Mīlestības cena! /6.nodaļa/

Santa sāka savas ikdienas gaitas un mēģināja nedomāt par skumjo un nomācošo.
Bet šodien izpalika tas prieks, lija lietus un ārā nevarēja iziet.

-Kāpēc šodien? Šodien ir pludmales pasākums... vismaz bija ieplānots.
-Nekas. Šodien pasēdēsi mājās. Varam paspēlēt galda spēles. - Natanjels pasmaidīja.
-Nē, man vajag, ko jautrāku. Savādāk par daudz ko es atkal sāku domāt.
-Tad dodamies uz "Coucher du soleil". Šovakar!
-Hmmm... Laba doma. Es iešu pārģērbties. - Santa piemiedza ar aci un uzskrēja augšā uz savu istabu.

Santa uzvilka baltu kleitiņu, kas izcēla viņas iedegušo augumu. Kājās uzvilka baltas augstpapēžu kurpes. Matus sasēja ar baltu lentīti.
Viņa uzmeta skatienu spogulī un devās pie Natanjela.

-Esmu gatava. - Santa pagriezās.
-Ļoti labi izskaties. Es paņemšu atslēgas un dosimies. - Natanjels devās pakaļ mašīnas atslēgām.

Santa devās laukā un gaidīja uz lieveņa.

-Klau, lietussargu vajag.
-Nē, līdz mašīnai tiksim bez. - Santa sāka skriet uz mašīnu. - Ātrāk.

Natanjels sāka smieties un atslēdza durvis.

-Kāp iekšā!

Santa iekāpa mašīnā.

-Tu gan esi veikls. - Santa parādīja mēli.
-Priecājies, ka es tevi nepaturēju lietū.

Natanjels arī parādīja mēli.
Viņi devās uz klubu, kur parasti savācās visi draugi no skolas un no blakus mājām.

***

Edvards turpināja sēdēt mājās un neko nedarīja.
Kārtējā diena tika pavadīta pie televizora. Matīss kļuva dusmīgs.

-Edvards, ja tu neko nesāksi darīt, aizmirsti par naudu. Es tev ne kapeikas nedošu.
-Ko man darīt? - Edvards pacēla galvu.
-Nezinu. Pats teici, ka nāksi strādāt pie manis. Nevienu dienu neesmu redzējis, ka tu atnāktu līdz firmai.
-Bet ko es tur darīšu? Tu pats visu dari. - Edvards atkal pievērsās televizoram.

Matīss kļuva nikns un izrāva vadu no kontaktligzdas.

-Pietiek man kāpt uz galvas. Ja šīs nedēļas laikā nenopelnīsi kaut 10 eiro pats saviem spēkiem, tad tu šeit nedzīvosi. Kontus es aizvēršu un tu man dzīvosi uz ielas. Es pieņēmu to, ka vairs nemācīsies. Tev ir vidusskolas izglītība, pieņemu. Bet ja kāpsi man uz galvas, ātri nometīšu nost. Atceries to!

Matīss devās prom un atstāja Edvardu vienu.

-Un kur, lai es nopelnu naudu?

Edvards sāka domāt.

***

Santa turpināja pavadīt laiku ar Natanjelu un saviem draugiem.
Bija pagājušas divas nedēļas. Santa izklaidējās, jo tad nebija jādomā ne par mammu, ne par tēti, ne par ko.

-Tā... Iepazīsties, tas ir Uģis, puisis no Latvijas. Viņš atbrauca, lai apmainītos ar pieredzi. - Natanjels iepazīstināja draugus ar Uģis.

Uģis bija pagara augums, sportisks. Melni mati un bija acīmredzami iededzis. Atbraucis kā apmaiņas students, lai mācītos kopā ar Natanjelu.

-Prieks iepazīties. - Santa piecēlās un padeva puisim roku sveicienam.

Uģis pieņēma roku un tai maigi pieskārās.

-Man arī. - Uģa balss bija satraukta.

Santa palaida Uģa roku.

-Apsēdies! - Santa aicināja. - Kāpēc izlēmi doties uz Nicu?
-Bija vairāki varianti. Bet ilgu laiku es sarakstījos ar Natanjelu un izlēmu, ka jādodas uz šejieni, jo te ir kāds, ko pazīstu.
-Tad jau labi. - Santa mīļi pasmaidīja.

Uģis atbildēja Santas smaidam.

***

Pēc kārtējās uzdzīvotās nakts, Santa gulēja. Viņa nebija novilkusi vakardienas kleitu.
Natanjels klusām ienāca Santas istabā un apsēdās viņas gultā.
Santa lēnām atvēra acis un uzlūkoja Natanjelu.

-Ko tu vēlies?
-Tev jāceļas. Ir... hm... tā diena, kad tiks nolasīts tavas mātes testaments.

Santa aizvēra acis un ar seju iegūlās spilvenā.

-Celies! Bez tevis vienalga to testamentu nelasīs.

Santa piecēlās sēdus.

-Labi, došos.

Santa piecēlās un uzvilka ikdienas džinsus un t-kreklu.

-Ejam?
-Ejam. - Natanjels palaida pa priekšu Santu.

Santa, Natanjels un Bernards devās uz advokātu biroju, lai noklausītos Šarlotes testamentu.

-Tu esi gatava? - Bernards pievērsās Santai.
-Man ir izvēle? - Santa izkāpa no mašīnas.

Natanjels un Bernards sekoja Santai.

-Labrīt!  - Santa pasveicināja ģimenes advokātu.
-Labrīt Pilē jaunkundze.

Santa apsēdās krēslā.
Kabinetā ienāca Natanjels un Bernards, un arī apsēdās.

-Mēs šodien esam šeit, lai noklausītos Šarlotes Andreas Pilē testamentu. Es,Šarlote, būdama pie pilna saprāta novēlu - Natanjelam Patrikam Pilē pludmales māju Nicas pludmalē. Bernardam Karlam Pilē novēlu savas uzņēmuma akcijas. Santai Marijai Pilē novēlu piecdesmit tūktošus eiro ar kuriem viņa var rīkoties pēc sava prāta.
-Jauki. Un? Kas tālāk? - Santa piecēlās kājās.
-Tagad visi var rīkoties ar visu pēc saviem ieskatiem. Šarlote pati teica, ka Santai noderēs tā nauda.
-Noderēs, bet ne tagad. Paldies! Mēs nu dosimies. - Santa izgāja no kabineta.

Natanjels un Bernards arī piecēlās.

-Es atvainojos. Meitenei ir smags laiks.
-Es saprotu. - advokāts pasmaidīja.

Abi atvadījās no advokāta un arī devās prom.

***

Santa bija izgājusi uz terases un dzēra savu ikdienišķo kafiju.

-Santa, šodien kaut kur dosies? - Natanjels pajautāja.
-Šodien nē. Nogurums. - Santa pacēla galvu - Un tu?
-Domāju ar Patrīciju doties uz pludmali. Varbūt pievienosies?
-Nē. Ejiet divatā. Nevēlos traucēt jums jauko divvientulību. Baudiet laiku divatā. - Santa pasmaidīja.
-Man nav vēlmes atstāt tevi vienu, tagad!
-Neesmu viena. Mājā ir Bernards.
-Labi. Tad līdz vakaram.

Santa pamāja un atkal pievērsās kafija dzeršanai.

Mīlestības cena! /5.nodaļa/

Bija pienākusi bēru diena.
Santa visu nakti nebija gulējusi.
Santa, Bernards un Natanjels klusējot sēdēja un brokastoja.

-Tēti, mums jāaizbrauc uz ziedu salonu, pakaļ rožu vainagam. - Santa mierīgi runāja.
-Zinu. Pirms dosimies uz kapsētu, mēs iebrauksim salonā.

Santa jau bija uzvilkusi melnu bikškostīmu, matus atglaudusi uz aizmuguri un sataisījusi copē.

-Natanjel... Padod man kafiju.
-Nē. Tu jau pietiekami esi izdzērusi kafijas. Pietiek. Tu pārslogosi savu sirdi.

Santa pamāja un piecēlās no galda.

-Es aiziešu pastaigāties.

Santa izgāja pie mājas un apsēdās uz lieveņa.

-Mammu, ja tu mani dzirdi, dod ziņu, ka ar tevi ir viss kārtībā un, ka nedusmojies uz manis. Savādāk es nespēšu dzīvot. Jau visu nakti pavadīju mokoties murgos. Mammu, piedod! Es nevēlējos tevi sāpināt, es vēlējos satikt tēti. Lūdzu, dod ziņu! Man tevi vajag kā vēl nekad! Piedod

Natanjels dzirdēja, ko saka Santa un apsēdās blakus.

-Tevi mamma dzird. Neuztraucies! Viņa neuzskata tevi par vainīgu. Viņa zin, ka tiksi galā ar šo visu. Tici man!
-Es nevaru! Man grūti noticēt. Es vienalga jūtos vainīga.- Santa turpināja skatīties debesīs.
-Tu neesi pie vainas. Nāc, dodamies ceļā.

Natanjels paņēma Santas roku. Tā bija auksta.

-Tev vajag jaku.
-Nē. Tas ir no stresa.

Santa, Bernards un Natanjels devās uz mašīnu. Sākumā devās uz salonu pakaļ vainagam, pēc tam uz kapiem.

***

Matīss sēdēja un prātoja par meitu.

-Kas noticis?
-Domāju par Santu. Nezinu kā viņa jūtas. Vakar runāju, viņa bija sagrauta. - Matīss uztraucās.
-Jā. Varētu tā būt. Viņa pārdzīvoja, ka nebija tur, kad nomira māte.

Matīss piecēlās un paņēma savu telefonu.

-Varbūt piezvanīt?
-Varbūt nē? -Edvards sacīja - Šodien ir mammas bēres. Labāk nē. Nu ja vēlies zvanīt, tad pašā vakarā. Bet domāju, ka viņa pati piezvanīs. Neuztraucies.
-Laikam jāmēģina nomierināties un doties uz darbu. - Matīss pasmaidīja un paņēma mašīnas atslēgas.- Nesēdi mājās, bet ej un dari kaut ko.
-Pagaidām atpūtīšos.

Matīss pamāj un dodas uz darbu.

***

Runāja mācītājs. Visi uzmanīgi klausījās, ko labu saka par Šarloti Andreu Pilē.
Santa bez emocijām sejā klausījās, ko stāsta un cik daudz laba ir māte darījuši šos gadus.
Kad mācītājs pārtrauca runāt, tika likti ziedi uz Šarlotes kapa un izteikta līdzjūtība Santai, Bernardam un Natanjelam. Santa pateicās un nespēja vairs izturēt šo visu. Viņai sāka reibt galva.

-Kas noticis? - Natanjels pieliecās pie Santas.
-Man ir slikti. Galva reibst. - Santa mēģināja saņemties un taisīja ieelpu un izelpu.

Natanjels aplika roku ap Santas muguru un viņu turēja, lai viņa nenokrīt.

-Elpo... elpo...

Santa sāka nedaudz saņemties.

-Viss labi. Neuztraucies!
-Tūlīt viss beigsies. - Natanjels mēģināja nomierināt Santu.
-Jā, zinu.

Santa neiztur spriedzi un tomēr paģībst. Natanjels paspēj viņu saķert un paņem rokās. Viņš Santu aiznes uz mašīnu un tur iegulda.

-Es atvainojos. Sapratīsim meiteni. Paldies, ka ieradāties. Merci d'être venu! - Bernards pagaidīja, kad viesi dosies prom un palika viens pie sievas kapa - Kas tev lika atstāt mani vienu? Man tevi vēl vajadzēja un tu biji nepieciešama ne tikai man, bet arī bērniem. Es nebiju ne noskaities... nekā. Es neteicu, kur dodos, jo tā bija mūsu kāzu jubileja. Mūsu 10 gadi laulībā. Es tevi tik ļoti mīlu un mīlēšu. Tu atstāji meitu, kurai vēl tevi vajag.

Bernards nolika tumši sarkanu rozi uz Šarlotes kapa un devās prom.
Santa bija pamodusies.

-Kur visi palika? - Santai vēl reiba galva.
-Devās prom. Tā kā tu paģībi, domāju, ka labāk mums doties mājās un atpūsties.

Santa pamāja un apsēdās. Natanjels apsēdās blakus Santai.

-Atpūtīsimies.

Bernards apsēžas krēslā, kas atrodas priekšā.

-Dodamies.

Bernards uzsmaida šoferim un dodas ceļā.
Pēc brīža viņi ierodas mājās.

-Es iešu uz terases. Uz mirkli vēlos palikt viena ar savām domām. - Santa devās uz mājas terasi.
-Viņa ilgi pārdzīvos.
-Dēls, tas ir pašsaprotami. Liksim viņu mierā. Viņai jāpaliek vienai, vismaz šo dienu. Nevajag jaukties ar padomiem un likt viņai darīt, ko viņa nevēlas. Šodien nē. - Bernards iegāja mājā.

Natanjels palika viens pats un devās uz pludmali.

***

Pēc bērēm bija pagājusi nedēļa. Santa nespēja atkopties no pieredzētā.

-Viņa visu nedēļu pavadījusi uz terases, ēd kā cālis. Tēti, mums kaut kas ir jādara. - Natanjels uztraucās par Santu un viņas uzvedību.
-Es mēģināju runāt ar viņu. Bet viņa nevēlas runāt. Teica, lai tagad liek mierā un viss. - Bernards noskatījās uz terasi, kur sēdēja Santa.
-Varbūt viņas tēvs varēs palīdzēt?
-Varbūt!

Natanjels dodas pie Santas.

-Es tev neko neteikšu un neieteikšu. Bet piezvani tēvam. Varbūt viņš uztraucas par tevi.
-Tā laikam jāizdara. - Santa sēdēja un turpināja skatīties tālumā.

Natanjels apsēdās blakus krēslā.

-Kas tur ir?
-Kur?
-Tālumā... Kas tur ir? - Natanjels arī skatījās.
-Tālums. Tas, kas retajam ir sasniedzams.
-Es domāju, ka būsi pludmalē, tur sēdēsi.
-Es teicu, ka tur es biju pēdējo reizi. Vairs neiešu. - Santa uzlika saulesbrilles.
-Jā. Labi. Piezvani tēvam. - Natanjels piecēlās - Vismaz parunā ar viņu, lūdzu!

Santa pamāja, bet Natanjels iegāja mājā.
Santa saņēmās un sāka zvanīt tēvam.

-Jā, meitiņ! - Matīss bija laimīgs, ka meita piezvanīja.
-Čau tēti! Ko dari? - Santa saskuma.
-Sēžu darbā, kārtoju dokumentus. Ko tu?
-Skumstu! Nespēju nekam tikt pāri.
-Meitiņ, es zinu. Pats tavā vecumā zaudēju mammu. Ļoti labi zinu kā tas ir. Es nedēļām ilgi sēdēju vienā vietā un skatījos vienā punktā. Nespēju tikt galā. Un zini kā es tiku galā ar to?
-Nu, stāsti!
-Es piecēlos un aizgāju paēst sātīgas pusdienas, padzēru kafiju un tad devos spēlēt futbolu ar draugiem. Tu vari doties iepirkties. - Matīss centās uzmundrināt meitu.
-Paldies tēti, nezināju, ka tas palīdzēs! - Santa beidzot pasmaidīja.
-Palīdzēs! Labi, man jāstrādā!
-Attā! - Santa nolika telefonu un saņēmās - Laikam, ka jāpaēd.

Santa iegāja mājā un devās uz virtuvi. Viņa beidzot kārtīgi paēda un iedzēra kafiju.
Pēc mirkļa viņa devās uz viesistabu. Tur sēdēja Natanjels un lasīja grāmatu.

-Es došos iepirkties. - Santa paņēma savu somiņu no galdiņa.
-Kāpēc? Vai...kā tu... Nezinu, ko pateikt!
-Piezvanīju tētim. Nav kolosālāka cilvēka kā viņš.- Santa iesmējās.
-Tad jau labi, ka tā! Jāsaka viņam paldies!

Santa pamāja un devās prom.
Natanjels tikai pasmaidīja un turpināja lasīt grāmatu.

Mīlestības cena /4.nodaļa/

Santa gulēja viena savā lielajā gultā.
Bija pagājušas divas dienas. Santa jutās laimīga, satiekot savu tēvu.
Elita klusi pieklauvēja pie Santa istabas durvīm.

-Jā?
-Labrīt Santas jaunkundze! - Elita iegāja istabā- Brokastis?
-Jā, tūlīt iešu.
-Es varu atnest.
-Nē, nevajag. Es pati varu noiet. Nepiepūlaties.

Elita pamāja un aizgāja.
Santa izlīda no gultas un piegāja pie skapja.

-Šodien varu, ko elegantāku.

Santa uzvilka zilu ar mežģīnēm klātu kleitiņu un pa virsu uzvilka krēmkrāsas žaketīti. Kājās tādas pašas krēmkrāsas laiviņkurpes.
Matus viņa saķemmēja un pārlaida pār pleciem.
Pēc mirkļa viņa devās lejā, brokastot.

-Labrīt! - Santa sasveicinājās ar tēvu.
-Labrīt, meitiņ! Kā gulēji? - Matīss saulaini smaidīja.
-Ļoti labi. Kā tu? Edvards jau prom?
-Es arī ļoti labi gulēju. No paša rīta jau devās prom. - Matīss pasniedza meitai sulas glāzi un ielēja viņai apelsīnu sulu.
-Paldies.
-Jūs abi esat sadraudzējušies. - Matīss atvēra avīzi.
-Jā. Uzzinājām, ka mums daudz, kas kopīgs. Bet tai pašā laikā ļoooooti daudz atšķirīgu lietu.
-Tam es varētu piekrist. Mammai neesi zvanījusi?
-Man bail, ja godīgi. Es domāju, ka viņa man nepiedos šo rīcību. - Santa sabēdājās. - Mamma nekad nepieņēma mani tādu kāda es esmu patiesībā. Viņa mani mācīja, ka labs vīrs man atnesīs visu, ko vēlos.
-Nu būtībā tā ir.
-Nav viss. Viņš iznīcinās mani, jo būšu pakļauta viņa iegribām un viņa naudai. Es to nevēlos. - Santa mēģināja pasmaidīt - Kur gan paliek patiesas jūtas? Vai tiešām laime ir tajā seklajā naudā?
-Nu nav, meit, nav! Viekārši māte vēlas, lai tu neiespringsti.
-Es vēlos iespringt. Es vēlos naudu pati pelnīt. Es vēlos, lai es būtu kaut kam derīga. Bet ja gadās, ka mani pamet vīrs, bez naudas? Man ne pieredzes, nekā. Tāpat kā mātei. Dzīvoja ar vienu un tad ar otru, kam nauda. Es tā nevēlos.
-Tad jau jā. - Matīss paskatās pulkstenī - Labi, man jāsteidzas. Tiksimies vakarā!

Matīss iedot meitai uz vaiga buču un dodas uz darbu.
Santa paliek viena un turpina brokastot.

-Elita?
-Jā, jaunkundz!
-Vai šeit ir kādas jaukas vietas, kur pasēdēt un padomāt? - Santa uzsmaidīja.
-Cēsu pils parks. Laba vieta.
-Paldies. Es došos pastaigā.

Santa paņēma savu somiņu un devās uz parku.
Protams, viņa nezināja, kur atrodas parks, bet pateicoties cilvēku palīdzībai to ātri atrada.

-Skaisti.

Santa devās pastaigā pa parku un atrada vietu, kur apsēsties un padomāt.
Rīts bija silts, kā jau jūlijs. Neviena paša mākonīša, tikai saule.
Santa atspiedās uz rokām un skatījās mākoņos.

-Cik jauki. Mmmm...

Santa sāka domāt par dienām, ko šeit pavadīs, par mēnešiem, ko pavadīs atkal Francijā. Pēdējais gads vidusskolā. Ko tālāk? Augstskola? Noteikti, ka jā! Bet par ko? Santa nebija izdomājusi, ko pat vēlas no dzīves. Viņa pat nevēlējās domāt, ne tagad. Viņa vēlējās domāt par... par ko? Par šo skaisto dabu un par tās zaļumu, zilumu un siltumu.

-Sveika! Ko tu šeit viena?
-Ko? - Santa pacēla acis un ieraudzīja Edvardu.
-Es atbraucu mājās, neviena nebija. Elita teica, ka tu esi šeit.

Santa sadrūma.

-Es vēlējos palikt viena. Atļausi?
-Jā, bet vēlējos pateikt, ka es aizgāju no skolas.
-Nu i muļķis.

Santa sāka smieties.
Edvards nedaudz apvainojās.

-Cik jauki no tavas puses. Tagad mēs tiksimies katru dienu, līdz tu brauksi prom.
-Tu man tagad draudi? - Santa nopietni uzlūkoja Edvardu.
-Nē. Es tev kā draugs to pasaku.
-Paldies. - Santa pievēršas atkall debesīm.

Pēkšņi Santai iezvanas telefons. Viņa izdomā, ka necels, jo nevēlas ne ar vienu runāt. Pēc mirkļa atkal zvana, bet Santa neceļ. Tā vairākas reizes.

-Pacel. Varbūt, kas svarīgs.

Santa negribīgi paceļ klausuli.

-Je espère que quelque chose de grave!
-Oui! Santa... - Natanjels mēģināja saņemties.
-Ce qui s'est passé?
-Votre mère... - Natanjels ievilka dziļu elpu - Votre mère... Elle est mort!
-Ko? Kā? - Santa ātri piecēlās - Nē, tas nevar būt. Nē... Natanjel!

Santa sāka raudāt.

-Aizvakar viss likās normāli. Vakar vēl vakariņojām. Mums sestdien bija nelielas nesaskaņas, bet es ātri norimos, viņa arī. Izrunājāmies. Vakar viss bija labi. - Natanjels mēģināja noturēties.
-Histoires rapidement! - Santa nespēja izturēt.
-Tēvs atlidoja, atveda mammai skaistu kleitu no Itālijas, jo šodien viņiem kāzu jubileja. Viņš iegāja istabā, un viņa bija mirusi. Acīmredzami, kaut ko iedzērusi. - Natanjels sāka raudāt - Vakar paspēja aizvest uz slimnīcu, veica skalošanu, bet... tās nebija zāles. Tā bija kaut kādu insektu inde. Viņa izdarīja pašnāvību.

Santa apsēdās uz zemes un nespēja noticēt tam, ko tagad dzirdēja. 

-Non, ne peut pas être! Un es... es devos prom. Es esmu pie vainas. Kāpēc es nebiju tik gudra, lai viņai pateiktu, ka braucu prom? Pourquoi? 
-Tu neesi pie vainas. Varbūt viņa vairs negribēja dzīvot?
-Pourquoi? Nevar tā būt, ka pēkšņi... cilvēks aiziet prom no dzīves.
-Mēs nespējam ielīst viņu galvās. - Natanjels mēģināja vēl ko pateikt, bet nespēja.
-Es rīt būšu mājās. 
-Nesteidzies. 
-Nē, tā ir mana mamma un es vēlos pati visu izdarīt. - Santa nometa klausuli. - Ejam! 
-Kas noticis?

Santa neklausījās Edvardā un devās uz tēva māju.  
Viņa ātri uzskrēja uz savu istabu un steigā sāka kārtot mantas.

-Santa, nomierinies. Kur tu dosies?
-Atpakaļ. - Santa raudāja - Mana mamma ir mirusi. Man jābūt tur. Cikos ir vilciens?
-Uz lidostu es tevi aizvedīšu. Bet lidojuma... Kad tev tas?
-11:05 lidojums. Paspēsim? 
-Jā. Tālu nav.  Paspēsim!

Santa ātri paņēma nepieciešamās mantas, salika somā un devās ar Edvardu uz mašīnu. 

-Natanjel, je serai à la maison aujourd'hui! - Santa pabrīdināja.
-Cikos?
-Vēl nezinu. Skatīšos cikos lidmašīna būs. Es ziņošu.  

Santa nolika telefonu un ielika to somiņā.
Edvards ik pa laikam palūkojās uz Santu. 

-Varēji rīt doties. Aprunāties ar tēvu. - Edvards skatījās uz ceļu.
-Nē. Nav laika. Es viņam piezvanīšu, kad būšu Francijā. Apsolu. - Santa atspiedās krēslā un vēroja ceļu. Pār vaigiem ritēja asaras. 


***

Santa bija Francijā, Nicā. Ar taksi viņa devās mājās.
Bija jau pusnakts, bet logos dega gaisma.
Santa devās iekšā un ieraudzīja Bernardu un Natanjelu sēžot pie galda.

-Bonsoir! - Santa redzēja, ka Bernardam no raudāšanas bija sarkanas acis.
-Bonsoir, Santa! - Bernards piecēlās un piegāja pie Santas - Je suis vraiment désolé! 

Bernards apskāva Santu. Santa nenoturējās un atkal sāka raudāt.

-Es nespēju noticēt! - Santa piekļāvās pie Bernarda. - Es nespēju...
-Mēs neviens nespējam noticēt! Tas... Nav vienkārši vārdu. 

Natanjels piegāja pie Santas.

-Ejam. Tev jāatpūšas. - Natanjels paņēma Santas somu.
-Jā. - Santa pasita Bernardam uz pleca un devās uz savu istabu. - Bonne Nuit!
-Bonne Nuit!

Santa sekoja Natanjelam.

-Paldies tev. Es iešu gulēt. Rīt gara diena. - Santa novilka apavus.
-Tu labi izskaties. - Natanjels mēģina vismaz mazliet uzmundrināt Santu.
-Paldies. Bet man negribas ne ar vienu runāt. Vismaz tagad.
-Je comprends! - Natanjels pamāja - Arlabunakti!
-Arlabunakti!

Natanjels devās prom. Santa apsēdās gultā un atvēra naktsskapīša atvilkni.

-Piedod, mammuci! - Santa paņēma rokās mātes fotogrāfiju - Es tā nevēlējos. Piedod!

Santa izslēdza gaismu un ar visu forogrāfiju apgūlās gultā. Pēc brīža viņa aizmiga.

***

Nākamais rīts pienāca ātri.
Santa vēl gulēja. Klusi pie istabas durvīm pieklauvēja Natanjels. Santa necēlās. Tad viņš klusi ienāca istabā un ieraudzīja Santu neapsegušos un vakardienas drēbēs.
Natanjels apsēdās uz Santas gultas malas un maigi pieskārā viņas rokai.

-Santa, ir jāceļās.

Santa atvēra acis un palūkojās uz Natanjelu.

-Negribu.
-Bet nepieciešams.
-Zinu. -Santa piecēlās sēdus. - Kas man jādara?
-Nezinu. Jāorganizē bēres. Tētis negrib. Viņš ieslēdzies savā kabinetā. Pat neēda brokastis. Paņēma kafiju un aizgāja.
-Labi. Ceļos. Man jāpārģērbas.

Santa piecēlās un piegāja pie skapja.
Viņa izņēma no skapja melnu kleitu.

-Es iešu! - Natanjels piecēlās kājās.
-Nē. Paliec. Tūlīt pārģērbšos un viss.

Santa pārvilka vakardienas kleitu uz melnu kleitu. Tad viņa matus sasēja zirgastē.

-Ejam.

Natanjels sekoja Santai uz ēdamistabu.

-Negribu neko. Viss liekas tik... pretīgs.
-Bet ir jāpaēd. Līdz rītdienai daudz jāpaspēj. - Natanjels ielēja Santai kafiju.
-Zinu. Negribu. Nav nekam vēlmes. - Santa paņēma telefonu un tur bija īsziņa no Matīsa. - Piedod, man jāpiezvana.

Santa piecēlās no galda un devās piezvanīt tēvam.

-Čau tēti! - Santa mēģināja runāt mierīgi.
-Nu sveika. Kā jūties?
-Slikti... ļoti slikti! - Santa apsēdās uz krēsla - Es nespēju saņemties.
-Zinu meitenīt! Turies. Zini, es vienmēr būšu tev pieejams. Atceries!
-Zinu, tēti, zinu! Bet... Man šodien jāorganizē bēres un es nezinu vai spēšu. Bernards noslēdzies sevī.
-Labi, meitiņ! Ja tev, kas nepieciešams, zvani! - Matīss nolika klausuli.

Santa piecēlās kājās.

-Jā, zvanīšu.

Santa atspiedās pret vēso sienu un noslīdēja uz grīdas. Viņa apņēma ar rokām ceļus.

-Nekad vairs nebūs kā agrāk.
-Santa... ko tu dari?
-Neko. Negribu neko... Natanjel, aizved mani prom. Uz šo dienu, lūdzu!

Natanjels apsēdās blakus Santai.

-Nevaru. Viss jānoorganizē un tad mēs varam doties.

Santa piecēlās kājās un paņēma rokās telefonu. Viņa devās uz viesistabu un paņēma telefongrāmatu.
Santa zvanīja ziedu salonam. Viņa pasūtīja frēziju un rožu pušķus. Pēc tam zvanīja apbedīšanas birojam, lai nokārtotu jautājumus par zārku un pārējām lietām.

-Nokārtoju. Tagad varam doties prom? Lūdzu, Natanjel!
-Labi. - Natanjels negribīgi piekrita - Kur dosimies?
-Pastaigāsimies. Es nevēlos sēdēt te... šajās telpās.

Natanjels pamāja un abi devās pastaigā.
Santa ieķērās Natanjelam elkonī un abi gāja pa ceļu, kas veda uz pludmali.

-Kur mēs ejam?
-Tur, kur ir vislabāk. Pludmale ir tā vieta, kur es vienmēr gāju, kad mēs ar mammu strīdējāmies. Te bija vieta, kur patverties no visa.
-Tāpēc tu bieži biji prom pēc skolas. - Natanjels pasmaidīja.
-Jā, tāpēc es biju prom... bieži. - Santa noslaucīja asaras - Bet tagad es to nožēloju. Pat ļoti. Lai arī cik dusmīga es biju, nevajadzēja uzreiz bēgt prom.

Santa uzlika galvu uz Natanjela pleca.

-Paldies, ka piekriti pavadīt mani uz šo vietu. Šī ir pēdējā reize, kad te būšu. Vairs nevajadzēs te nākt.

Santa un Natanjels bija pie pludmales.
Santa nopūtās un veda uz savu vietu.
Tur bija soliņš no kura varēja vērot jūru, viļņus un sajust jūras gaisu.

-Apsēžamies! - Santa apsēdās uz soliņa - Te ir jauki. Reti, kas te sēž.

Santa novilka savas laiviņkurpes un ar kājām braukāja pa maigajām pludmales smiltīm.

-Es nezinu vairs, ko darīt. Nav ne jausmas. Rītdiena pienāks un kas tālāk?
-Dzīve.
-Kāda? Nožēlas pilna? Es sev nespēju piedot, ka aizbraucu prom. Es esmu pie vainas. - Santa skatījās uz jūru.
-Neviens nav pie vainas.

Santa atspiedās pret Natanjelu.

-Jā, neviens.

Natanjels uzlika roku uz Santas muguras.
Tā viņi sēdēja un klusēja... visu dienu!