Bija pienākusi bēru diena.
Santa visu nakti nebija gulējusi.
Santa, Bernards un Natanjels klusējot sēdēja un brokastoja.
-Tēti, mums jāaizbrauc uz ziedu salonu, pakaļ rožu vainagam. - Santa mierīgi runāja.
-Zinu. Pirms dosimies uz kapsētu, mēs iebrauksim salonā.
Santa jau bija uzvilkusi melnu bikškostīmu, matus atglaudusi uz aizmuguri un sataisījusi copē.
-Natanjel... Padod man kafiju.
-Nē. Tu jau pietiekami esi izdzērusi kafijas. Pietiek. Tu pārslogosi savu sirdi.
Santa pamāja un piecēlās no galda.
-Es aiziešu pastaigāties.
Santa izgāja pie mājas un apsēdās uz lieveņa.
-Mammu, ja tu mani dzirdi, dod ziņu, ka ar tevi ir viss kārtībā un, ka nedusmojies uz manis. Savādāk es nespēšu dzīvot. Jau visu nakti pavadīju mokoties murgos. Mammu, piedod! Es nevēlējos tevi sāpināt, es vēlējos satikt tēti. Lūdzu, dod ziņu! Man tevi vajag kā vēl nekad! Piedod
Natanjels dzirdēja, ko saka Santa un apsēdās blakus.
-Tevi mamma dzird. Neuztraucies! Viņa neuzskata tevi par vainīgu. Viņa zin, ka tiksi galā ar šo visu. Tici man!
-Es nevaru! Man grūti noticēt. Es vienalga jūtos vainīga.- Santa turpināja skatīties debesīs.
-Tu neesi pie vainas. Nāc, dodamies ceļā.
Natanjels paņēma Santas roku. Tā bija auksta.
-Tev vajag jaku.
-Nē. Tas ir no stresa.
Santa, Bernards un Natanjels devās uz mašīnu. Sākumā devās uz salonu pakaļ vainagam, pēc tam uz kapiem.
***
Matīss sēdēja un prātoja par meitu.
-Kas noticis?
-Domāju par Santu. Nezinu kā viņa jūtas. Vakar runāju, viņa bija sagrauta. - Matīss uztraucās.
-Jā. Varētu tā būt. Viņa pārdzīvoja, ka nebija tur, kad nomira māte.
Matīss piecēlās un paņēma savu telefonu.
-Varbūt piezvanīt?
-Varbūt nē? -Edvards sacīja - Šodien ir mammas bēres. Labāk nē. Nu ja vēlies zvanīt, tad pašā vakarā. Bet domāju, ka viņa pati piezvanīs. Neuztraucies.
-Laikam jāmēģina nomierināties un doties uz darbu. - Matīss pasmaidīja un paņēma mašīnas atslēgas.- Nesēdi mājās, bet ej un dari kaut ko.
-Pagaidām atpūtīšos.
Matīss pamāj un dodas uz darbu.
***
Runāja mācītājs. Visi uzmanīgi klausījās, ko labu saka par Šarloti Andreu Pilē.
Santa bez emocijām sejā klausījās, ko stāsta un cik daudz laba ir māte darījuši šos gadus.
Kad mācītājs pārtrauca runāt, tika likti ziedi uz Šarlotes kapa un izteikta līdzjūtība Santai, Bernardam un Natanjelam. Santa pateicās un nespēja vairs izturēt šo visu. Viņai sāka reibt galva.
-Kas noticis? - Natanjels pieliecās pie Santas.
-Man ir slikti. Galva reibst. - Santa mēģināja saņemties un taisīja ieelpu un izelpu.
Natanjels aplika roku ap Santas muguru un viņu turēja, lai viņa nenokrīt.
-Elpo... elpo...
Santa sāka nedaudz saņemties.
-Viss labi. Neuztraucies!
-Tūlīt viss beigsies. - Natanjels mēģināja nomierināt Santu.
-Jā, zinu.
Santa neiztur spriedzi un tomēr paģībst. Natanjels paspēj viņu saķert un paņem rokās. Viņš Santu aiznes uz mašīnu un tur iegulda.
-Es atvainojos. Sapratīsim meiteni. Paldies, ka ieradāties. Merci d'être venu! - Bernards pagaidīja, kad viesi dosies prom un palika viens pie sievas kapa - Kas tev lika atstāt mani vienu? Man tevi vēl vajadzēja un tu biji nepieciešama ne tikai man, bet arī bērniem. Es nebiju ne noskaities... nekā. Es neteicu, kur dodos, jo tā bija mūsu kāzu jubileja. Mūsu 10 gadi laulībā. Es tevi tik ļoti mīlu un mīlēšu. Tu atstāji meitu, kurai vēl tevi vajag.
Bernards nolika tumši sarkanu rozi uz Šarlotes kapa un devās prom.
Santa bija pamodusies.
-Kur visi palika? - Santai vēl reiba galva.
-Devās prom. Tā kā tu paģībi, domāju, ka labāk mums doties mājās un atpūsties.
Santa pamāja un apsēdās. Natanjels apsēdās blakus Santai.
-Atpūtīsimies.
Bernards apsēžas krēslā, kas atrodas priekšā.
-Dodamies.
Bernards uzsmaida šoferim un dodas ceļā.
Pēc brīža viņi ierodas mājās.
-Es iešu uz terases. Uz mirkli vēlos palikt viena ar savām domām. - Santa devās uz mājas terasi.
-Viņa ilgi pārdzīvos.
-Dēls, tas ir pašsaprotami. Liksim viņu mierā. Viņai jāpaliek vienai, vismaz šo dienu. Nevajag jaukties ar padomiem un likt viņai darīt, ko viņa nevēlas. Šodien nē. - Bernards iegāja mājā.
Natanjels palika viens pats un devās uz pludmali.
***
Pēc bērēm bija pagājusi nedēļa. Santa nespēja atkopties no pieredzētā.
-Viņa visu nedēļu pavadījusi uz terases, ēd kā cālis. Tēti, mums kaut kas ir jādara. - Natanjels uztraucās par Santu un viņas uzvedību.
-Es mēģināju runāt ar viņu. Bet viņa nevēlas runāt. Teica, lai tagad liek mierā un viss. - Bernards noskatījās uz terasi, kur sēdēja Santa.
-Varbūt viņas tēvs varēs palīdzēt?
-Varbūt!
Natanjels dodas pie Santas.
-Es tev neko neteikšu un neieteikšu. Bet piezvani tēvam. Varbūt viņš uztraucas par tevi.
-Tā laikam jāizdara. - Santa sēdēja un turpināja skatīties tālumā.
Natanjels apsēdās blakus krēslā.
-Kas tur ir?
-Kur?
-Tālumā... Kas tur ir? - Natanjels arī skatījās.
-Tālums. Tas, kas retajam ir sasniedzams.
-Es domāju, ka būsi pludmalē, tur sēdēsi.
-Es teicu, ka tur es biju pēdējo reizi. Vairs neiešu. - Santa uzlika saulesbrilles.
-Jā. Labi. Piezvani tēvam. - Natanjels piecēlās - Vismaz parunā ar viņu, lūdzu!
Santa pamāja, bet Natanjels iegāja mājā.
Santa saņēmās un sāka zvanīt tēvam.
-Jā, meitiņ! - Matīss bija laimīgs, ka meita piezvanīja.
-Čau tēti! Ko dari? - Santa saskuma.
-Sēžu darbā, kārtoju dokumentus. Ko tu?
-Skumstu! Nespēju nekam tikt pāri.
-Meitiņ, es zinu. Pats tavā vecumā zaudēju mammu. Ļoti labi zinu kā tas ir. Es nedēļām ilgi sēdēju vienā vietā un skatījos vienā punktā. Nespēju tikt galā. Un zini kā es tiku galā ar to?
-Nu, stāsti!
-Es piecēlos un aizgāju paēst sātīgas pusdienas, padzēru kafiju un tad devos spēlēt futbolu ar draugiem. Tu vari doties iepirkties. - Matīss centās uzmundrināt meitu.
-Paldies tēti, nezināju, ka tas palīdzēs! - Santa beidzot pasmaidīja.
-Palīdzēs! Labi, man jāstrādā!
-Attā! - Santa nolika telefonu un saņēmās - Laikam, ka jāpaēd.
Santa iegāja mājā un devās uz virtuvi. Viņa beidzot kārtīgi paēda un iedzēra kafiju.
Pēc mirkļa viņa devās uz viesistabu. Tur sēdēja Natanjels un lasīja grāmatu.
-Es došos iepirkties. - Santa paņēma savu somiņu no galdiņa.
-Kāpēc? Vai...kā tu... Nezinu, ko pateikt!
-Piezvanīju tētim. Nav kolosālāka cilvēka kā viņš.- Santa iesmējās.
-Tad jau labi, ka tā! Jāsaka viņam paldies!
Santa pamāja un devās prom.
Natanjels tikai pasmaidīja un turpināja lasīt grāmatu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru