlaties.
Elita pamāja un aizgāja.
Santa izlīda no gultas un piegāja pie skapja.
-Šodien varu, ko elegantāku.
Santa uzvilka zilu ar mežģīnēm klātu kleitiņu un pa virsu uzvilka krēmkrāsas žaketīti. Kājās tādas pašas krēmkrāsas laiviņkurpes.
Matus viņa saķemmēja un pārlaida pār pleciem.
Pēc mirkļa viņa devās lejā, brokastot.
-Labrīt! - Santa sasveicinājās ar tēvu.
-Labrīt, meitiņ! Kā gulēji? - Matīss saulaini smaidīja.
-Ļoti labi. Kā tu? Edvards jau prom?
-Es arī ļoti labi gulēju. No paša rīta jau devās prom. - Matīss pasniedza meitai sulas glāzi un ielēja viņai apelsīnu sulu.
-Paldies.
-Jūs abi esat sadraudzējušies. - Matīss atvēra avīzi.
-Jā. Uzzinājām, ka mums daudz, kas kopīgs. Bet tai pašā laikā ļoooooti daudz atšķirīgu lietu.
-Tam es varētu piekrist. Mammai neesi zvanījusi?
-Man bail, ja godīgi. Es domāju, ka viņa man nepiedos šo rīcību. - Santa sabēdājās. - Mamma nekad nepieņēma mani tādu kāda es esmu patiesībā. Viņa mani mācīja, ka labs vīrs man atnesīs visu, ko vēlos.
-Nu būtībā tā ir.
-Nav viss. Viņš iznīcinās mani, jo būšu pakļauta viņa iegribām un viņa naudai. Es to nevēlos. - Santa mēģināja pasmaidīt - Kur gan paliek patiesas jūtas? Vai tiešām laime ir tajā seklajā naudā?
-Nu nav, meit, nav! Viekārši māte vēlas, lai tu neiespringsti.
-Es vēlos iespringt. Es vēlos naudu pati pelnīt. Es vēlos, lai es būtu kaut kam derīga. Bet ja gadās, ka mani pamet vīrs, bez naudas? Man ne pieredzes, nekā. Tāpat kā mātei. Dzīvoja ar vienu un tad ar otru, kam nauda. Es tā nevēlos.
-Tad jau jā. - Matīss paskatās pulkstenī - Labi, man jāsteidzas. Tiksimies vakarā!
Matīss iedot meitai uz vaiga buču un dodas uz darbu.
Santa paliek viena un turpina brokastot.
-Elita?
-Jā, jaunkundz!
-Vai šeit ir kādas jaukas vietas, kur pasēdēt un padomāt? - Santa uzsmaidīja.
-Cēsu pils parks. Laba vieta.
-Paldies. Es došos pastaigā.
Santa paņēma savu somiņu un devās uz parku.
Protams, viņa nezināja, kur atrodas parks, bet pateicoties cilvēku palīdzībai to ātri atrada.
-Skaisti.
Santa devās pastaigā pa parku un atrada vietu, kur apsēsties un padomāt.
Rīts bija silts, kā jau jūlijs. Neviena paša mākonīša, tikai saule.
Santa atspiedās uz rokām un skatījās mākoņos.
-Cik jauki. Mmmm...
Santa sāka domāt par dienām, ko šeit pavadīs, par mēnešiem, ko pavadīs atkal Francijā. Pēdējais gads vidusskolā. Ko tālāk? Augstskola? Noteikti, ka jā! Bet par ko? Santa nebija izdomājusi, ko pat vēlas no dzīves. Viņa pat nevēlējās domāt, ne tagad. Viņa vēlējās domāt par... par ko? Par šo skaisto dabu un par tās zaļumu, zilumu un siltumu.
-Sveika! Ko tu šeit viena?
-Ko? - Santa pacēla acis un ieraudzīja Edvardu.
-Es atbraucu mājās, neviena nebija. Elita teica, ka tu esi šeit.
Santa sadrūma.
-Es vēlējos palikt viena. Atļausi?
-Jā, bet vēlējos pateikt, ka es aizgāju no skolas.
-Nu i muļķis.
Santa sāka smieties.
Edvards nedaudz apvainojās.
-Cik jauki no tavas puses. Tagad mēs tiksimies katru dienu, līdz tu brauksi prom.
-Tu man tagad draudi? - Santa nopietni uzlūkoja Edvardu.
-Nē. Es tev kā draugs to pasaku.
-Paldies. - Santa pievēršas atkall debesīm.
Pēkšņi Santai iezvanas telefons. Viņa izdomā, ka necels, jo nevēlas ne ar vienu runāt. Pēc mirkļa atkal zvana, bet Santa neceļ. Tā vairākas reizes.
-Pacel. Varbūt, kas svarīgs.
Santa negribīgi paceļ klausuli.
-Je espère que quelque chose de grave!
-Oui! Santa... - Natanjels mēģināja saņemties.
-Ce qui s'est passé?
-Votre mère... - Natanjels ievilka dziļu elpu - Votre mère... Elle est mort!
-Ko? Kā? - Santa ātri piecēlās - Nē, tas nevar būt. Nē... Natanjel!
Santa sāka raudāt.
-Aizvakar viss likās normāli. Vakar vēl vakariņojām. Mums sestdien bija nelielas nesaskaņas, bet es ātri norimos, viņa arī. Izrunājāmies. Vakar viss bija labi. - Natanjels mēģināja noturēties.
-Histoires rapidement! - Santa nespēja izturēt.
-Tēvs atlidoja, atveda mammai skaistu kleitu no Itālijas, jo šodien viņiem kāzu jubileja. Viņš iegāja istabā, un viņa bija mirusi. Acīmredzami, kaut ko iedzērusi. - Natanjels sāka raudāt - Vakar paspēja aizvest uz slimnīcu, veica skalošanu, bet... tās nebija zāles. Tā bija kaut kādu insektu inde. Viņa izdarīja pašnāvību.
Santa apsēdās uz zemes un nespēja noticēt tam, ko tagad dzirdēja.
-Non, ne peut pas être! Un es... es devos prom. Es esmu pie vainas. Kāpēc es nebiju tik gudra, lai viņai pateiktu, ka braucu prom? Pourquoi?
-Tu neesi pie vainas. Varbūt viņa vairs negribēja dzīvot?
-Pourquoi? Nevar tā būt, ka pēkšņi... cilvēks aiziet prom no dzīves.
-Mēs nespējam ielīst viņu galvās. - Natanjels mēģināja vēl ko pateikt, bet nespēja.
-Es rīt būšu mājās.
-Nesteidzies.
-Nē, tā ir mana mamma un es vēlos pati visu izdarīt. - Santa nometa klausuli. - Ejam!
-Kas noticis?
Santa neklausījās Edvardā un devās uz tēva māju.
Viņa ātri uzskrēja uz savu istabu un steigā sāka kārtot mantas.
-Santa, nomierinies. Kur tu dosies?
-Atpakaļ. - Santa raudāja - Mana mamma ir mirusi. Man jābūt tur. Cikos ir vilciens?
-Uz lidostu es tevi aizvedīšu. Bet lidojuma... Kad tev tas?
-11:05 lidojums. Paspēsim?
-Jā. Tālu nav. Paspēsim!
Santa ātri paņēma nepieciešamās mantas, salika somā un devās ar Edvardu uz mašīnu.
-Natanjel, je serai à la maison aujourd'hui! - Santa pabrīdināja.
-Cikos?
-Vēl nezinu. Skatīšos cikos lidmašīna būs. Es ziņošu.
Santa nolika telefonu un ielika to somiņā.
Edvards ik pa laikam palūkojās uz Santu.
-Varēji rīt doties. Aprunāties ar tēvu. - Edvards skatījās uz ceļu.
-Nē. Nav laika. Es viņam piezvanīšu, kad būšu Francijā. Apsolu. - Santa atspiedās krēslā un vēroja ceļu. Pār vaigiem ritēja asaras.
***
Santa bija Francijā, Nicā. Ar taksi viņa devās mājās.
Bija jau pusnakts, bet logos dega gaisma.
Santa devās iekšā un ieraudzīja Bernardu un Natanjelu sēžot pie galda.
-Bonsoir! - Santa redzēja, ka Bernardam no raudāšanas bija sarkanas acis.
-Bonsoir, Santa! - Bernards piecēlās un piegāja pie Santas - Je suis vraiment désolé!
Bernards apskāva Santu. Santa nenoturējās un atkal sāka raudāt.
-Es nespēju noticēt! - Santa piekļāvās pie Bernarda. - Es nespēju...
-Mēs neviens nespējam noticēt! Tas... Nav vienkārši vārdu.
Natanjels piegāja pie Santas.
-Ejam. Tev jāatpūšas. - Natanjels paņēma Santas somu.
-Jā. - Santa pasita Bernardam uz pleca un devās uz savu istabu. - Bonne Nuit!
-Bonne Nuit!
Santa sekoja Natanjelam.
-Paldies tev. Es iešu gulēt. Rīt gara diena. - Santa novilka apavus.
-Tu labi izskaties. - Natanjels mēģina vismaz mazliet uzmundrināt Santu.
-Paldies. Bet man negribas ne ar vienu runāt. Vismaz tagad.
-Je comprends! - Natanjels pamāja - Arlabunakti!
-Arlabunakti!
Natanjels devās prom. Santa apsēdās gultā un atvēra naktsskapīša atvilkni.
-Piedod, mammuci! - Santa paņēma rokās mātes fotogrāfiju - Es tā nevēlējos. Piedod!
Santa izslēdza gaismu un ar visu forogrāfiju apgūlās gultā. Pēc brīža viņa aizmiga.
***
Nākamais rīts pienāca ātri.
Santa vēl gulēja. Klusi pie istabas durvīm pieklauvēja Natanjels. Santa necēlās. Tad viņš klusi ienāca istabā un ieraudzīja Santu neapsegušos un vakardienas drēbēs.
Natanjels apsēdās uz Santas gultas malas un maigi pieskārā viņas rokai.
-Santa, ir jāceļās.
Santa atvēra acis un palūkojās uz Natanjelu.
-Negribu.
-Bet nepieciešams.
-Zinu. -Santa piecēlās sēdus. - Kas man jādara?
-Nezinu. Jāorganizē bēres. Tētis negrib. Viņš ieslēdzies savā kabinetā. Pat neēda brokastis. Paņēma kafiju un aizgāja.
-Labi. Ceļos. Man jāpārģērbas.
Santa piecēlās un piegāja pie skapja.
Viņa izņēma no skapja melnu kleitu.
-Es iešu! - Natanjels piecēlās kājās.
-Nē. Paliec. Tūlīt pārģērbšos un viss.
Santa pārvilka vakardienas kleitu uz melnu kleitu. Tad viņa matus sasēja zirgastē.
-Ejam.
Natanjels sekoja Santai uz ēdamistabu.
-Negribu neko. Viss liekas tik... pretīgs.
-Bet ir jāpaēd. Līdz rītdienai daudz jāpaspēj. - Natanjels ielēja Santai kafiju.
-Zinu. Negribu. Nav nekam vēlmes. - Santa paņēma telefonu un tur bija īsziņa no Matīsa. - Piedod, man jāpiezvana.
Santa piecēlās no galda un devās piezvanīt tēvam.
-Čau tēti! - Santa mēģināja runāt mierīgi.
-Nu sveika. Kā jūties?
-Slikti... ļoti slikti! - Santa apsēdās uz krēsla - Es nespēju saņemties.
-Zinu meitenīt! Turies. Zini, es vienmēr būšu tev pieejams. Atceries!
-Zinu, tēti, zinu! Bet... Man šodien jāorganizē bēres un es nezinu vai spēšu. Bernards noslēdzies sevī.
-Labi, meitiņ! Ja tev, kas nepieciešams, zvani! - Matīss nolika klausuli.
Santa piecēlās kājās.
-Jā, zvanīšu.
Santa atspiedās pret vēso sienu un noslīdēja uz grīdas. Viņa apņēma ar rokām ceļus.
-Nekad vairs nebūs kā agrāk.
-Santa... ko tu dari?
-Neko. Negribu neko... Natanjel, aizved mani prom. Uz šo dienu, lūdzu!
Natanjels apsēdās blakus Santai.
-Nevaru. Viss jānoorganizē un tad mēs varam doties.
Santa piecēlās kājās un paņēma rokās telefonu. Viņa devās uz viesistabu un paņēma telefongrāmatu.
Santa zvanīja ziedu salonam. Viņa pasūtīja frēziju un rožu pušķus. Pēc tam zvanīja apbedīšanas birojam, lai nokārtotu jautājumus par zārku un pārējām lietām.
-Nokārtoju. Tagad varam doties prom? Lūdzu, Natanjel!
-Labi. - Natanjels negribīgi piekrita - Kur dosimies?
-Pastaigāsimies. Es nevēlos sēdēt te... šajās telpās.
Natanjels pamāja un abi devās pastaigā.
Santa ieķērās Natanjelam elkonī un abi gāja pa ceļu, kas veda uz pludmali.
-Kur mēs ejam?
-Tur, kur ir vislabāk. Pludmale ir tā vieta, kur es vienmēr gāju, kad mēs ar mammu strīdējāmies. Te bija vieta, kur patverties no visa.
-Tāpēc tu bieži biji prom pēc skolas. - Natanjels pasmaidīja.
-Jā, tāpēc es biju prom... bieži. - Santa noslaucīja asaras - Bet tagad es to nožēloju. Pat ļoti. Lai arī cik dusmīga es biju, nevajadzēja uzreiz bēgt prom.
Santa uzlika galvu uz Natanjela pleca.
-Paldies, ka piekriti pavadīt mani uz šo vietu. Šī ir pēdējā reize, kad te būšu. Vairs nevajadzēs te nākt.
Santa un Natanjels bija pie pludmales.
Santa nopūtās un veda uz savu vietu.
Tur bija soliņš no kura varēja vērot jūru, viļņus un sajust jūras gaisu.
-Apsēžamies! - Santa apsēdās uz soliņa - Te ir jauki. Reti, kas te sēž.
Santa novilka savas laiviņkurpes un ar kājām braukāja pa maigajām pludmales smiltīm.
-Es nezinu vairs, ko darīt. Nav ne jausmas. Rītdiena pienāks un kas tālāk?
-Dzīve.
-Kāda? Nožēlas pilna? Es sev nespēju piedot, ka aizbraucu prom. Es esmu pie vainas. - Santa skatījās uz jūru.
-Neviens nav pie vainas.
Santa atspiedās pret Natanjelu.
-Jā, neviens.
Natanjels uzlika roku uz Santas muguras.
Tā viņi sēdēja un klusēja... visu dienu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru