Mīlestības cena! /10.nodaļa/

Bija nakts, kad Santa devās prom no mājas. Viņa neatvadījās no Natanjela, jo viņa jutās nokaitināta.
Santa izgāja no mājas un to uzlūkoja.

-Mēs satiksimies, jo es nekur nepazudīšu. Pēc gada. - Santa pasmaidīja un devās uz taksi.

Santa iekāpa taksī un lūkojās pa ceļam ainavās. Viņai palika skumji, jo no vienas puses nevēlējās nekur doties, bet... mātes vēstule daudz ko mainīja, viņas domas. Viņai bija jāsatiek tēvs un jāizrunājas, kas īsti notika starp viņu un māti. Kāpēc pārtrūka vispār saziņa un kā viņš varēja noticēt mātei? Varbūt māte bija tāda, kas spētu atbrīvoties no bērna? Santa neticēja.
Pēc neilga laika Santa atradās lidostā. Viņa uzreiz devās reģistrēties.

***

Bija pāri pusnaktij, Matīss sēdēja pie dokumentiem.

-Tēvs, kāpēc neguli?
-Nevaru. Mani nomoka stress. - Matīss turpināja skatīt dokumentus. - Santa neatbild. Firma grimst. Labi, mums paliek kaut kas, bet vienalga, ar to nepietiks, lai mēs pabeigtu viesnīcas "Mari" būvniecību. Projekts ir apstājies.
-Par Santu neuztraucies. Viņai skola. Neuztraucies arī par firmu. Viss kārtībā. Rīt nopirks mūsu veco māju. Tur mums būs vēl 60 000 Eiro. Tas jau ir labums. Šo naudu ieguldi firmā.
-Velti tu teici, lai mainām māju. Tas nebija nopietni. - Matīss sūkstījās- Kā nekā māja maksāja miljons pāri eiro. Abi bijām stulbi.
-Bet tēvs... Paskaties uz citiem firmu īpašniekiem. Viņi kādās mājās dzīvo? Tava māja vēl nav tik laba kā viņiem.
-Dēls, mēs dzīvojam mazā valstī un nav, ko izlekt. Tu saproti, ka apkārt jau saka, ka es zogu. -Matīss iedeva Edvardam avīzi.
-Ko lai saka? Ja jau viņi tā saka, tad tā ir viņu vaina. Tu pats zini, ka tā nav un tas ir galvenais. Māja tas ir viens. Tu parādi, ka tu arī spēj rūpēties par sevi, par savu labklājību. Paskaties, cik tu daudz esi palīdzējis apkārtējajiem un tie, kas saka, ka tu zodz, viņiem skauž. Vai arī viņi ir tavi... kā lai pasaka, ne ienaidnieki, bet tie, kas grib tevi izsvēpēt no šīs biznesa pasaules. Kad ir ziņas par tevi internetā, labi vārdi birst, esmu lasījis. -Edvards pasmaidīja - Tu esi lielisks.
-Paldies. -Matīss pasmaidīja. - Bet es vienalga uztraucos par Santu. Jo viņa jau ilgu laiku neatbild uz zvaniem.
-Es saku...skola. Varbūt ar savu puisi. Zini kā? Tomēr laiks nopietnām attiecībām. - Edvards iesmējās un devās uz savu istabu.

Matīss smaidīja un pats izlēma doties gulēt.

***
Santa agri no rīta bija ieradusies Rīgā. Viņa bija nomocījusies no lidojuma, jo bija viena pārsēšanās. Bet viņa saprata, ka beidzot atkal satiks tēvu.

-Uhhh... Plāns, plāns, plāns... - Santa domāja. - Frizētava.

Santa noķēra taksi un devās uz Rīgas centru, kur atrada pirmo frizētavu, kur ieiet un izdarīt kaut ko lietderīgu.

-Labdien. Vai iespēja sakopt savus matus?
-Hmm... Kādam mērķim?- frizieris lepni uzlūkoja Santu, jo šobrīd Santa neizskatījās tāda, kura spētu apmaksāt šīs frizētavas rēķinu.
-Satiekot savu tēvu. Un nevajag skatīties uz manis no augšas. Es nekad neesmu lielījusies ar to, kas man ir, bet ticiet man, es spēju apmaksāt frizētavu un vēl nopirkt Versache, Dolche and Gabana un Victoria Secret kopā ņemot. Neciešu cilvēkus, kas domā, ka ir augstāki par citiem.

Frizieris stāvēja ar atvērtu muti un skatījās uz meitenes.

-Sakopstiet man matus? - Santai nebija noskaņojuma.

Frizieris pamāja un Santa apsēdās.

-Un ko jūs vēlaties izdarīt?
-Garo karē. Bet neaiztieciet matus, kas atrodas priekšā. Lai tie paliek tikpat gari. Biju pie friziera un man tur aplīdzināja galus. Nu aizmuguri ar ļoti īsu negrieziet. Tad nokrāsojiet tos... hmm... zeltaini brūnus. Protams arī ieveidojiet.
-Tiks darīts. - frizieris devās iejaukt krāsu.

Santa smaidīja un gaidīja, kad sāks ņemties ap viņas matiem.

***

Natanjels jau bija piecēlies.
Pirmais, ko viņš izdarīja, aizgāja uz Santas istabu. Viņš pamanīja, ka tā bija beidzot kārtīga, bet Santas nebija. Natanjels nodomāja, ka viņa brokasto lejā.

-Labrīt! Neziniet, kur Santa?
-Nē, Natanjela jaunskungs. -uzraudze klāja galdu.
-Hm,interesanti. -Natanjels paņēma telefonu - Varbūt pie psihologa.
-Iespējams. Brokastis uzklātas.

Natanjels pamāja un apsēdās, lai brokastotu.

-Nav sasniedzams. Interesanti.

Mājā ienāca Bernards.

-Tēvs? - Natanjels piecēlās kājās - Ko tu šeit dari?
-Atgriezos no slimnīcas. - Bernars acīmredzami bija dusmīgs - Ko tu nodarīji Santai?
-Neko, cik atceros. -Natanjels bija neizpratnes pilns.


Bernards apsēdās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-Dēls, pie manis vakar atnāca Santa un teica, ka dodas pie tēva. Man protams nav iebildumu, bet... viņa pateica, ka tu nevēlies un teici, ka tas nav vajadzīgs.
-Ja. Es pateicu. Bet mums tagad sāka veidoties attiecības, es nevēlos viņu pazaudēt. -Natanjels iekoda lūpā.
-Jā, zinu.Bet... Santa nav piekalpta šai vietai. Viņas saknes ir Latvija, tu pats labi zini. Jā, es viņu audzināju, bet ģimene ir tur, Latvijā. Atceries to. Tava dzimtene ir te, kaut gan manas ģimenes saknes ir Latvijā. Bet tu esi te dzimis un tu nesapratīsi mani, ne Santu. Viņas vārds vien ko izsaka, Santa.
-Tātad viņa ir prom. Jauki. Vismaz varēja atvadīties. -Natanjels piecēlās. - Lai tev jaukas brokastis.

Natanjels paņēma savu sporta somu un devās uz treniņu.

-Tu puika nekad nesapratīsi, ko nozīmē patiesi mīlēt. L'amour véritable est le seul endroit où vous deux. - Bernards nolieca galvu un sāka brokastot.

***
Santa smaidīja. Viņa skatījās spogulī un novērtēja savus jaunos matus.

-Paldies. Izskatās lieliski. -Santa iedeva frizierim naudu. - Atlikumu paturiet.

Santa devās uz autoostu.

-Man lūdzu vienu biļeti līdz Cēsīm.

Santa turpināja smaidīt.

-Paldies. Tā, autobuss ir deviņos. Nu labi. - Santa devās gaidīt autobusu, kurš tūlīt pienāks.

Santa skatījās apkārt. Tik daudz seju, tik daudz personību. Viss tik citādāks un nepierasts. Ziema. Sniegs.
Santa pasmaidīja un iekāpa tikko atbraukušā autobusā.

***

Natanjels tikko ieradās no treniņa un sastapa mājā Patrīciju.

-Nolādēts, man nav noskaņojuma. Ej prom. - Natanjels nometa savu somu uz dīvāna.
-Es atnācu atvainoties. - Patrīcija piegāja pie Natanjela savā vieglajā solī - Es izšķīros ar savu līgavaini, jo nespēju aizmirst tevi.
-Un? Man tevi nevajag.

Patrīcija pietuvojās Natanjelam. Gaišmatei bija modeles augums, gari mati un augums, kuru apbrīnoja visas meitenes. Bagāto vecāku izlutinātā atvase.

-Nu mīļais, nevajag. Man bija piesolīts līgavainis, bet... man viņu nevajag. Kaut kāds nīgrs, gultā...nekāds. Nu viņš nebija tu. -Patrīcija piemiedza ar aci - Es atnācu pie tevis, jo vēlos tevis...visu.

Natanjels sāka smieties.

-Tu uzvedies kā padauza. Tu domā es nezinu, ka esi pārgulējusi ar vairākiem puišiem? Treniņos vien izskan tavs vārds. -Natanjels pagāja garām Patrīcijai - Es nebūšu viens no tiem, kuru tu ievilksi gultā. Pirmkārt, tu mani vairs neinteresē, otrkārt, man ir cita.

Patrīcija pagriezās uz Natanjela pusi. Natanjels tajā brīdī ielēja sev glāzē konjaku.

-Nu skaidrs. Un kur palika mīlestība pret mani?
-Es nekad nebiju teicis, ka tevi mīlu. Tu to teici un kā izrādās, ne tikai man. - Natanjels iemalkoja dzērienu.
-Tātad tev ir cita. Kas viņa ir?
-Tev nav jāzina. Daudz labāka par tevi. -Natanjels kļuva skumjš - Jā.
-Skaidrs. Tātad viss?
-Jā, tātad viss. -Natanjels nolika glāzi. -Tev jādodas. Man nav laika, lai turpinātu ar tevi runāt.

Patrīcija acīmredzami bija aizvainota.

-Ko lai saka? Laikam, ka viss tiešām beidzies. Mūsu mīla nebija tik ilga.
-Nav bijusi mūsu mīla. Tikai tava. Es jutu stipras simpātijas pret tevi. Bet paldies par lieliskām attiecībām un tavu padauzas būtību. Žēl,ka biju akls un nevienam neticēju, kāda tu esi.

Patrīcija bija sašutusi un ļoti nokaitināta.

-Es padauza? Ej trīs mājas tālāk, idiot! -Patrīcija pagriezās un devās prom.

Natanjels pasmaidīja un atkal paņēma glāzi, un apsēdās krēslā.

***
Santa bija ieradusies Cēsīs. To klāja sniegs. Santa smaidīja. Jo pa visiem ilgajiem gadiem, viņa pirmo reizi ieraudzīja tik daudz sniega.
Santa izkāpa no autobusa un jau nožēloja, ka nav nopirkusi neko siltāku. Bet par to īpaši viņa neuztraucās ,jo ātrāk vēlējās satikt tēvu.
Viņa devās pa jau zināmo ceļu.
Lēnā gaitā viņa pietuvojās tēva mājai, bet tur bija rakstīts, nu jau, cits uzvārds.

-Hmm... Tātad viņš te nedzīvo. -Santa piezvanīja pie durvīm.

Pie durvīm piegāja kāda sieviete. Aptuveni 40 gadi, ģērbusies mājās drēbēs.

-Es atvainojos, meklēju Matīsu Argovu. Cik saprotu viņš te nedzīvo.
-Jā, nu pat mēs šo māju nopirkām. Es atvainojos par savu izskatu. - sieviete pasmaidīja.
-Nekas, nekas. -Santa pasmaidīja pretim - Varbūt ziniet, kur tagad viņš dzīvo. Pirms ierados te, nesazinājos ar viņu un tagad atkal sanāk, ka palieku uz ielas.
-Un kas jūs būtu Argovam?
-Piedodiet, meita. Santa Marija Pilē. Dzīvoju Francijā, tāpēc neviens īpaši par mani nezina.
-Jā.Argovs neko nebija minējis. Tagad citas problēmas. -sieviete noskuma.
-Ja drīkst zināt, kādas?
-Firmā tiek atlaisti cilvēki, jo firmai lieli parādi un nekā nesanāk izkulties no tiem. -sieviete pamāja.
-Labi. Skaidrs. Bet varbūt variet pateikt man , kā tikt pie tēva. Viņam noderēs mana palīdzība.

Sieviete ieaicināja Santu mājā. Viņa turpat pie durvīm pagadīja, kad sieviete atkal atnāks.

-Te ir adrese. Viņam jauna māja. Es strādāju pie viņa un zinu, kur viņš dzīvo.
-Paldies. Jūs esat lieliska. -Santa pasmaidīja.

Sieviete pasmaidīja arī.
Santa devās uz jauno tēva māju.
Protams, to šoreiz bija grūti atrast.
Izjautājusi cilvēkus, tikai pēc stundas Santa, nosalusi, atrada sava tēva māju.

-Beidzot... Ohooo... - Santa bija izbrīnīta.

Māja tiešām bija izbrīna vērta, jo tā nebija ne tuvu līdzīga kā iepriekšējā māja.
Mājas lejasdaļa bija no akmeņiem un augšadaļa no koka. Liela terase. Trīs stāvi, kur katram stāvam bija savs balkons.
No lielās terases pavērās skats uz upi. Neliels tiltiņš un no tā bija kāpnes pa kurām varēja nokāpt lejā un izpeldēties karstā vasaras dienā.
Milzīgs dārzs, kas bija perfekti sakopts.
Santa lēnām devās pa taku, kas veda uz mājas pusi.
Viņa lēnām pieskārās pie zvana pogas un to piespieda.
Pie durvīm pienāca Elita, kura bija izbrīnīta par Santas ierašanos.

-Labdien Elita!
-Santas jaunkundze! Necerējām jūs redzēt! -Elita smaidīja.
-Piedodiet, ka nepaziņoju. Cerams ielaidīsiet, esmu nosalusi šajā ziemā. -Santa smējās. -Tikai nesakiet tēvam neko. Es gribu pārsteigt.
-Matīsa kungs ir ēdamistabā.

Santa pamāja un iegāja mājā.
Gaitenis bija klāts ar tumšu parketu un sienas bija no koka.
Santa novilka apavus un savu jaku, un padeva Elitai.
Elita parādīja virzienu uz ēdamistabu un Santa devās uz to pusi.
Matīss sēdēja pie savas ikdienas avīzes un to lasīja sēžot pie lielā ēdamistabas galda, kas bija no koka un stikla, melnbaltā krāsā.
Santa smaidīdama nostājās blakus tēvam

-Čau, tēti!

Matīss ātri pagrieza galvu uz meitas pusi, piecēlās un viņu apskāva.

-Tu ieradies. Un es nobijos, kāpēc tu man nezvani un neraksti.

Matīss palaida meitu.

-Tavi mati vairs nav gaiši. - Matīss iesmējās.
-Jā. Skaista māja. Ēdamistaba arī atšķiras no iepriekšējās mājas ēdamistabas.

Santa lēnām apskatīja istabu.
Tālāk no galda stāvēja liels plazmas televizors, pretim atradās liels, oranžs divāns un blakus televizoram bija akvārijs, kurā peldēja dažādas zivis. Pa visu ēdamistabu bija izklāts mīksts paklājs. Pie grieztiem karājās senlaicīga, restaurēta oranža lustra. Uz logiem bija uzlikti balti aizkari un puķaini biezie aizkari.

-Man patīk. Šiki.
-Ai, Edvards piedāvāja man nopirkt šo māju. -Matīss iesmējās - Skaista ir, bet... pārāk daudz maksāja.
-Nu par to es nešaubos. - Santa palūkojās uz akvāriju.
-Starpcitu, priekš tevis te arī ir istaba.
-Tad jau labi, bet es labprāt tagad priekšroku dotu karstai tējai.
-Labi. Elita tev pagatavos tēju, bet es došos uz darbu. Tiksimies vakarā. - Matīss iedev buču meitai uz vaiga un devās prom.

Santa pasmaidīja un apsēdās pie ēdamistabas galda un paņēma rokās avīzi, ko tēvs bija atstājis.

-Lūdzu, jūsu tēja.
-Paldies, Elit! -Santa pasmaidīja un rokās paņēma tēju, kuru sāka lēnām malkot.

Avīzē bija rakstīts par Matīsa Argova firmu, kas ir uz bankrota robežas. Tur bija intervija ar tēvu, kas pavisam godīgi atbildēja uz daudziem jautājumiem.

-Elita?
-Jā, jaunkundze!
-Tā ir patiesība, ka tēvs bankrotē? -Santa bija nobēdājusies.
-Diemžēl jā. Japāņi vai ķīnieši atteica projektu dēļ tā, ka viņiem ir konflikts ar Nicas kaut kādu galveno. Jūsu tēvs palika bez ienākumiem. Apstājās "Mari" viesnīcas būvniecība. Parāds ir Zviedrijas partneriem, kas sasniedz līdz pat miljonam dēļ Nicas. Zviedri aizdeva naudu. Tika atlaista puse strādnieku. Teica, kad firma atkal uzkāps uz zaļa zara, tad atpkaļ ņemšot. Visi tic, jo jūsu tēvs dara tikai labas lietas.
-Un citi partneri? Nepalīdz? - Santa turpināja dzert tēju un izjautāt Elitu.
-Nē. Pašreiz viņi neuzticas jūsu tēvam. Grāmatvede arī apzaga jūsu tēvu uz 50 000 Eiro. Nav ne jausmas kā tas pat sanāca. Acīmredzami bija kādi vēl cilvēki, kas tajā iemaisījās.
-Paldies Elita! -Santa nolika avīzi.

Elita devās gatavot vakariņas un atstāja Snatu vienu.
Santa domāja kā palīdzēt tēvam.Viņa nevēlējās, lai tēva dzīve sabrūk, kā arī pati firma.

***

Pienāca nākamais rīts.
Santa piegāja pie savas istabas loga un palūkojās, kas darās laukā. Zemi klāja bieza sniega kārta. Viss bija balts.
Santa bija laimīga redzot sniegu. Viņa jutās perfekti.
Viņa piegāja pie sava istabas spoguļa un tajā palūkojās.

-Man pat vienalga, ka mati ir izpūruši. -Santa sataisīja matus copē, uzvilka halātu un devās brokastot. -Labrīt!

Edvards bija izbrīnīts, ka te bija Santa.

-Ko tu te dari?
-Atbraucu! -Santa apsēdās pie galda un sev glāzē ielēja sulu. -Jāsāk ar "Labrīt!"
-Man vienkārši neviens neteica, ka tu esi te.
-Cik vispār atceros, tad naktī tu nemaz nebiji mājās. Un tā sagaidi ciemiņus? -Santa iemalkoja sulu.
-Es nemaz nezināju, ka tu ieradīsies.
-Zinu. -Santa sev traukā ielika pankūkas. -Kāpēc neesi darbā?
-Šodien man ir brīvs un es atpūtīšos, mājās, ja tev nav iebildumu.

Santa sāka smieties.

-Kādi man var būt iebildumi?
-Nezinu. Varbūt es tev traucešu. -Edvards piemiedza ar aci.
-Te ir liela māja. Tā kā neviens netraucēs.
-Kā zini. Bet varbūt viens otram varam sastādīt kompāniju? -Edvards pasmaidīja.
-Un kas tev padomā?
-Tā ka mana meitene ir prom un tu esi vienīgais cilvēks, kas vispār atrodas tuvāk, tad varam doties uzspēlēt biljardu. -Edvards ieteica.
-Es nemāku spēlēt. Un kur draugi?
-Draugs Rīgā. Es iemācīšu, neuztraucies. -Edvards atkal piemiedza ar aci.
-Sarunāts.

Santa un Edvards baudīja mierīgās brokastis.

***
Natanjelam nebija noskaņojuma ne mācīties, ne strādāt. Viņš sēdēja savā istabā un skatījās filmas.

-Dēls, cik ilgi sēdēsi te? Darbi jādara.
-Un? Man nav spēka. Nogurums, bezspēks. Cik var strādāt kā velna rauts? -Natanjels paskatījās uz tēva -Es zinu, ka tu daudz strādā, bet tēvs, es nevēlos savu jaunību, 24/7 pavadīt pie datora, birojā, skolā un mājās pie mājasdarbiem, diplomdarba un tā tālāk.
-Saprotu tevi. Zinu, ka es tev uzspiežu darbus un nelieku tevi mierā. Bet lai atpūstos viss ir jādara laicīgi.
-Tēvs, tev jau jāiet pensijā, bet tu strādā, strādā un strādā. Jaunību pavadīji strādājot. Tā ir dzīve? Jā, tu daudz esi sasniedzis, bet kur ir bijis tavs brīvais laiks? -Natanjels bija noskumis -Ceļojumos mēs devāmies, jo tev tur bija jāstrādā. Brīvdienās tevis nebija un nav mājās. Kā tu domā, tas ir normāli? Tu sevi bendē.

Bernards zināja, ka dēls saka vistīrāko taisnību. Tiešām... viņš strādāja tik daudz, ka nebija laika ne brīvdienām, ne ģimenei. Ceļojumi pagāja darba darīšanās.

-Zini... laikam man tiešām būs jāiet pensijā un jādodas ceļojumā apkārt pasaulei. Bērnības sapnis.
-Jā. - Natanjels uzsmaidīja tēvam.
-Bet dēls, kas valdīs pār manu biznesu, kad es došos pensijā? Tu esi vienīgais. Santa atteicās no savas daļas.
-Kad atteicās? -Natanjels ātri piecēlās kājās.
-Vakar. Viņa teica, ka firma viņai nav nepieciešama.
-Skaidrs. Un nauda? - Natanjels saprata, ko Santa vēlas darīt.
-Paņēma. Viņai tur piederēja diezgan daudz. Aptuveni 100 000 tūkstoši.
-Es sapratu. Viņa neatgriezīsies. Viņai tur ir viss, pat firma. -Natanjels secināja.
-Tur jau tā lieta, ka viņa palīdzēs tēvam ar šo naudu. Tēvs bankrotē. Necenties padarīt viņu par slikto. Atceries, ja viņa jutīs, ka viņa tev ir dārga, tad atgriezīsies, bet... tu pats negribēji, lai viņa dodas uz Latviju. Vajadzēja piekāpties.
-Jā. -Natanjels pamāja. -Vajadzēja.

Natanjels pagāja garām tēvam un devās prom.

Mīlestības cena! /9.nodaļa/

Santa saritinājusies gulēja savā gultā. Bija pagājusi tikai viena diena kopš Uģis viņu izvaroja. Santa nespēja piecelties no gultas, lai turpinātu ierasto dzīvi. Viņa nespēja. Pa galvu šaudījās domas tikai par to, kas viņai bija nodarīts.
Uz rokām un kājām bija zilumi un skrāpējumi, jo viņa pretojās Uģim. Katru reizi to atceroties viņa sāk raudāt.
Telefonā rēgojās daudz neatbildētu zvanu gan no Natanjela, gan Bernarda, gan no Matīsa.

-Jaunkudze, pusdienas ir gatavas.Nāciet lejā.

Santa neko neatbildēja. Viņa katru reizi sarāvās, kad kāds zvanīja pie durvīm vai klauvēja pie viņas istabas durvīm.

-Jaunkundze, jums zvanīja tēvs. Viņš uztraucas, kur esat pazudusi.

Santa piecēlās no gultas. Viņas drēbas bija saburzītas, mati izpūruši. Viņa atvēra durvis.

-Piedodiet, ka neko neatbildu. Es slikti jūtos. Tūlīt sakopšos un nonākšu lejā. Pagatavojiet man kādu nomierinošo tēju.

Mājas uzraudze pamāja un devās lejā.

Santa apsēdās pie sava spoguļgaldiņa un vēroja sevi spogulī.
Viņa lēnām sāka ķemmēt matus un tos sataisīja copē. Santa piecēlās un no skapja izņēma sporta bikses un sporta jaku. Kājās uzvilka sporta apavus.
Santa nogāja lejā.

-Paldies. - Santa apsēdās, izdzēra tēju un devās prom.

Santa devās uz vietu, kur viņa sen nebija bijusi, uz pludmali. Lai arī bija ziema, Francijā jeb Nicā tā nebija īpaši manāma. Tikai vairāk lija lietus.
Santa atrada savu veco vietu un apsēdās uz soliņa. Viņa skatījās tālumā. Domāja un vēroja.

***
Natanjelam bija jāierodas tikai pirmdien vakarā, bet viņš uztraucās par Santu un ātrāk devās mājās.

-Kur Santa? - Natanjels saprata, ka viņas nav mājās.
-Viņa kaut kur devās.
-Kas viņai noticis? Viņa neatbild uz zvaniem. -Natanjels biaj satraukts.
-Vakar man bija brīvdiena, bet es pašā naktī ierados pēc aizmirstā maka. Sastapu Uģa jaunskungu. Santas jaunkundze bija ieslēgusies istabā un atbildes vietā viņa pateica, lai liekot viņu mierā. Šodien es atkal ierados, lai sakārtotu nekārtību. Santas jaunkundze man neko neatbildēja. Tik nesen viņa saģērbās un izgāja ārā. Vienīgais, ko es pamanīju, ka viņas drēbes bija saburzītas, mati izpūruši un uz rokām dīvaini zilumi un rētas. Zinot Santas jaunkundzi, viņa nekad šāda nepieceltos un pat nepieioetu pie durvīm, pat ja tā esmu es.

Natanjels pamāja un saprata, kur ir Santa.
Natanjels devās uz pludmali un tiešām, satika tur Santu.

-Santa, kas ar tevi?

Santa nolūkojās uz Natanjelu ar miglainām acīm un piecēlās.

-Nekā nav. Nav man dzīves, nav man nekā. -Santa pēkšņi nokrita.

Natanjels paņema viņu uz rokām un noguldīja uz soliņa. Viņš glāstīja Santas galvu.

-Dārgā...Kas tev noticis? -Natanjels atrocīja Santas jakas piedurknes un ieraudzīja rētas un zilumus. Zilumi bija arī uz kakla, krūšu daļas un vēdera. -Kas tev notika? Es zināju, ka nevar tevi atstāt vienu.

Santa atvēra acis.
Natanjels apsēdās un noguldīja Santas galvu sev uz kājām.

-Kas ar tevi? Saki kaut ko.

Santa nespēja neko pateikt. Viņa tikai strauji elpoja. Viņa nespēja. Viņa nespēja neko pateikt, neviena paša vārda. Ja viņa sāks runāt, viss atausīt atkal atmiņā. Viņa to nevēlējās.

-Natanjel, tas bija vislielākais murgs. Es nespēju par to runāt.
-Kušš...Neko vairs nesaki. Neko. -Natanjels noglāstīja Santas vaigu. - Dodamies mājās.

Santa lēnām piecēlās. Natanjels apskāva viņu un cieši turēja.

-Iesim mājās. Es tev uztaisīšu karsto šokolādi un iedošu tev tavus mīļākos cepumus. Paskatīsimies tavu mīļāko filmu. Es tevi turēšu cieši, cieši un nekad vairs nelaidīšu.
-Apsoli?
-Apsolu.

Santa un Natanjels devās uz mājām.

-Apsēdies. Es tūlīt atnākšu.

Santa apsēdās dīvānā un skatījās vienā punktā uz sienas. Viņa atkal atcerējās vakardienas notikumu.

-Tūlīt tev pagatavos karsto šokolādi.

Natanjels apsēdās blakus Santai un apskāva viņu ap pleciem. Santa nobijās un ātri atsvabinājās no Natanjela rokām.

-Nedari tā. Nē.
-Santa... Tas esmu es, Natanjels.

Santa papurināja galvu un uzlūkoja Natanjelu.

-Na... Es nevaru. Nevaru. Man bail. Man no visa ir bail. Es viņam pateicu un viņš man nodarīja pāri. Viņš man nodarīja visu šo. Es nevaru...nevaru.

Santa piekļāvās pie Natanjela un raudāja. Pats Natanjels nespēja noturēties un varēja redzēt, ka pār viņa vaigiem rit asaras.

-Es tevi pasargāšu. Uz visiem laikiem. -Natanjels glāstīja viņas galvu - Paskaties uz manis.

Santa uzlūkoja Natanjelu.

-Tu man tici?
-Es... tev ticu. -Santa pielika savu roku pie Natanjela vaiga - Es tev ticu un ticēšu. Bet...es gribu gulēt. Neesmu gulējusi gandrīz divas dienas.

Natanjels pamāja. Viņš palīdzēja Santai piecelties un abi devās augšā, uz Santas istabu.
Natanjels atvēra durvis un ieraudzīja nekārtību viņas istabā. Santa apstājās.

-Nē... Ejam uz tavu istabu. Es negribu te palikt viena.
-Labi.- Natanjels bija samulsis.

Viņi devās uz Natanjela istabu.
Santa apsēdās gultā.

-Piedod, ka es tev jautāju, bet kas notika. Man ir jāzina, ko tev Uģis nodarīja.

Santa nolieca galvu.

-Natanjel, lūdzu, neko nejautā. Es gribu pavadīt laiku kopā ar tevi normāli, ne raudāt un sūdzēties. Kad pati būšu gatava, pastāstīšu. Sarunāts?

Natanjels saprata, ka nevajag mocīt meiteni un pasmaidīja.

-Nu labi. Bet pēc rētām sapratu, ka Uģis tev nodarīja pāri uzzinit par mums.

Santa pmāja.

-Labi. Ar to tiksim vēlāk galā.

Natanjels paņēma savu datoru, nolika uz galdiņa, pretim gultai un ieslēdza filmu.
Viņiem atnesa karsto šokolādi un cepumus.
Natanjels apsēdās blakus Santai un viņu apskāva.

-Šis un citi vakari ir mums.

Santa uzlika galvu uz Natanjela pleca.

***

Edvards ar Katrīnu sēdēja kafejnīcā un pusdienoja.

- Kas tev noticis? -Katrīna uzlika savu roku uz Edvarda rokas.
-Nekas. Daudz darba.
-Nē, kaut kas cits.-Katrīna samiedza acis.
-Jā. Man tev , kas jāsaka...
-Tas nav uz labu. - Katrīna noņēma savu roku no Edvarda rokas.

Edvards ievilka elpu un aizdedzināja cigareti.

-Mēs neesam kopā. Bet nu esmu pietiekami vecs vai jauns, nezinu, lai veidotu, ko nopietnu. Tu man patīc. Varbūt ne tik ļoti, lai veidotu ģimeni, precētos, bet tam vēl laiks. Tāpēc piedāvāju kļūt par savu meiteni.
-Ohooo... Es domāju, ka tu nevēlies ar mani vairs tikties.-Katrīna bija samulsusi.
-Nu mums jāiepazīst vienam otru un tad varam secināt vai mums jātiekas arī turpmāk vai nē. -Edvards pasmaidīja - Tāpēc aicinu tevi uz nākamo randiņu, uz kino.
-Sarunāts.

Edvards smaidīja. Viņš tiešām saprata, ka laiks ir nopietnām attiecībām.

***

Santa un Natanjels jau gulēja. Bija nakts un pa logu spīdēja mēness.
Santa pa miegam stipri grozījās. Pēkšņi Santa iekliedzās.

-Nē, nedari tā. Nē. Nē...Nē.

Natanjels strauji piecēlās un modināja Santu.

-Santa, Santa... Celies.

Santa atvēra acis un Natanjels redzēja, ka tajās ir bailes.

-Kušss... Viss labi, esmu tev blakus.

Santa piespiedās klāt Natanjelam un nelaida viņu vaļā.

-Negribu gulēt. Kā aizveru acis tā viss. Nevaru.
-Varbūt, ja man nevēlies stāstīt, kas bija, tad aizej pie psihologa?
-Un ko viņš? Palīdzēs? Es pati varu tikt galā. - Santa atsvabinājās no Natanjela apskāviena.
-Zinu, ka pagājusi tikai viena diena, bet padomā pati, tas var atspoguļoties arī turpmāk.

Santa pagriezās uz otra sāna un skatījās uz sienas.

-Tā kā es zinu, ka nelieksies mierā, tad piekrītu. Rīt aiziešu.

Natanjels pasmaidīja, apskāva Santu un iedeva buču uz vaiga.

***

No rīta Santa piecēlās un saprata, ka ir viena pati.
Viņa lēnām izlīda no gultas un devās lejā.Tur viņa sastapa Natanjelu.

-Labrīt. Domāju, ka tev vajag izgulēties un nemodināju tevi.
-Paldies. -Santa apsēdās pie galda.
-Brokastis?
-Nē, es došos pie psihologa.

Santa piecēlās, aizgāja sakopties un pēc dažām minūtēm bija atpakaļ.

-Varbūt tevi pavadīt?
-Nav nepieciešams. Pati spēšu aiziet.  -Santa devās prom.

Natanjels nedaudz sabēdājās, bet saprata, ka Santai ir nepieciešams laiks, lai atkoptos.

***

Matīss sēdēja savā kabinetā un gaidīja Edvardu.
Edvards pēc mirkļa ienāca pie tēva.

-Kas noticis? - Edvards pamanīja, ka tēvs ir sadrūmis.
-Projekts par to, lai būvētu viesnīcu Nicā ir noraidīts.
-Kāpēc? -Edvards zināja, ka ikviens tēva projekts bija perfekti izstrādāts.
-Nicas mērs vai, kas tur ir nevēlas saistīties ar Japānas sponsoriem. Kaut kāds konflikts. Bet pats es tik lielu nespēšu uzbūvēt. Firmai nav tik lielas finanses.

Edvards apsēdās krēslā pretim tēvam.

-Kas notiek ar firmu?
-Dēļ Japānas mums nav izredžu izkulties no parādiem, kas mums ir. Mēs esam parādā lielu summu Zviedrijai jeb uzņēmējam. Tad ir Somija un Itālija. Man sanāk samaksāt tikai Itālijai, jo tur ir vismazāk. Bet Itālija teica, ka spēs pagaidīt. Somija arī. Viņi saprot. Zviedrija mani spiež. Ja es samaksāju Zviedrijai... viss, firmas nav. Dēļ Antas mēs brūkam. Zināju, ka labi nebeigsies.
-Un kur ir Anta? - Edvards nespēja lūkoties uz tēvu, jo tas lauza viņa sirdi.
-Nezinu.Ar visu naudu aizbēga.
-Tēvs...šī firma ne tikai tev daudz nozīmē, bet man arī. Es atdodu tev savas akcijas, mātes akcijas un visu savu naudu. Un neko nesaki man pretim, es tā vai tā to naudu ieguldīšu firmā, ņem. Tu esi vienīgais, kas man ir un es nespēšu noskatīties uz to kā viss jūk. Tā ir tava firma. Es zinu, ka tas nav daudz, bet pietiks, lai turpinātu iesākto.

Matīsam pār vaigu notecēja asara.

-Paldies dēls. Tas man daudz nozīmē.

Edvards pasmaidīja un devās apskaut tēvu.

***

Santa atradās pie psihologa. Jau pusstundu viņa centās runāt, bet nekas nenāca laukā. Likās, ka kaklā ir kaut kas iesprūdis.

-Santa... Es zinu, ka tev ir smagi. Bet... tev man jāuzticas. Šī informācija ir konfidenciāla. Es nedrīkstu nevienam teikt.
-Es zinu, bet... man grūti. Es kā sāku stāstīt vai vēlos stāstīt, tad viss ataust. Tas skats. - Santa sāka raudāt.
-Saprotu. Es tev uzdošu jautājumus un tu atbildi.

Santa pamāja.

-Ar ko tas ir saistīts?
-Ar manu bijušo puisi.
-Kad tas notika?
-Pirms divām dienām.
-Kāpēc tev uz rokām un kājām jeb visa ķermeņa ir zilumi, rētas?

Santa saņēmas.

-Mani izvaroja mans bijušais pusis, jo es pateicu, ka pārgulēju ar savu...pat nezinu, ko, bet simpātiju. Viņš uzzināja un paņēma mani ar varu. Es nevienam nespēju to pateikt. Un es arī nevēlos doties uz policiju, jo tas ir pazemojoši. Es nevēlos tā justies.

Psihologs bija pārsteigts un šoreiz viņš nezināja, ko pateikt, jo parasti pie viņa nāk meitenes, kas bijušas pirms tam policijā.

-Kāpēc tev tas liekas pazemojoši?
-Jo es sev liekos pretīga, netīra. Manu ķermeni klāj netīru pieskārienu klāsts, kas neļauj man saņemties un iet uz priekšu. Zinu, ka pagājis tik ļoti īss laiks, bet... nē. Zinot sevi es nespēšu saņemties. - Santa raudāja.
-Labi. Tad neuzbāzīšos ar to, lai ej uz policiju. Bet... dodies kādā ceļojumā, iepērcies. Centies kaut ko darīt, kas tev patīk.
-Es pat savā istabā nespēju ieiet. Viss liecina par notikumu ar bijušo.- Santa aizvēra acis.
-Dodies prom. Dodies ceļojumā. Uz nedēļu. Padomā par dzīvi.
-Jā. Nezinu. Pamest visu. Man ir skola.- Santa atvēra acis un pakratīja galvu.
-Klau, es zinu, ka tas nav labi, ko  pateikšu. - psihologs iesmējās - Bet atgūt savu dzīvi ir svarīgāk nekā justies netīrai un pretīgai, kā tu saki.

Santa piecēlās.

-Jā. Izskatās, ka te es nebūšu tīra. Paldies.

Santa devās prom.

***

 Santa mājās ieradās pavisam vēlu un iedzērusi, ka pat kājās nespēja labi noturēties.
Natanjels bija uztraucies un gaidīja Santu. Viņš bija izbrīnīts par viņas izskatu.

-Kas ar tevi?
-Nekas. Slīku bēdās. -Santa devās uz Bernarda kabinetu.
-Ko tu dari?
-Gribu palikt viena.

Natanjels paraustīja plecus un atstāja Santu vienu.
Santa iegāja kabinetā un aizslēdza durvis. Viņa devās pie kabineta galda un meklēja savu čeka grāmatiņu. Viņa to paņēma un no tās izkrita aploksne. Santa to lēnām pacēla un redzēja, ka tā ir viņai.
Santa apsēdās pie galda un atvēra vēstuli.

-"Dārgā Santa. Ja tu lasi šo vēstuli, tad manis nav.  Testaments noteikti ir nolasīts un saprati, ka no manis tev tiek 50 000 Eiro. Nav mana darīšana, ko tu ar tiem darīsi un runa nav par naudu.
Es zinu, ka ienīdi mani, ka tev nepateicu par tēvu. Jā. Es pateicu viņam , ka no tevis atbrīvojos. Tava vecmamma mani ienīda, jo Matīss bija tas, kas man nepieciešams. Bet es nespēju sabojāt viņam dzīvi. Sākumā domāju, ka dzemdējot tevi es sabojāšu savu dzīvi, bet tevi paņemot rokās, es sapratu, ka tu esi visa mana dzīve. Es nedevu tev iespēju satikt savu īsto tēvu, jo domāju, ka no mani tu aizbēgsi. Nebiju tev paraugs.
Aploksnē stāv nauda, vēl 10 000 Eiro. Dodies uz Latviju, dodies pie tēva. Palūdz piedošanu manā vietā. Pasaki, ka es līdz pat savai nāves dienai viņu mīlēju. Sev es nespēju piedot, ka viņu pametu.
Sameklē savu vecmammu. Adrese ir aizmugurē. Pasaki, ka es arī viņu mīlu un, lai aizlūdz par mani.
Meitiņ, es tevi mīlu. Neaizmirsti to nekad. Piedod par pārinodarījumiem.
Tava mamma, Šarlote!"

-Tu joko! Pārāk daudz sakritību. Manu dzīvi kāds vada pēc sacerēta scenārija. -Santa atspiedās krēslā.- Ko lai dara?

Santa nolika vēstuli atvilknē un devās uz dušu, lai atžirgtu.
Viņa novilkta visas savas drēbes un iegāja remdenā dušā.Viņa lēnām nomazgājās, izgāja no dušas un ietinās dvielī.Slapjie mati pilēja.Tos viņa sataisīja atkal copē, lai no rīta tie vītos vieglās lokās.
Santa devās pie Natanjela.

-Sveiks. -Santa stāvēja durvīs un skatījās kā Natanjels strādā pie datora.
-Mmm...Tu ieradies. Domāju, ka nakšņosi kabinetā.
-Es neesmu tik ļoti piedzērusies, lai baudītu kabineta krēslu burvīgumu. - Santa smaidīja.
-Pašlaik strādāju. Bet nāc, piesēdi.

Santa iegāja istabā un apsēdās blakus Natanjelam.

-Tev nav noskaņojuma?-Santa rūpīgi vēroja Natanjelu.

Viņa iekoda savā apakšlūpā. Viņai patika kā šodien izskatījās Natanjels. Viņa rūpīgi apgreztie, bet ne pārāk īsie mati bija nedaudz izpūruši. Tumši zilai džemperis ar V veida izgriezumu pagarināja viņa kaklu un tumšie džinsi ļoti piestāvēja viņa augumam. Santa redzēja, ka pārmaiņas pēc Natanjels bija ar basām kājām.
 Santa ievēroja, ka Natanjels ir uzlicis viņas dāvāto pulksteni.

-Zini, pie tava šodienas tēla nepiestāv mans dāvātais pulkstenis.
-Kāpēc? - Natanjels netrāva acis no datora ekrāna.
-Tas piestāvētu klasiskākam tēlam. -Santa bēdīgi pasmaidīja. - Es nu došos uz savu istabu.

Santa piecēlās.
Natanjels pasmaidīja un paskatījās uz Santas.

-Tu man nemaz netraucē. Es jau pabeidzu.-Natanjels pasita pa gultu - Apsēdies.
-Labi. -Santa atkal apsēdās. - Varbūt paskatīsiemies kādu filmu?
-Kādu vēlies?
-Varbūt "Chalet Girl"? - Santa piemiedz ar aci.
-Labi.

Natanjels atrada nepieciešamo filmu un abi apskāvušies baudīja filmu.

***
Pēc divām dienām Santa uzzināja, ka Uģis pametis universitāti un devies prom. Kur? Neviens nezināja.
Santa bija pasūtījusi biļetes uz Latviju, pie tēva. Viņa mēģināja izdomāt, kā lai to pasaka Natanjelam.

-Nat...Klau, ko tu teiktu, ja es aizbrauktu kaut kur ceļojumā?
-Uz kurieni? -Natanjels vēroja Santu.
-Vienalga.
-Laikam, neko.- Natanjels smējās.
-Un ja es izlemtu tur palikt?-Santa uztraucās.
-Kāpēc tev kaut kur jāpaliek? Tavas mājas ir te. Tev te ir tēvs, es.
-Es gribu pie sava īstā tēva. -Santa beidzot saņēmās.

Natanjels palika nopietns.

-Tu vēlies tur palikt?
-Ne uz visiem laikiem, bet nu...vismaz uz gadu.
-Ko lai saka? -Natanjels piecēlās kājās - Hmm... Es domāju, ka nē. Tev tas nav vajadzīgs.

Santa papurināja galvu un nesaprata.

-Nav vajadzīgs? Pagaidi, tur ir mans tēvs, miesīgais tēvs. -Santa arī piecēlās kajās - Es sapratu. Nabadziņš. Nespēsi uzturēt attiecības no attāluma vai baidies mani palaist?
-Nu zini? Tu pati teici, ka nekad nekrāpsi nevienu,bet Uģi piekrāpi.

Santa apstulba.

-Nu jā... piekrāpu. Pareizi. Atceros. -Santa kļuva dusmīga - Tas nekas, ka tas man varēja maksāt manu dzīvību, iespējams. Tas nekas, ka šo mirkli abi gaidījām ilgu laiku, lai būtu kopā. Bet nu...es taču viņu piekrāpu. Paldies, ka atgādināji.

Aizvainojuma pilna viņa devās uz savu istabu un tajā ieslēdzās. Viņa izplūda asarās.

-Skaidrs ar viņu.

Santa sāka vākt savas mantas.
Natanjels lejā turpinajka stāvēt un sev pārmest, ka pateica, ko tādu.

-Kā es varēju? Nu kā?- Natanjels vēlējās doties pie Santas, bet sevi apturēja - Nē, tas būs vēl sliktāk.

Mīlestības cena! /8.nodaļa/

Matīss nezināja, kur likties. Viņam bija tik daudz enerģijas, ka nespēja to izlikt pat sportā.

-Tēvs, nomierinies! - Edvards sēdēja savā darba krēslā un vēroja tēvu.
-Nespēju. Man nepieciešams, kas tāds, kur mana enerģija un sajūsma tiks izlikta. - Matīss smaidīja - Līgums ir parakstīts un beidzot es varu tikt tālāk. Pirmā viesnīca tiks būvēta Francijā, Nicā. Un tas tika oficiāli apstiprināts.
-Pie Santas?
-Nē, Nicā. Santa priecājas, jo mums būs mēnesis laika, lai vienas otru iepazītu.

Edvards pasmaidīja.

-Kad viņa domā uz Latviju atbraukt?
-Es nezinu. - Matīss turpināja smaidīt - Pašlaik viņa universitātē daudz laika pavada. Skumsti?

Matīss iesmējās. Edvards kļuva nopietns.

-Mazliet. Vismaz bija cilvēks, kas izrāva mani no mājas.
-Bet Kristaps? - Matīss apsēdās pretim dēlam.
-Ko Kristaps? Gribās jau kaut ko jaunu savā dzīvē. -Edvards paraustīja plecus.
-Jā. Labi, es došos uz sapulci, bet tu saved kārtībā savu kabinetu.

Matīss pamāja un devās prom.
Edvards atspiedās krēslā un aizvēra acis.

***

Bija vēl vakars. Santa pamodās un palūkojās uz Natanjelu, kas gulēja blakus.
Santa nespēja noticēt, ko viņa bija izdarījusi. Viņa nespēja noticēt, ka bija lauzusi solījumu, ka nekad nepiekrāps nevienu puisi. Bet viņa nespēja pretoties sajūtām, ko izraisīja Natanjels.
Santa lēnām izlīda no gultas, lai saģērbtos. Viņa bija kaila un sāka justies neērti.
Viņa klusiņām paņēma savas drēbes un apģērbās. Santa devās uz virtuvi, lai pagatavotu sev kafiju.
Pēkšņi iezvanījās mājas telefons un Santa to paņēma.

-Jā!
-Te es, Uģis. Vēlējos uzzināt kā jūties.- Uģis izklausījās noskumis.
-Normāli. Pašlaik es vēlos padzert kafiju un pabūt vienatnē. - Santa bija nepieklājīga un nolika telefonu.

Santa devās gatavot kafiju.
Pabeigusi gatavot kafiju, viņa dodas uz terasi un apsēžas atpūtas krēslā.
Debesīs bija parādījušās zvaigznes, pūta neliels vējiņš. Santa aizvēra acis un izbaudīja nelielās vēja brāzmiņas.
Viņa smaidīja. Santai atausa atkal tās sajūtas. Tie pieskārieni, tie skūspti uz kakla, vēdera... visur. Tie glāsti, kas likas izkust.
Viņas domas iztraucēja Natanjels.

-Sveika. Es domāju, kur tu pazudi.

Santa pagriezās un redzēja, ka Natanjelam bija uzvilkti tikai šorti. Augšadaļa bija labi uztrenēta un nosauļota.

-Es dzeru kafiju. Iepriekš nepaspēju.
-Piedod! - Natanjels iesmējās. - Kas zvanīja?
-Uģis. Vēlējos uzzināt kā es jūtos.
-Skaidrs. Un kā tu jūties? - Natanjels apsēdās blakus Santai.
-Normāli. Nesūdzos. Nedaudz samulsusi.
-Un ko tu domā darīt saistībā ar Uģi?

Santa noraustījās.

-Nezinu. Noteikti, ka pastāstīšu visu. Tādu slogu neturēšu uz sirds. - Santa pasmaidīja - Bet kāpēc tu nepastāstīji man par Patrīciju?
-Ko tur teikt? Izšķīrāmies, jo viņai ir līgavainis. - Natanjels noskuma - Kā izrādījās, ka tas līgavainis ir jau sen. Bet viņa vēlējās daudzveidību. Es patrāpījos ceļā. Kā viņa man pateica "Tu esi lielisks, burvīgs un ļoti simpātisks, bet tu man biji tikai kā piedeva, kā spēle manai dzīvei".

Santa piecēlās sēdus un apskāva Natanjelu.

-Dažkārt cilvēki spēlējas ar mums. Tādi viņi ir. Bet ja nebūtu viņu, mēs arī nespētu mācīties no šīm kļūdām.
-Zinu. - Natanjels atbildēja apskāvienam. - Varbūt vakariņas? Es pagatavošu gardas vakariņas. Tādas, kuras neesi ēdusi.

Santa iesmējās un pamāja ar galvu.

-Tu gaidi te, es pēc mirkļa būšu.


Natanjels devās uz virtuvi, bet Santa turpināja baudīt vēju.

***

Edvards bija devies nelielā pastaigā pa pilsētu un pa ceļam satika draugu Salvi.

-Labs vakaras, draugi! - Edvards sarokojās ar Salvi.
-Labs gan, labs. Ko tu viens valkājies apkārt?
-Ai, nav ko darīt. Kristaps prom. Es te viens. Kur Laura?

Laura bija Salvja draudzene.

-Dodos pie viņas. - Salvis pasmaidīja. - Nāc ar mani. Tieši pie viņas ir viens skuķītis. Draudzene, kura arī ir vientuļa. Būs tev pastaigu biedrene.

Edvards pasmējās un devās kopā ar Salvi pie Lauras.

-Labs vakars meitenēm. Šis ir mans draugs Edvards. Iepazsties, Lauras draudzene Katrīna jeb Kate.
-Prieks iepazīties. - Edvards pasmaidīja.

Katrīna nesen bija atgriezusies no Anglijas uz Latviju. Anglijā studēja juristos. Blondi mati un zilas acis kā debesis... dzidras, dzidras.

-Sēdieties. - Laura aicināja un uz galdiņa uzlika "Martini Asti" pudeli.
-Kam par godu svinības?
-Salvis nopirka.

Salvis saulaini pasmaidīja un piegāja pie savas meitenes un apskāva viņu.

-Par ko tas?- Laura bija pārsteigta.
-Par to, ka tu esi. - Salvis piekļāvās pie meitenes lūpām.

Pēc brītiņa Salvis izvilka no savas kabatas kārbiņu.

-Es zinu, ka tu iedomājies šo visu daudz romantiskāku, bet es vēlējos lieciniekus.  Visa romantika mums vēl priekšā. - Salvis noliecās un atspiedās ar labo celi uz grīdas - Mīļā, mēs esam kopā jau piecus gadus. Ne tikai meitenes vēlas apprecēties, veidot ģimeni, bet arī puiši. Tāpēc... vai tu, Laura Simkina,  precēsies ar mani un mainīsi uzvārdu?

Laura sāka aiz prieka raudāt.

-Protams, protams...

Laura cieši piekļāvās pie Salvja.

-Apsveicami.  - Edvards applaudēja.

Salvis pamāja.

-Tu nākamais. - Salvis iesmējās.
-Nē, vēl vismaz piecus gadus neceriet.
-A ja atradīsies tā īstā un tu tā noelsīsies? Sirds sāks sisties strauji, strauji. Elpa aizsitīsies ciet. Ceļi sāks trīcēt. Kas tad? - Laura smaidīja.
-Nezinu. Neesmu vēl saticis. Kad satikšu uzreiz bildināšu.

Visi iesmējās un ķērās klāt šampanietim.

***

Santa gaidot Natanjelu bija iemigusi.

-Piedod, ka kavējos. - Natanjels smaidīja.
-Vismaz pagulēju.

Natanjels uz galdiņa nolika tostermaizītes un karsto šokolādi.

-Tavs meistardarbs? -Santa smaidīja.
-Aptuveni.

Natanjels pasniedza Santai krūzi un vienu maizīti.

-Paldies.

Natanjels pamāja un apsēdās krēslā, kas atradās blakus Santas krēslam.

-Skaists laiks.
-Jā. Skaists gan. - Santa iemalkoja šokolādes dzērienu.

Iestājās klusums. Apkārt varēja dzirdēt tikai ūdens viļņošanos un vēja skaņas. Viņiem nevajadzēja vārdus, viņi juta viens otru no attāluma. Tā ir un būs.
Santa izdzirdēja kā noklaudz durvis un uz terases atnāca Uģis. Viņa apstulba.

-Ko tu šeit dari?
-Es atbraucu pie savas meitenes. Nedrīkst?
-Vispār nē. Es vēlējos pabūt viena. - Santa nolika krūzi uz krēsla malas.
-Tu esi te ar Natanjelu.
-Un? Tu esi vismazāk vēlamā persona šeit.

Santa piecēlās un aizgāja garām Uģim uz lielo istabu.
Uģis nesaprata, kas notiek.

-Labi, došos prom. Atsveicinies manā vietā no Santas.

Natanjels pamāja un Uģis devās prom. 
Natanjels sēdēja un vēroja zvaigznes.

-Viņa... tiešām viņa. - Natanjels pasmaidīja.

***

Bija pagājušas divas dienas. Pa šīm divām dienām Santa apciemoja Bernardu un centās izvairīties no Natanjela.
Natanjles to saprata un pats īpaši nerādījās Santai acīs. Agri no rīta devās uz skolu un vēlu vakarā bija mājās, kad Santa jau gulēja.
Bet pati Santa beidzot saņēmās un iegāja Natanjela istabā, jo šodien bija brīva diena. Viņa redzēja, ka Natanjela nav un apsēdās viņa gultā.
Santa smaidīja.

-Tik jauki ir būt tur, kur tevi mīl.

Istabā ienāca Natanjels un bija izbrīnīts.

-Šī nav tava istaba.
-Zinu. Vēlējos ar tevi parunāt. - Santa aicināja Natanjelu apsēsties blakus.

Natanjels apsēdās.

-Piedod, ka es no tevis izvairījos. Pati esmu apjukusi savās izjūtās. - Santa pasmaidīja - Bet es atnācu. Es velējos tevi atkal normāli satikt.

Natanjels iesmējās.

-Es pats esmu pie vainas. Pats varēju atnāk un piespiest pie sevis un pateikt, ka nekur tevi nelaidīšu.
-Es Bernardam pateicu par mums. - Santa palika nopietna.
-Un?
-Neko. Viņš bija laimīgs un pateica: "Tas ir tas, ko es vēlējos."-Santa paņēma Natanjela roku.
-Tad jau labi, ka tā.

Natanjels piebīdījās tuvāk Santai un apķēra viņu.

-Tu esi lieliska. - Natanjels ieskatījās Santas acīs. - Neko vairāk es nevēlētos. Man tagad ir viss, ko vien sirds vēlas.
-Man arī.

Santa pieliecās pie Natanjela un viņu noskūpstīja.

-Es uz divām dienām došos prom. Man ir svarīgas darīšanas. Tu paliksi viena mājās.
-Nu nekas. Gaidīšu tevi. - Santa apgūlās Natanjelam klēpī. - Divas dienas nav nekas. Tik ilgs laiks pagājis, ka šis būs sīkums.
-Jā. Varbūt brauc ar mani.
-Nē. Man jānokārto skolas dokumenti. Mācīsimies vienā universitātē. - Santa smaidīja. - Iesim pa gaiteni roku rokā. Starpbrīžos skūpstīsimies. Pēc skolas dosimies uz kino un brīvdienās un studentu ballītēm.
-Mums būs strīdi un salabšanas...īpašā veidā. - Natanjels piemiedza ar aci.- Viss būs lieliski, tā kā tam ir jābūt.
-Jā.

Santa viltīgi pasmaidīja.

-Kas notika?

Santa apsēdās Natanjelam klēpī. Viņu abu sejas atradās viena otra pretim. Viņa iekoda sev lūpā un lēnām pieliecās pie Natanjela kakla un to noskūpstīja. Santa lēnam skūpstot Natanjela kaklu, vaigus, pieri...tuvojās pie viņa lūpām. Natanjels baudīja Santa maigos lūpas pieskārienu un gandrīz sajuka prātā no šī maiguma. Viņš neuzturēja un piekļāvās Santa lūpām...ar visu savu kaisli, ko juta pret šo meiteni.
Viņš Santu noguldīja gultā un skūpstīja viņu. Atkal sākās viss no jauna... tā kaisle, tās izjūta...kā pirmo reizi.

***

Edvards no rīt pamodās savā gultā. Blakus viņam gultā gulēja kaila meitene, Katrīna.
Viņš lēnām izlīda no gultas. Viņš nevēlējās pamodināt meiteni.
Edvards lēnām saģērbās un devās brokastot.

-Kas jauns, dēls? -Matīss sēdēja un smaidīja.
-Jauna meitene manā gultā. To vēlējies dzirdēt?
-Nē. Vēlējos dzirdēt, ka tā ir ne jau jauna, bet tā pati, kas bija sen. Mēs esam kopā jau sen. - Matīss ielēja Edvardam sulu - Kad beidzot tu kļūsi nopietns? Saproti, ka tā nevar turpināt.
-Tu pats manā vecumā biji tāds.
-Man salauza sirdi, tāpēc es kļūvu tāds. Un kāds ir tavs iemesls? -Matīss tincināja Edvardu.

Edvards paņēma sulas glāzi un domāja. Jā, viņam nebija nekāda iemesla, lai atrunātos.

-Nav. Man nepatīk saistības.
-Varbūt šī meitene ir tā īstā un vienīgā. - Matīss piemiedza ar aci.
-Nē. Kad satiku viņu, man netrīcēja ceļi, sirds nesāka strauji pukstēt. Elpa neizrāvās. Es nenoelsos. Kad satikšu tādu, uzreiz bildināšu.
-Nu labi. - Matīss no kabatas izvilka kārbiņu - Tad nēsā līdzi šo. Tas ir tavas mātes gredzens, kuru es viņai uzdāvināju, kad es noelsos un mana sirds sāka strauji pukstēt. Ņem, varbūt noderēs.
-Paldies. - Edvards paņēma gredzenu - Kaut kad, kaut kad. Labi, pagatavošu Katei brokastis un uznesīšu augšā.

Matīss sāka smieties.
Edvards gatavoja brokastis meitenei.

***

Santa un Natanjels turpināja gulēt. Kārtējais modinātāja zvans tika atlikts, lai vēl mazliet atļautos izbaudīt kopīgo miegu.

-Natanjel, celies. Nevar vairs tā gulēt. - Santa smējās.
-Zinu. -Natanjels iedeva buču Santai uz vaiga. -Bet negribu.

Santa uzgūlās uz Natanjela.

-Bet vajag. Mums katram savas lietas jādara.
-Bet es tevi nesatikšu divas dienas. Es sajukšu prātā domādams par tevi. -Natanjels glāstīja Santas matus. - Jau tagad vien no šī skata jūku prātā.

Santa pieliecās un noskūpstīja Natanjelu.

-Divas dienas ir nekas. Mēs jau nešķiramies uz diviem gadiem.
-Jā. Bet... ja tu tā gulēsi uz manis, tad nekur tālu netiksim.

Santa sāka smieties un izlīda no gultas. Viņa padeva Natanjelam drēbes un pati saģērbās.

-Brokastis vai nepaspēsi?
-Nepaspēšu. - Natanjels paskatījās pulkstenī.

Santa vēroja Natanjelu kā viņš ģērbjas un pētīja katru viņa kustību.

-Varbūt tomēr brauksi ar mani kopā? - Natanjels piegāja pie Santas.
-Nē, nevaru.
-Tad pavadi mani.-Natanjels paņēma Santas roku un abi devās lejā.

Viņi nostājās pie durvīm.

-Tad līdz pirmdienas vakaram.-Natanjels cieši piekļāva Santu sev klāt un noskūpstīja. - Attā.

Santa pamāja un pati devās brokastot.

***

Bija vakars. Santa bija parunājusi ar Natanjelu, pavakariņojusi un lielajā istabā baudīja klusumu lasot grāmatu.
Pie durvīm noskatnēja zvans.
Santa piegāja un tās atvēra. Tur stāvēja Uģis.

-Nāc. Beidzot aprunāsimies.

Uģis ienāca mājā un sekoja Santai.

-Sēdies. Saruna nebūs viegla.-Santa sāka. - Tu mani visu šo laiku esi vēlējies ierobežot. Dažbrīd sanācis. Tu neļauj man būt man, tu vēlies, lai es būtu tāda kāda tu vēlies mani redzēt. Mums nav lemts būt kopā, nekad. Tas viss ir apsmiekls. Ja es pat nevaru izvēlēties ēdienu vai vīnu, ko gribu, tas nav priekš manis.
-Tu neatradīsi labāku par mani.
-Es jau atradu. Diemžēl ātrāk neredzēju. - Santa ievilka elpu - Natanjels. Viņš ir tas, kas man nepieciešams.
-Ko? Tu joko? - Uģis piecēlās.
-Es nejokoju. - Santa nolieca galvu - Es tūlīt atnesīšu tavas lietas.

Santa devās uz savu istabu pakaļ Uģa mantām.
Uģis bija dusmīgs un viņai sekoja. Viņš iegāja Santas istabā.

-Es teicu, paliec lejā.

Uģis piegāja pie Santas un sagrāba viņas plecus. No Santa rokām nokrita Uģa dāvinātās lietas.

-Kas strap jums ir noticis? Saki!
-Mēs pārgulējām.
-Ak tā... -Uģis ar varu noskūpstīja Santu.

Santa mēģināja izrauties no skavām, bet nekā. Uģis bija spēcīgāks nekā viņa.
Viņš Santu iemeta gultā un apgūlās uz viņas.

-Tātad, starp tevi un Natanjelu kaut kas bija uzreiz, bet mums bija jāgaida ilgi līdz kamēr ļausies tuvībai? Kā tad!

Santa mēģināja izrauties no Uģa, bet nekas nesanāca. Uģis sāka viņu izģērbt un skūpsta.

-Es negribu, es negribu tevi. Nē.

Mājās neviens neatradās, jo bija brīvdienas.
Uģis pats sāka izģērbties.

-Vai nu ar labu, vai ar sliktu. Pati izvēlies.
-Uģi, nevajag. Es darīšu visu, ko vēlies, tik nenodari man to. - Santa raudāja.
-Tad pārguli ar mani, beidzot. Likšu tevi mierā.

Santa pamāja. Uģis viņu atlaida.

-Es paņemšu vienu lietu un turpināsim - Santa piecēlās no gultas un mēģināja izbēgt no istabas.

Uģis bija ātrāks. Viņš paķēra Santu aiz matiem un iemeta gultā. Santa no sāpēm ieliedzās.

-Nekā nebija. Tu nekur neaizmuksi.

Uģis izģērba Santu pavisam kailu. Viņš skūpstīja viņu un nepievērsa uzmanību, ka Santa pretojās. Uģis viņu paņēma ar varu. Santa raudāja. Neviena nebija, kas spētu viņu glābt. Neviena.

Mīlestības cena /7.nodaļa/

Bija pagājis gads. Santa sāka studijas Parīzes universitātē mākslas virzienā.
Santa bija kopā ar Uģi. Bija jau pagājis pusgads kopš viņi ir kopā.

-Kā jūties? - Uģis un Santa sēdēja bibliotēkā.
-Kāpēc tu tā jautā?
-Nu tu tāda... dīvaina. Nerunīga.
-Man darbi jāpaspēj izpildīt.- Santa lasīja grāmatu.
-Varbūt šodien aiziesim uz "Mari" restorānu?
-Kam par godu? - Santa bija neizpratnē.
-Šodien ir pusgads kopš mēs esam kopā.

Santa iesmējās un paņēma Uģa roku.

-Vai tad ieslīgsim detaļās?
-Jā. - Uģis pasmaidīja un iedeva buču Santai uz vaiga.
-Labi. Cikos?
-Tev jābūt gatavai uz sešiem.

Santa ieskatās savā pulkstenī.

-Tas jau pēc divām stundām. Es tad došos uz istabiņu, lai sagatavotos.

Santa piecelās, ātri iedeva buču Uģim uz lūpām un devās uz savu dienesta viesnīcas istabiņu.
Uģis smaidīja.

-Čau. Ko tu te?
-Natanjel? - Uģis piecēlās kājās un sarokojās ar Natanjelu - Man jautājums, ko tu šeit dari?
-Es devos pie Santas. Bernards slimnīcā. Domāju, ka viņa būs tepat.
-Nē. Viņa nesen aizgāja. Mēs pēc trīs stundām tiksimies "Mari".
-Nezini, kur viņa tagad? - Natanjels skatījās apkārt.
-Nē, nezinu. Es viņai nodošu ziņu. Neuztraucies. - Uģis pasmaidīja.
-Paldies. Pasaku viņai, lai piezvana.

Uģis pamāja un Natanjels devās prom.

***

Bija pienācis vakars. Uģis gaidīja Santu, lai dotos uz restorānu.
Santa iznāca no dienesta viesnīcas. Viņai bija uzvikta tumši brūna kleita, kurai bija gaiši brūns puķu raksts. Kājās uzvilkusi zilas kurpītes un rokās turēja zilu klačsomiņu. Mati bija salokoti vijās garās lokās pār pleciem un muguru.

-Tu izskaties burvīgi. - Uģis nobučoja abus Santas vaigus.
-Mmmm... Paldies.

Uģis aicināja mašīnā un devās uz restorānu.

-Dodamies. Galdiņš ir rezervēts.

Uģis paņēma Santas roku un abi iegāja restorānā. Viņiem ierādīja galdiņu.

-Paldies. - Santa pasmaidīja un apsēdās.

Viesmīlis iedeva abiem ēdienkartes.

-Atnesiet vīna karti. - Uģis palūdza.
-Es domāju, ka paņemšu kaut ko vieglu.
-Varbūt Boeuff Bourgignon? 
-Nē. Es vēlos kaut ko vieglu. Es ņemšu  Salade Nicoise. -Santa pamāja ar roku viesmīlim. - S'il vous plaît apportez-moi la salade niçoise.
-S'il vous plaît apportez-moi Boeuff Bourguignon.

Viesmīlis pamāja un gaidīja, kad Uģis izpētīs vīna karti.
Uģis rūpīgi izpēta vīna karti.

-Chateau Lafite Rothschild1990.

Viesmīlis paņēma vīna karti un devās pēc pasūtījuma.

-Es vēlējos 1989 Chateau Margaux Premier Grand Cru. Bet tev jau vienalga.

Santa paņēma rokās telefonu.

-Natanjels zvanījis. Es tūlīt.
-Varēji šovakar iztikt bez Natanjela. - Uģis sāka pārmest.
-Mēs katru vakaru runājam. Es uztraucos par Bernardu. Man tiesības zināt, kā viņš jūtas.

Santa izgāja laukā uz terases un pārzvanīja Natanjelam.

-Sveiks. Ko tu vēlējies?
-Domāju, ka tu piezvanīsi, kad Uģis pateiks, ka Bernards ir slimnīcā. - Natanjels bija dusmīgs.
-Ko? -Santa bija neizpratnē - Man Uģis neko neteica. Tu labi zini, ka es uzreiz dotos uz Nicu.
-Labi. Piedod. - Natanjels kļuva mierīgs - Tu atbrauksi?
-Man nav ar ko tikt. Atbrauc pakaļ.
-Labi. Pēc pusotras stunda sbūšu. Esmu Auxerre.
-Es būšu Jardin du Luxembourg.
-Gaidi.

Santa saņemās un ieiet atpakaļ restorānā. Viņa paņem savu somiņu.

-Kur tu?
-Vari viens pats svinēt savus svētkus. - Santa izņem no somiņas naudu un noliek uz galdiņa - Tu man neteici, ka Bernards ir slimnīcā.
-Es vēlējos, lai šis vakars ir priekš mums.
-Es zaudējusi esmu savu mammu, es nevēlos zaudēt tēti. Tu esi egoists. Es dodos.

Santa pagriezās un devās uz parku gaidīt Natanjelu.
Uģis viņai sekoja un saķēra viņas roku.

-Tev nekad nav laika mums.
-Zini ko? Mēs visu laiku esam tikai divatā. Man apnicis sēdēt tikai četrās sienās. Nedomā tikai par sevi un savām vajadzībām. Tu pat manā vietā vēlies pasūtīt ēdienu, vīnu vai jebko citu. Jā, mēs esam kopā, bet tas nenozīmē, ka tu vari mani kontrolēt. Kontrolēt manas vajadzības, vēlmes vai manu ikdienu. Ļauj justies man brīvāk. - Santa mēģināja tikt vaļā no Uģa saķēriena - Man sāp. Laid mani. Es vēlos palikt viena, beidzot.

Uģis palaida Santas roku.

-Rīt parunāsim.
-Nē. - Santa pagriezās un devās prom.

Uģis noklausījās Santas kurpju papēžu skaņās un iekāpa mašīnā.

***

Santa sēdēja parkā. Bija vēls un sāka kļūt vēsi.

-Vēl mazliet, tikai mazliet.

No debesīm sāka krist lietus lāses. Maz, bet Santai nebija patīkami.
Santa sevi apskāva ar rokām, lai kaut cik sasildītos.
Pēc mirkļa parādījās Natanjels.

-Neesi nosalusi? - Natanjels iesmējās.
-Un kā tu domā? - Santa klabināja zobus.
-Ņem manu žaketi. - Natanjels uz Santas pleciem uzlika savu žaketi.
-Paldies. Mmmm... Jauki smaržo. - Santai patika Natanjela smaržas - Kanēļa un krustnagliņu savienojums.
-Dosimies? - Natanjels pasmaidīja.
-Apsēdies.

Natanjels apsēdās blakus Santai. Santa uzlika galvu uz Natanjela pleca.

-Tu esi tik uzmanīgs, rūpīgs un nepiespied neko darīt pret pašas gribu. Patrīcijai ir paveicies. - Santa vēlējās raudāt - Kopš mammas nāves, man nepieciešams blakus cilvēks, kas mani sapratīs, ne jau pārmetīs to, ka es dažkārt vēlos palikt viena.
-Man ir mīnusi. - Natanjels smaidīja.
-Katram tādi ir. - Santa iesmējās. - Agrāk likās, ka tu esi kaitinošs, tizls... nu nebiju labās domās par tevi.
-Mēs jau nemaz netikāmies tik bieži. Pat tad, kas pārvācos pie tēva, es nebiju mājās, bet gan skolā.
-Varbūt arī tāpēc likās, ka tu neesi tāds... jauks. - Santa smējās. - Bet attieksme mainījusies. Tu esi cilvēks ar kuru es vari aprunāties par jebko.
-Man prieks. - Natanjels uzlika roku uz Santas pleciem. - Bet mums jādodas. Kamēr aizbrauksim, būs rīts.
-Jā. Dodamies.

Santa un Natanjels pieceļas un dodas uz mašīnu, lai brauktu uz Nicu. No Parīzes līdz Nicai jāmēro garš ceļš, 8 stundu garumā.

***

Rīta agrumā Santa un Natanjels bija pie Bernarda slimnīcā. Viņi devās uz Bernarda palātu.

-Labrīt! - Santa apsēdās blakus Bernarda gultai.
-Tev bija jābūt Parīzē.
-Nē, man jābūt šeit. - Santa pasmaidīja. - Kā jūties?
-Ir labāk. Pārslogoju sirdi.
-Varētu tā būt. Tu esi mums darba rūķītis. - Santa smaidīja.
-Nevajadzēja braukt uz šejieni. Tev jāmācās. - Bernards mēģināja apsēsties.

Santa piecēlās un palīdzēja Bernardam apsēsties.

-Studijas pagaidīs. Es domāju ņemt  neklātieni. Natanjels ir prom parasti un kādam ir jābūt mājās. Iespējams mācīšos tepat.
-Nav nepieciešams, meit! Būs labi. - Bernards mēģināja uzmundrināt Santu- Neesmu jau mazs bērns.
-Nē, es tā nevaru. - Santai pār vaigu noritēja asara - Es nevaru zaudēt arī tevi. Piedod!

Santa izgāja laukā no palātas.

-Lūdzu, aizej pie viņas. - Bernards palūdza Natanjelam.

Natanjels pamāja un aizgāja pie Santas.

-Neuztraucies. Ar tēti viss būs kārtībā.
-Es zinu. Šobrīd ne tikai tas mani nomāc.
-Kas tad vēl? - Natanjels paskatījās uz pulksteni -Aizejam uz kafejnīcu. Izmaksāšu kafiju.

Natanjels iegāja pie tēva, lai pateiktu, ka dodas padzert kafiju un tad ar Santu devās uz slimnīcas kafejnīcu.

-Stāsti. - Natanjels padeva Santai kafiju.
-Uģis. Viņš domā, ka esmu viņa īpašums. Viņš pat neļauj man izvēlēties, ko es ēdīšu pusdienās.
-Nesaprotu. - Natanjels apmulsa - Viņš man tāds nelikās.
-Redz, ka tomēr pirmais iespaids ir maldinošs. Kamēr mēs satikāmies tikmēr bija labi. Attiecību pirmie divi mēneši bija labi. Bet tad... sākās. Labi, saprotu, ka vēlas būt kopā ar mani, bet ne visu laiku. Es vēlos vairāk savas telpas. Vairāk brīvības. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es vēlos palikt te, nedoties atpakaļ. Labāk, lai mūs šķir kilometri. - Santa ar lielu malku iedzēra kafiju.

Natanjels lūkojās uz Santu. Viņš redzēja, ka viņa ir nelaimīga.

-Bet, ja viņš dosies tev līdzi?
-Nedosies. Viņam pēdējais gads. To viņš noteikti nedarīs. - Santa paskatījās uz Natanjelu - Vismaz es nedomāju, ka viņš būs tik stulbs.
-Cerams. - Natanjels atkal pasmaidīja - Nu tad atkal biežāk tiksimies, ne tikai sazvanīsimies.
-Jā. Man pat Uģis neļāva tev zvanīt vai atbildēt uz zvaniem. Saprotu, ka mēs bieži runājam, bet tas nenozīmē, ka es nevaru runāt tagad ne ar vienu. Kā nekā man bija dzīve pirms viņa.

Natanjels pieskārās Santas rokai.

-Viss nokārtosies. Uģis sapratīs, ka nedrīkst tevi ierobežot, lai tu justos kā manta.
-Varbūt, varbūt! - Santa sajutās nedaudz savādi. -Es vēlos uz mājām. Aizvedīsi?
-Protams.

Santa ātri piecēlās un devās atvadīties no Bernarda.
Natanjels bija apmulsis un nesaprata, kas notika, bet sekoja Santai.
Pēc mirkļa abi devās uz mājām.

-Mājās, mīļās mājas! - Santa izkāpa no mašīnas.
-Tevis te nebija tikai mēnesi.
-Tas bija ilgs mēnesis. - Santa iesmējās. - Ejam!

Santa un Natanjels iegāja mājā un devās uz terases pusi.

-Mums mājās vajag vēl kādu citu atpūtas vietu.-Natanjels smējās.
-Nē, šī ir laba.- Santa palūkojās apkārt- Es pārģērbšos. Uztaisīsi man kafiju? Stipru.

Natanjels pamāja. Santa devās uz savu istabu, lai pārģērbtos.
Viņa apģērbās pavisam ikdienišķi. Džinsa šortiņi, balts tkrekls un kājās vasaras iešļūcenes. Matus viņa sataisīja copē un tad devās atpakaļ uz terasi.
Uz terases galda jau kūpēja karsta kafija un viņa iemīļotākās maizītes ar tomātu.
Santa pasmaidīja.

-Viss pēc tavas gaumes.
-Paldies. - Santa turpināja stāvēt un skatījās uz jūru.
-Apsēdies. - Natanjels aicināja.
-Natanjel... Es nezinu kā to pateikt?-Santa bija apmulsusi.
-Parasti tu saki visu kā ir, nedomājot!
-Jā. Šoreiz es nezinu kā tev to pateikt. Kad tu pieskāries manai rokai...-Santa nespēja saņemties.

Natanjels piegāja pie Santas un aizsedza skatu uz jūru. Viņš bija garāks nekā Santa un tas bija acīmredzami. Natanjela tumši brūnie mati spīdēja saulē. Sūnu zaļās acis sāka mirdzēt.

-...kad es pieskāros tavai rokai, caur manu ķermeni pārskrēja tāda kā strāva, kas lika noraustīties un saprast vienu lietu. - Natanjels pieskārās Santas sasārtušajai sejai. -Mēs neesam un nekad nebūsim nekādi radinieki, jo starp mums nekad nav bijušas nekādas radnieciskas saites. Mēs nevaram mūžīgi noslēpt savas sajūtas, ko mēs viens otram izraisām.
-Mēs nevaram! - Santa pakratīja galvu.
-Zinu!

Natanjels lēnām pieliecās pie Santas un maigi piekļāvās pie viņas lūpām. Caur abu ķermeņiem pārskrēja maiga sajūtu strāva un sirsniņās sāka spēlēties tauriņi. Viņi vienojās skūpstā. Domas bija apstājušās, sirds sitās strauji jo strauji, nekam vairs nebija laika, tikai šim mirklim.
Santa un Natanjels nespēja atrauties viens no otra. Tik ilgs laiks bija pagājis līdz šim mirklim, tik ilgi bija jāgaida, lai saprastu, ko viens otram spēj dot, cik daudz sajūtu, cik daudz emociju.
Santa lēnām atrāvās no Natanjela lūpām un viņu uzlūkoja. Viņa acis smaidīja un turpināja mirdzēt.

-Nat...Tā nevar! Mums abiem ir attiecības.
-Man jau sen nav. Es nevienam tikai to neesmu teicis. - Natanjels apskāva Santu ap vidukli.
-Bet man ir.
-Es zinu. Bet... Es nespēju pretoties šīm jūtām.

Natanjels paņēma Santu uz rokām un ienesa istabā. Viņš Santu noguldīja uz dīvāna.Viņš cieši uzlūkoja Santu.
Santa neizturēja un pati pievilka sev klāt Natanjelu un viss sākās no jauna. Tie paši tauriņi, tādi paši sirdspuksti. Tās pašas izjūtas. 

Mīlestības cena! /6.nodaļa/

Santa sāka savas ikdienas gaitas un mēģināja nedomāt par skumjo un nomācošo.
Bet šodien izpalika tas prieks, lija lietus un ārā nevarēja iziet.

-Kāpēc šodien? Šodien ir pludmales pasākums... vismaz bija ieplānots.
-Nekas. Šodien pasēdēsi mājās. Varam paspēlēt galda spēles. - Natanjels pasmaidīja.
-Nē, man vajag, ko jautrāku. Savādāk par daudz ko es atkal sāku domāt.
-Tad dodamies uz "Coucher du soleil". Šovakar!
-Hmmm... Laba doma. Es iešu pārģērbties. - Santa piemiedza ar aci un uzskrēja augšā uz savu istabu.

Santa uzvilka baltu kleitiņu, kas izcēla viņas iedegušo augumu. Kājās uzvilka baltas augstpapēžu kurpes. Matus sasēja ar baltu lentīti.
Viņa uzmeta skatienu spogulī un devās pie Natanjela.

-Esmu gatava. - Santa pagriezās.
-Ļoti labi izskaties. Es paņemšu atslēgas un dosimies. - Natanjels devās pakaļ mašīnas atslēgām.

Santa devās laukā un gaidīja uz lieveņa.

-Klau, lietussargu vajag.
-Nē, līdz mašīnai tiksim bez. - Santa sāka skriet uz mašīnu. - Ātrāk.

Natanjels sāka smieties un atslēdza durvis.

-Kāp iekšā!

Santa iekāpa mašīnā.

-Tu gan esi veikls. - Santa parādīja mēli.
-Priecājies, ka es tevi nepaturēju lietū.

Natanjels arī parādīja mēli.
Viņi devās uz klubu, kur parasti savācās visi draugi no skolas un no blakus mājām.

***

Edvards turpināja sēdēt mājās un neko nedarīja.
Kārtējā diena tika pavadīta pie televizora. Matīss kļuva dusmīgs.

-Edvards, ja tu neko nesāksi darīt, aizmirsti par naudu. Es tev ne kapeikas nedošu.
-Ko man darīt? - Edvards pacēla galvu.
-Nezinu. Pats teici, ka nāksi strādāt pie manis. Nevienu dienu neesmu redzējis, ka tu atnāktu līdz firmai.
-Bet ko es tur darīšu? Tu pats visu dari. - Edvards atkal pievērsās televizoram.

Matīss kļuva nikns un izrāva vadu no kontaktligzdas.

-Pietiek man kāpt uz galvas. Ja šīs nedēļas laikā nenopelnīsi kaut 10 eiro pats saviem spēkiem, tad tu šeit nedzīvosi. Kontus es aizvēršu un tu man dzīvosi uz ielas. Es pieņēmu to, ka vairs nemācīsies. Tev ir vidusskolas izglītība, pieņemu. Bet ja kāpsi man uz galvas, ātri nometīšu nost. Atceries to!

Matīss devās prom un atstāja Edvardu vienu.

-Un kur, lai es nopelnu naudu?

Edvards sāka domāt.

***

Santa turpināja pavadīt laiku ar Natanjelu un saviem draugiem.
Bija pagājušas divas nedēļas. Santa izklaidējās, jo tad nebija jādomā ne par mammu, ne par tēti, ne par ko.

-Tā... Iepazīsties, tas ir Uģis, puisis no Latvijas. Viņš atbrauca, lai apmainītos ar pieredzi. - Natanjels iepazīstināja draugus ar Uģis.

Uģis bija pagara augums, sportisks. Melni mati un bija acīmredzami iededzis. Atbraucis kā apmaiņas students, lai mācītos kopā ar Natanjelu.

-Prieks iepazīties. - Santa piecēlās un padeva puisim roku sveicienam.

Uģis pieņēma roku un tai maigi pieskārās.

-Man arī. - Uģa balss bija satraukta.

Santa palaida Uģa roku.

-Apsēdies! - Santa aicināja. - Kāpēc izlēmi doties uz Nicu?
-Bija vairāki varianti. Bet ilgu laiku es sarakstījos ar Natanjelu un izlēmu, ka jādodas uz šejieni, jo te ir kāds, ko pazīstu.
-Tad jau labi. - Santa mīļi pasmaidīja.

Uģis atbildēja Santas smaidam.

***

Pēc kārtējās uzdzīvotās nakts, Santa gulēja. Viņa nebija novilkusi vakardienas kleitu.
Natanjels klusām ienāca Santas istabā un apsēdās viņas gultā.
Santa lēnām atvēra acis un uzlūkoja Natanjelu.

-Ko tu vēlies?
-Tev jāceļas. Ir... hm... tā diena, kad tiks nolasīts tavas mātes testaments.

Santa aizvēra acis un ar seju iegūlās spilvenā.

-Celies! Bez tevis vienalga to testamentu nelasīs.

Santa piecēlās sēdus.

-Labi, došos.

Santa piecēlās un uzvilka ikdienas džinsus un t-kreklu.

-Ejam?
-Ejam. - Natanjels palaida pa priekšu Santu.

Santa, Natanjels un Bernards devās uz advokātu biroju, lai noklausītos Šarlotes testamentu.

-Tu esi gatava? - Bernards pievērsās Santai.
-Man ir izvēle? - Santa izkāpa no mašīnas.

Natanjels un Bernards sekoja Santai.

-Labrīt!  - Santa pasveicināja ģimenes advokātu.
-Labrīt Pilē jaunkundze.

Santa apsēdās krēslā.
Kabinetā ienāca Natanjels un Bernards, un arī apsēdās.

-Mēs šodien esam šeit, lai noklausītos Šarlotes Andreas Pilē testamentu. Es,Šarlote, būdama pie pilna saprāta novēlu - Natanjelam Patrikam Pilē pludmales māju Nicas pludmalē. Bernardam Karlam Pilē novēlu savas uzņēmuma akcijas. Santai Marijai Pilē novēlu piecdesmit tūktošus eiro ar kuriem viņa var rīkoties pēc sava prāta.
-Jauki. Un? Kas tālāk? - Santa piecēlās kājās.
-Tagad visi var rīkoties ar visu pēc saviem ieskatiem. Šarlote pati teica, ka Santai noderēs tā nauda.
-Noderēs, bet ne tagad. Paldies! Mēs nu dosimies. - Santa izgāja no kabineta.

Natanjels un Bernards arī piecēlās.

-Es atvainojos. Meitenei ir smags laiks.
-Es saprotu. - advokāts pasmaidīja.

Abi atvadījās no advokāta un arī devās prom.

***

Santa bija izgājusi uz terases un dzēra savu ikdienišķo kafiju.

-Santa, šodien kaut kur dosies? - Natanjels pajautāja.
-Šodien nē. Nogurums. - Santa pacēla galvu - Un tu?
-Domāju ar Patrīciju doties uz pludmali. Varbūt pievienosies?
-Nē. Ejiet divatā. Nevēlos traucēt jums jauko divvientulību. Baudiet laiku divatā. - Santa pasmaidīja.
-Man nav vēlmes atstāt tevi vienu, tagad!
-Neesmu viena. Mājā ir Bernards.
-Labi. Tad līdz vakaram.

Santa pamāja un atkal pievērsās kafija dzeršanai.

Mīlestības cena! /5.nodaļa/

Bija pienākusi bēru diena.
Santa visu nakti nebija gulējusi.
Santa, Bernards un Natanjels klusējot sēdēja un brokastoja.

-Tēti, mums jāaizbrauc uz ziedu salonu, pakaļ rožu vainagam. - Santa mierīgi runāja.
-Zinu. Pirms dosimies uz kapsētu, mēs iebrauksim salonā.

Santa jau bija uzvilkusi melnu bikškostīmu, matus atglaudusi uz aizmuguri un sataisījusi copē.

-Natanjel... Padod man kafiju.
-Nē. Tu jau pietiekami esi izdzērusi kafijas. Pietiek. Tu pārslogosi savu sirdi.

Santa pamāja un piecēlās no galda.

-Es aiziešu pastaigāties.

Santa izgāja pie mājas un apsēdās uz lieveņa.

-Mammu, ja tu mani dzirdi, dod ziņu, ka ar tevi ir viss kārtībā un, ka nedusmojies uz manis. Savādāk es nespēšu dzīvot. Jau visu nakti pavadīju mokoties murgos. Mammu, piedod! Es nevēlējos tevi sāpināt, es vēlējos satikt tēti. Lūdzu, dod ziņu! Man tevi vajag kā vēl nekad! Piedod

Natanjels dzirdēja, ko saka Santa un apsēdās blakus.

-Tevi mamma dzird. Neuztraucies! Viņa neuzskata tevi par vainīgu. Viņa zin, ka tiksi galā ar šo visu. Tici man!
-Es nevaru! Man grūti noticēt. Es vienalga jūtos vainīga.- Santa turpināja skatīties debesīs.
-Tu neesi pie vainas. Nāc, dodamies ceļā.

Natanjels paņēma Santas roku. Tā bija auksta.

-Tev vajag jaku.
-Nē. Tas ir no stresa.

Santa, Bernards un Natanjels devās uz mašīnu. Sākumā devās uz salonu pakaļ vainagam, pēc tam uz kapiem.

***

Matīss sēdēja un prātoja par meitu.

-Kas noticis?
-Domāju par Santu. Nezinu kā viņa jūtas. Vakar runāju, viņa bija sagrauta. - Matīss uztraucās.
-Jā. Varētu tā būt. Viņa pārdzīvoja, ka nebija tur, kad nomira māte.

Matīss piecēlās un paņēma savu telefonu.

-Varbūt piezvanīt?
-Varbūt nē? -Edvards sacīja - Šodien ir mammas bēres. Labāk nē. Nu ja vēlies zvanīt, tad pašā vakarā. Bet domāju, ka viņa pati piezvanīs. Neuztraucies.
-Laikam jāmēģina nomierināties un doties uz darbu. - Matīss pasmaidīja un paņēma mašīnas atslēgas.- Nesēdi mājās, bet ej un dari kaut ko.
-Pagaidām atpūtīšos.

Matīss pamāj un dodas uz darbu.

***

Runāja mācītājs. Visi uzmanīgi klausījās, ko labu saka par Šarloti Andreu Pilē.
Santa bez emocijām sejā klausījās, ko stāsta un cik daudz laba ir māte darījuši šos gadus.
Kad mācītājs pārtrauca runāt, tika likti ziedi uz Šarlotes kapa un izteikta līdzjūtība Santai, Bernardam un Natanjelam. Santa pateicās un nespēja vairs izturēt šo visu. Viņai sāka reibt galva.

-Kas noticis? - Natanjels pieliecās pie Santas.
-Man ir slikti. Galva reibst. - Santa mēģināja saņemties un taisīja ieelpu un izelpu.

Natanjels aplika roku ap Santas muguru un viņu turēja, lai viņa nenokrīt.

-Elpo... elpo...

Santa sāka nedaudz saņemties.

-Viss labi. Neuztraucies!
-Tūlīt viss beigsies. - Natanjels mēģināja nomierināt Santu.
-Jā, zinu.

Santa neiztur spriedzi un tomēr paģībst. Natanjels paspēj viņu saķert un paņem rokās. Viņš Santu aiznes uz mašīnu un tur iegulda.

-Es atvainojos. Sapratīsim meiteni. Paldies, ka ieradāties. Merci d'être venu! - Bernards pagaidīja, kad viesi dosies prom un palika viens pie sievas kapa - Kas tev lika atstāt mani vienu? Man tevi vēl vajadzēja un tu biji nepieciešama ne tikai man, bet arī bērniem. Es nebiju ne noskaities... nekā. Es neteicu, kur dodos, jo tā bija mūsu kāzu jubileja. Mūsu 10 gadi laulībā. Es tevi tik ļoti mīlu un mīlēšu. Tu atstāji meitu, kurai vēl tevi vajag.

Bernards nolika tumši sarkanu rozi uz Šarlotes kapa un devās prom.
Santa bija pamodusies.

-Kur visi palika? - Santai vēl reiba galva.
-Devās prom. Tā kā tu paģībi, domāju, ka labāk mums doties mājās un atpūsties.

Santa pamāja un apsēdās. Natanjels apsēdās blakus Santai.

-Atpūtīsimies.

Bernards apsēžas krēslā, kas atrodas priekšā.

-Dodamies.

Bernards uzsmaida šoferim un dodas ceļā.
Pēc brīža viņi ierodas mājās.

-Es iešu uz terases. Uz mirkli vēlos palikt viena ar savām domām. - Santa devās uz mājas terasi.
-Viņa ilgi pārdzīvos.
-Dēls, tas ir pašsaprotami. Liksim viņu mierā. Viņai jāpaliek vienai, vismaz šo dienu. Nevajag jaukties ar padomiem un likt viņai darīt, ko viņa nevēlas. Šodien nē. - Bernards iegāja mājā.

Natanjels palika viens pats un devās uz pludmali.

***

Pēc bērēm bija pagājusi nedēļa. Santa nespēja atkopties no pieredzētā.

-Viņa visu nedēļu pavadījusi uz terases, ēd kā cālis. Tēti, mums kaut kas ir jādara. - Natanjels uztraucās par Santu un viņas uzvedību.
-Es mēģināju runāt ar viņu. Bet viņa nevēlas runāt. Teica, lai tagad liek mierā un viss. - Bernards noskatījās uz terasi, kur sēdēja Santa.
-Varbūt viņas tēvs varēs palīdzēt?
-Varbūt!

Natanjels dodas pie Santas.

-Es tev neko neteikšu un neieteikšu. Bet piezvani tēvam. Varbūt viņš uztraucas par tevi.
-Tā laikam jāizdara. - Santa sēdēja un turpināja skatīties tālumā.

Natanjels apsēdās blakus krēslā.

-Kas tur ir?
-Kur?
-Tālumā... Kas tur ir? - Natanjels arī skatījās.
-Tālums. Tas, kas retajam ir sasniedzams.
-Es domāju, ka būsi pludmalē, tur sēdēsi.
-Es teicu, ka tur es biju pēdējo reizi. Vairs neiešu. - Santa uzlika saulesbrilles.
-Jā. Labi. Piezvani tēvam. - Natanjels piecēlās - Vismaz parunā ar viņu, lūdzu!

Santa pamāja, bet Natanjels iegāja mājā.
Santa saņēmās un sāka zvanīt tēvam.

-Jā, meitiņ! - Matīss bija laimīgs, ka meita piezvanīja.
-Čau tēti! Ko dari? - Santa saskuma.
-Sēžu darbā, kārtoju dokumentus. Ko tu?
-Skumstu! Nespēju nekam tikt pāri.
-Meitiņ, es zinu. Pats tavā vecumā zaudēju mammu. Ļoti labi zinu kā tas ir. Es nedēļām ilgi sēdēju vienā vietā un skatījos vienā punktā. Nespēju tikt galā. Un zini kā es tiku galā ar to?
-Nu, stāsti!
-Es piecēlos un aizgāju paēst sātīgas pusdienas, padzēru kafiju un tad devos spēlēt futbolu ar draugiem. Tu vari doties iepirkties. - Matīss centās uzmundrināt meitu.
-Paldies tēti, nezināju, ka tas palīdzēs! - Santa beidzot pasmaidīja.
-Palīdzēs! Labi, man jāstrādā!
-Attā! - Santa nolika telefonu un saņēmās - Laikam, ka jāpaēd.

Santa iegāja mājā un devās uz virtuvi. Viņa beidzot kārtīgi paēda un iedzēra kafiju.
Pēc mirkļa viņa devās uz viesistabu. Tur sēdēja Natanjels un lasīja grāmatu.

-Es došos iepirkties. - Santa paņēma savu somiņu no galdiņa.
-Kāpēc? Vai...kā tu... Nezinu, ko pateikt!
-Piezvanīju tētim. Nav kolosālāka cilvēka kā viņš.- Santa iesmējās.
-Tad jau labi, ka tā! Jāsaka viņam paldies!

Santa pamāja un devās prom.
Natanjels tikai pasmaidīja un turpināja lasīt grāmatu.

Mīlestības cena /4.nodaļa/

Santa gulēja viena savā lielajā gultā.
Bija pagājušas divas dienas. Santa jutās laimīga, satiekot savu tēvu.
Elita klusi pieklauvēja pie Santa istabas durvīm.

-Jā?
-Labrīt Santas jaunkundze! - Elita iegāja istabā- Brokastis?
-Jā, tūlīt iešu.
-Es varu atnest.
-Nē, nevajag. Es pati varu noiet. Nepiepūlaties.

Elita pamāja un aizgāja.
Santa izlīda no gultas un piegāja pie skapja.

-Šodien varu, ko elegantāku.

Santa uzvilka zilu ar mežģīnēm klātu kleitiņu un pa virsu uzvilka krēmkrāsas žaketīti. Kājās tādas pašas krēmkrāsas laiviņkurpes.
Matus viņa saķemmēja un pārlaida pār pleciem.
Pēc mirkļa viņa devās lejā, brokastot.

-Labrīt! - Santa sasveicinājās ar tēvu.
-Labrīt, meitiņ! Kā gulēji? - Matīss saulaini smaidīja.
-Ļoti labi. Kā tu? Edvards jau prom?
-Es arī ļoti labi gulēju. No paša rīta jau devās prom. - Matīss pasniedza meitai sulas glāzi un ielēja viņai apelsīnu sulu.
-Paldies.
-Jūs abi esat sadraudzējušies. - Matīss atvēra avīzi.
-Jā. Uzzinājām, ka mums daudz, kas kopīgs. Bet tai pašā laikā ļoooooti daudz atšķirīgu lietu.
-Tam es varētu piekrist. Mammai neesi zvanījusi?
-Man bail, ja godīgi. Es domāju, ka viņa man nepiedos šo rīcību. - Santa sabēdājās. - Mamma nekad nepieņēma mani tādu kāda es esmu patiesībā. Viņa mani mācīja, ka labs vīrs man atnesīs visu, ko vēlos.
-Nu būtībā tā ir.
-Nav viss. Viņš iznīcinās mani, jo būšu pakļauta viņa iegribām un viņa naudai. Es to nevēlos. - Santa mēģināja pasmaidīt - Kur gan paliek patiesas jūtas? Vai tiešām laime ir tajā seklajā naudā?
-Nu nav, meit, nav! Viekārši māte vēlas, lai tu neiespringsti.
-Es vēlos iespringt. Es vēlos naudu pati pelnīt. Es vēlos, lai es būtu kaut kam derīga. Bet ja gadās, ka mani pamet vīrs, bez naudas? Man ne pieredzes, nekā. Tāpat kā mātei. Dzīvoja ar vienu un tad ar otru, kam nauda. Es tā nevēlos.
-Tad jau jā. - Matīss paskatās pulkstenī - Labi, man jāsteidzas. Tiksimies vakarā!

Matīss iedot meitai uz vaiga buču un dodas uz darbu.
Santa paliek viena un turpina brokastot.

-Elita?
-Jā, jaunkundz!
-Vai šeit ir kādas jaukas vietas, kur pasēdēt un padomāt? - Santa uzsmaidīja.
-Cēsu pils parks. Laba vieta.
-Paldies. Es došos pastaigā.

Santa paņēma savu somiņu un devās uz parku.
Protams, viņa nezināja, kur atrodas parks, bet pateicoties cilvēku palīdzībai to ātri atrada.

-Skaisti.

Santa devās pastaigā pa parku un atrada vietu, kur apsēsties un padomāt.
Rīts bija silts, kā jau jūlijs. Neviena paša mākonīša, tikai saule.
Santa atspiedās uz rokām un skatījās mākoņos.

-Cik jauki. Mmmm...

Santa sāka domāt par dienām, ko šeit pavadīs, par mēnešiem, ko pavadīs atkal Francijā. Pēdējais gads vidusskolā. Ko tālāk? Augstskola? Noteikti, ka jā! Bet par ko? Santa nebija izdomājusi, ko pat vēlas no dzīves. Viņa pat nevēlējās domāt, ne tagad. Viņa vēlējās domāt par... par ko? Par šo skaisto dabu un par tās zaļumu, zilumu un siltumu.

-Sveika! Ko tu šeit viena?
-Ko? - Santa pacēla acis un ieraudzīja Edvardu.
-Es atbraucu mājās, neviena nebija. Elita teica, ka tu esi šeit.

Santa sadrūma.

-Es vēlējos palikt viena. Atļausi?
-Jā, bet vēlējos pateikt, ka es aizgāju no skolas.
-Nu i muļķis.

Santa sāka smieties.
Edvards nedaudz apvainojās.

-Cik jauki no tavas puses. Tagad mēs tiksimies katru dienu, līdz tu brauksi prom.
-Tu man tagad draudi? - Santa nopietni uzlūkoja Edvardu.
-Nē. Es tev kā draugs to pasaku.
-Paldies. - Santa pievēršas atkall debesīm.

Pēkšņi Santai iezvanas telefons. Viņa izdomā, ka necels, jo nevēlas ne ar vienu runāt. Pēc mirkļa atkal zvana, bet Santa neceļ. Tā vairākas reizes.

-Pacel. Varbūt, kas svarīgs.

Santa negribīgi paceļ klausuli.

-Je espère que quelque chose de grave!
-Oui! Santa... - Natanjels mēģināja saņemties.
-Ce qui s'est passé?
-Votre mère... - Natanjels ievilka dziļu elpu - Votre mère... Elle est mort!
-Ko? Kā? - Santa ātri piecēlās - Nē, tas nevar būt. Nē... Natanjel!

Santa sāka raudāt.

-Aizvakar viss likās normāli. Vakar vēl vakariņojām. Mums sestdien bija nelielas nesaskaņas, bet es ātri norimos, viņa arī. Izrunājāmies. Vakar viss bija labi. - Natanjels mēģināja noturēties.
-Histoires rapidement! - Santa nespēja izturēt.
-Tēvs atlidoja, atveda mammai skaistu kleitu no Itālijas, jo šodien viņiem kāzu jubileja. Viņš iegāja istabā, un viņa bija mirusi. Acīmredzami, kaut ko iedzērusi. - Natanjels sāka raudāt - Vakar paspēja aizvest uz slimnīcu, veica skalošanu, bet... tās nebija zāles. Tā bija kaut kādu insektu inde. Viņa izdarīja pašnāvību.

Santa apsēdās uz zemes un nespēja noticēt tam, ko tagad dzirdēja. 

-Non, ne peut pas être! Un es... es devos prom. Es esmu pie vainas. Kāpēc es nebiju tik gudra, lai viņai pateiktu, ka braucu prom? Pourquoi? 
-Tu neesi pie vainas. Varbūt viņa vairs negribēja dzīvot?
-Pourquoi? Nevar tā būt, ka pēkšņi... cilvēks aiziet prom no dzīves.
-Mēs nespējam ielīst viņu galvās. - Natanjels mēģināja vēl ko pateikt, bet nespēja.
-Es rīt būšu mājās. 
-Nesteidzies. 
-Nē, tā ir mana mamma un es vēlos pati visu izdarīt. - Santa nometa klausuli. - Ejam! 
-Kas noticis?

Santa neklausījās Edvardā un devās uz tēva māju.  
Viņa ātri uzskrēja uz savu istabu un steigā sāka kārtot mantas.

-Santa, nomierinies. Kur tu dosies?
-Atpakaļ. - Santa raudāja - Mana mamma ir mirusi. Man jābūt tur. Cikos ir vilciens?
-Uz lidostu es tevi aizvedīšu. Bet lidojuma... Kad tev tas?
-11:05 lidojums. Paspēsim? 
-Jā. Tālu nav.  Paspēsim!

Santa ātri paņēma nepieciešamās mantas, salika somā un devās ar Edvardu uz mašīnu. 

-Natanjel, je serai à la maison aujourd'hui! - Santa pabrīdināja.
-Cikos?
-Vēl nezinu. Skatīšos cikos lidmašīna būs. Es ziņošu.  

Santa nolika telefonu un ielika to somiņā.
Edvards ik pa laikam palūkojās uz Santu. 

-Varēji rīt doties. Aprunāties ar tēvu. - Edvards skatījās uz ceļu.
-Nē. Nav laika. Es viņam piezvanīšu, kad būšu Francijā. Apsolu. - Santa atspiedās krēslā un vēroja ceļu. Pār vaigiem ritēja asaras. 


***

Santa bija Francijā, Nicā. Ar taksi viņa devās mājās.
Bija jau pusnakts, bet logos dega gaisma.
Santa devās iekšā un ieraudzīja Bernardu un Natanjelu sēžot pie galda.

-Bonsoir! - Santa redzēja, ka Bernardam no raudāšanas bija sarkanas acis.
-Bonsoir, Santa! - Bernards piecēlās un piegāja pie Santas - Je suis vraiment désolé! 

Bernards apskāva Santu. Santa nenoturējās un atkal sāka raudāt.

-Es nespēju noticēt! - Santa piekļāvās pie Bernarda. - Es nespēju...
-Mēs neviens nespējam noticēt! Tas... Nav vienkārši vārdu. 

Natanjels piegāja pie Santas.

-Ejam. Tev jāatpūšas. - Natanjels paņēma Santas somu.
-Jā. - Santa pasita Bernardam uz pleca un devās uz savu istabu. - Bonne Nuit!
-Bonne Nuit!

Santa sekoja Natanjelam.

-Paldies tev. Es iešu gulēt. Rīt gara diena. - Santa novilka apavus.
-Tu labi izskaties. - Natanjels mēģina vismaz mazliet uzmundrināt Santu.
-Paldies. Bet man negribas ne ar vienu runāt. Vismaz tagad.
-Je comprends! - Natanjels pamāja - Arlabunakti!
-Arlabunakti!

Natanjels devās prom. Santa apsēdās gultā un atvēra naktsskapīša atvilkni.

-Piedod, mammuci! - Santa paņēma rokās mātes fotogrāfiju - Es tā nevēlējos. Piedod!

Santa izslēdza gaismu un ar visu forogrāfiju apgūlās gultā. Pēc brīža viņa aizmiga.

***

Nākamais rīts pienāca ātri.
Santa vēl gulēja. Klusi pie istabas durvīm pieklauvēja Natanjels. Santa necēlās. Tad viņš klusi ienāca istabā un ieraudzīja Santu neapsegušos un vakardienas drēbēs.
Natanjels apsēdās uz Santas gultas malas un maigi pieskārā viņas rokai.

-Santa, ir jāceļās.

Santa atvēra acis un palūkojās uz Natanjelu.

-Negribu.
-Bet nepieciešams.
-Zinu. -Santa piecēlās sēdus. - Kas man jādara?
-Nezinu. Jāorganizē bēres. Tētis negrib. Viņš ieslēdzies savā kabinetā. Pat neēda brokastis. Paņēma kafiju un aizgāja.
-Labi. Ceļos. Man jāpārģērbas.

Santa piecēlās un piegāja pie skapja.
Viņa izņēma no skapja melnu kleitu.

-Es iešu! - Natanjels piecēlās kājās.
-Nē. Paliec. Tūlīt pārģērbšos un viss.

Santa pārvilka vakardienas kleitu uz melnu kleitu. Tad viņa matus sasēja zirgastē.

-Ejam.

Natanjels sekoja Santai uz ēdamistabu.

-Negribu neko. Viss liekas tik... pretīgs.
-Bet ir jāpaēd. Līdz rītdienai daudz jāpaspēj. - Natanjels ielēja Santai kafiju.
-Zinu. Negribu. Nav nekam vēlmes. - Santa paņēma telefonu un tur bija īsziņa no Matīsa. - Piedod, man jāpiezvana.

Santa piecēlās no galda un devās piezvanīt tēvam.

-Čau tēti! - Santa mēģināja runāt mierīgi.
-Nu sveika. Kā jūties?
-Slikti... ļoti slikti! - Santa apsēdās uz krēsla - Es nespēju saņemties.
-Zinu meitenīt! Turies. Zini, es vienmēr būšu tev pieejams. Atceries!
-Zinu, tēti, zinu! Bet... Man šodien jāorganizē bēres un es nezinu vai spēšu. Bernards noslēdzies sevī.
-Labi, meitiņ! Ja tev, kas nepieciešams, zvani! - Matīss nolika klausuli.

Santa piecēlās kājās.

-Jā, zvanīšu.

Santa atspiedās pret vēso sienu un noslīdēja uz grīdas. Viņa apņēma ar rokām ceļus.

-Nekad vairs nebūs kā agrāk.
-Santa... ko tu dari?
-Neko. Negribu neko... Natanjel, aizved mani prom. Uz šo dienu, lūdzu!

Natanjels apsēdās blakus Santai.

-Nevaru. Viss jānoorganizē un tad mēs varam doties.

Santa piecēlās kājās un paņēma rokās telefonu. Viņa devās uz viesistabu un paņēma telefongrāmatu.
Santa zvanīja ziedu salonam. Viņa pasūtīja frēziju un rožu pušķus. Pēc tam zvanīja apbedīšanas birojam, lai nokārtotu jautājumus par zārku un pārējām lietām.

-Nokārtoju. Tagad varam doties prom? Lūdzu, Natanjel!
-Labi. - Natanjels negribīgi piekrita - Kur dosimies?
-Pastaigāsimies. Es nevēlos sēdēt te... šajās telpās.

Natanjels pamāja un abi devās pastaigā.
Santa ieķērās Natanjelam elkonī un abi gāja pa ceļu, kas veda uz pludmali.

-Kur mēs ejam?
-Tur, kur ir vislabāk. Pludmale ir tā vieta, kur es vienmēr gāju, kad mēs ar mammu strīdējāmies. Te bija vieta, kur patverties no visa.
-Tāpēc tu bieži biji prom pēc skolas. - Natanjels pasmaidīja.
-Jā, tāpēc es biju prom... bieži. - Santa noslaucīja asaras - Bet tagad es to nožēloju. Pat ļoti. Lai arī cik dusmīga es biju, nevajadzēja uzreiz bēgt prom.

Santa uzlika galvu uz Natanjela pleca.

-Paldies, ka piekriti pavadīt mani uz šo vietu. Šī ir pēdējā reize, kad te būšu. Vairs nevajadzēs te nākt.

Santa un Natanjels bija pie pludmales.
Santa nopūtās un veda uz savu vietu.
Tur bija soliņš no kura varēja vērot jūru, viļņus un sajust jūras gaisu.

-Apsēžamies! - Santa apsēdās uz soliņa - Te ir jauki. Reti, kas te sēž.

Santa novilka savas laiviņkurpes un ar kājām braukāja pa maigajām pludmales smiltīm.

-Es nezinu vairs, ko darīt. Nav ne jausmas. Rītdiena pienāks un kas tālāk?
-Dzīve.
-Kāda? Nožēlas pilna? Es sev nespēju piedot, ka aizbraucu prom. Es esmu pie vainas. - Santa skatījās uz jūru.
-Neviens nav pie vainas.

Santa atspiedās pret Natanjelu.

-Jā, neviens.

Natanjels uzlika roku uz Santas muguras.
Tā viņi sēdēja un klusēja... visu dienu!

Mīlestības cena /3.nodaļa/

Santa atpūtā savā istabā, kuru viņai ierādīja tēvs. Tā bija pašā augšā, bēniņos. Sienas bija zaļas ar baltu ziedu ornomentu. Liela gulta ar gaišu pārvalku un pretim gultai bija plazmas televizors, kurš stāvēja uz stikla galdiņa. Blakus atradās neliels skapītis, kur Santa redzēja tēva un mātes forogrāfijas. Blakus gultais atradās naktsskapītis, kas bija aizslēgts. Istaba nebija īpaši gaiša un istabā bija tikai vien lampa, tāpati bija pie sienas. Logi bija mazi un tādi, kurus grūti atvērt, lai ielaistu svaigu gaisu. Pagāja vairākas minūtes pirms viņa atvēra kādu logu.
Santa šobrīd daudz domāja.

-Mh...Būtu jāpiezvana mammai. Nē. Viņa mani atradīs un liks doties mājās.

Pie Santa istabas pieklauvēja Elita.

-Jā!

Istabā ienāca Elita.

-Es atvainojos par traucējumu, ir padotas pusdienas!
-Tik ātri? - Santa nobrīnījās.
-Pie mums brokastis ir  astoņos, pusdienas vienos, vakariņas sešos.
-Labi. Paldies. Tūlīt nonākšu.

Santa pasmaidīja.
Jā, pie Matīsa Argova bija cits dienas režīms. Pēc būtības pat nebija tāda, bet visiem vienkārši bija jau pieradums sekot līdzi pulkstenim un darīt visu laikā.
Santa bija pieradusi pirms pusdienām pārģērbties, bet uz šo brīdi viņai nebija neviena cita apģērba, ko uzvilkt kā tikai tie paši džinsi un krekliņš ar kuriem ieradās. Viņa devās uz ēdamistabu.

-Santa Marija ieradās. - Edvards pasmīkņāja.
-Ļoti smieklīgi. - Santa apsēdās pretim Edvardam.
-Kā jūties šeit, necilajā Latvijā.
-Normāli. Kā man jājūtas? - Santa pasmaidīaj.
-Nu tu nāc no varžu ēdāju valsts. Te jau nav nekā īpaši ekskluzīva.
-Varžu ēdāju? Pa saviem 18 gadiem, es neesmu apēdusi nevienu varžu kājiņu. Bet... ja tu tur būtu dzimis, tev arī tā liktos necila un maza. Te ir skaisti. - Santa ielēja sev glāzi ūdens.
-Man prieks, ka patīk.

Istabā ienāca Elita un uz galda nolika vārītus kartupeļus.

-Paldies. - Santa sev šķīvī ielika divus kartupeļus.

Edvards sekoja Santas kustībām.
Pēc tam Elita ienesa salātus un mērci.

-Kāpēc tu mani pēti? Es nejūtos ērti. - Santa uzlēja kartupeļiem mērci un ielika salātus.
-Skatos vai tu ēdīsi.
-Kāpēc lai es neēstu? Kad es piedzimu Francijā, vecmamma sūtīja latviešu produktus uz Franciju. Kartupeļus, mērcītes, pat pelēkos zirņus ar speķīti esmu ēdusi. Neskaties uz mani tā, it kā es būtu citplanētietis. Protams, astoņus gadus neesmu neko tādu ēdusi, bet tas nenozīmē, ka man negaršo.

Edvards viegli pamāja un pats ķērās pie pusdienām.
Santa, kā jau mācīta, lēni un akurāti ēda pusdienas, nekur neteidzoties.

-Tev ir laba manieres. - Edvards secināja.
-Ēšanas laikā es nerunāju.

Edvards palika nopietns un arī sāka ēst, klusējot.

***

Šarlote iegāja sava vīra kabinetā.

-Pardonnez-moi, s'il vous plaît! Es tiešām pārāk asi reaģēju.
-Man nav nekas tev jāpiedod. Tu man neko neesi nodarījusi. Tev jāatvainojas savai meitai. Bet es gatavošos lidojumam.
-Kādam? - Šarlote neko nezināja.
-Man jādodas parakstīt svarīgs līgums. Pēc dažām dienām būšu atpakaļ. - Bernards paņēma savu portfeli. - Rendez-vous, ma chère!

Bernards noskūpstīja sievu un devās prom.
Šarlote apsēdās pie vīra darba galda.

-Jauki!

Viņa atvēra atvilkni vīra galdā un atrada kādu vēstuli.

-Natanjela māte? Nu skaidrs. Tāpēc Natanjels nav saticis viņu, jo Bernards neļāva.

Šarlote atpiedās krēslā un pasmaidīja.

-Un es zinu, ko darīt!

***

Santa un Edvards paēdusi pamatēdienu, gaidīja saldo.

-Es neesmu pieradis ēst klusumā.
-Es gan. Pēc visām etiķetes normām, tā arī jābūt.
-Ko tu neteiksi? - Evards pasmīkņāja.
-Mhm. - Santa pasmaidīja.

Elita atnesa saldo ēdienu.

-Tagad varam runāt ēšanas laikā.
-Tas ir, kas jauns. - Edvards nogaršoja saldo ēdienu. - Mmm...
-Klau, man tev ir jautājums. Man nav līdzi nevienas drēbes. Varbūt parādīsi kādus veikalus?
-Protams. Šodien kā nekā brīvdiena.

Santa pamāja ar galvu un arī nogaršoja saldo ēdienu.

-Un kā? - Edvards pajautāja.
-Ļoti gards. Tiešām! - Santa aplaizīja lūpas. - Cikos tē... Matīss būs?
-Droši sauc viņu par tēvi, papuci vai tētiņu. Nezinu. Jautājums, cik ilgi investori bīdīs lietas.
-Sapratu. Žēl, ka viņam bija jādodas prom. Nebūtu tevi traucējusi ar iepirkumiem.
-Tu mani nemaz netraucē. Šodien ir brīvdiena un labprāt to pavadīšu ārpusmājas. Parasti sēžu mājās un neko nedaru.

Santai zvanīja telefons.

-Désolé! Oui, je l'écoute!
-Bonjour! Kur esi? - zvanīja Natanjels.
-Cēsīs, pie tēva.
-Comme c'est gentil! Kā jūties, kad beidzot esi tur, kur ir jābūt?
-Très détendu! Savādāk nogurums bija mani pavisam nomocījis. Kā mamma? Kā tētis?
-Mamma šokā un jau meklēja, kur esi palikusi. Tētis devās prom. Kaut kādas biznesa darīšanas.
-Bien sûr! Paldies, ka peizvanīji. Man pat tevis pietrūkst! - Santa sāka smieties.
-Magnifique! Man tevis arī. Tāpēc, dodies ātrāk atpakaļ. Gaidīšu! - Natanjels nosūtīja gaisa buču un nolika klausuli.

Santa nolika telefonu uz galda.

-Neciešu, ka viņš tā dara.
-Tavs puisis?
-Nē, mans... Emmm... Kā lai pasaka? Pusbrālis, kas nav pat puse. - Santa pasmaidīja. - Tāpat kā tu man.
-Sapratu. Nākamreiz runā vairāk man saprotamā valodā.
-Tev nav jāklausās, ko es saku. - Santa palieca mazliet galvu.
-Ne jau tas. To ko tu man teici pirms tu pacēli telefonu.
-Nekas. Pierodi.

Edvards piecēlās.

-Tev japierod, ja paliksi.
-Nepalikšu. Neuztraucies! Es atbraucu, lai iepazītos ar tēti. - Santa pabrīdināja.
-Nu labi. Lai tā būtu. Es domāju, ka tu runāsi tikai franciski.
-Tu atkal kļūdies. Kopš bērnības mamma mani mācīja runāt latviski. Mamma apprecējās ar franču latvieti, kas Francijā dzīvojis jau kopš kādiem 10 gadiem. Tā kā, pat Natanjels, Bernarda dēls zin latviešu valodu. Protams, ar draugiem mēs runājam franciski.
-Laikam sākumā tev viss jāpajautā un tad jāizsecina. - Edvards paņēma savu telefonu. - Dodamies?
-Labi. Es aiziešu uz savu istabu un paņemšu somiņu.

Edvards pamāja.
Santa aizskrēja uz istabu pakaļ somiņai un tad ar Edvardu devās iepirkties.

***

Šarlote domāja kā Natanjelam paziņot par tikko iegūto informāciju.

-Laikam vienkārši jāaiziet pie viņa un viss.

Šarlote tā arī darīja. Viņa devās pie Natanjela.
Natanjels tajā brīdī pusdienoja.

-Kāpēc tu nenāci pusdienās?
-Domāju kā tev pateikt vienu lietu.

Šarlote pasniedza Natanjelam vēstuli, ko atrada Bernarda kabinetā.

-Kas tas ir? - Natanjels paņēma vēstuli un to atvēra un sāka lasīt.

Natanjels kļuva aizvien nopietnāks un nespēja noticēt rakstītajam.

-C'est impossible! Tēvs man būtu teicis.
-Domāju, ka nebūtu pateicis. Vecāki cenšas pasargāt bērnus, bet... redzi kā man sanāca. Es pat nezinu, kur ir mana meita.

Natanjels nometa vēstuli uz galda.

-Vous savez quoi? Tu ne tikai meitu pazaudēsi, bet arī mani un tēvu. - Natanjels piecēlās kājās, paņēma atkal vēstuli rokās un iedeva Šarlotei - Man vienalga, kas tur rakstīts. Bernards ir un paliek mans tēvs. Viņš mani uzaudzināja. Šo ziņu viņš saņēmis pirms pieciem gadiem. Es zinu, ko tu centies panākt, bet panāci pretējo efektu.

Natanjels aizgāja uz sava tēva kabinetu.
Šarlote bija izmisumā.

-Ko gan es daru? Esmu muļķe.

***

Santa un Edvards iepirkās.
Edvards ar sajūsmu vēroja Santu, jo vēl nekad iepriekš nebija redzējis meiteni, kas ar tādu entuziasmu iepirktos.

-Liekas, ka tevi tikko tikai brīvībā izlaida. - Edvards smējās.
-Zini? Mums ir daudz naudas, bet es nekad nevarēju iet ieprikties viena. Visu laiku māte bija blakus un izvēlējās, ko man pirkt un ko nē. Tagad es varu izpausties.
-Bet tev tā vai tā ir laba gaume.
-Liels paldies!

Santa un Edvards staigāja pa visiem veikaliem. Santa ņēma visu, kas iepatikās un derēja.

-Esmu noguris. Nekad tik ilgu laiku neesmu pavadījis veikalā.
-Aizejam padzert kafiju.
-Laba doma.

Santa un Edvards dodas uz kafejnīcu. Tur viņi pasūta kafiju un apsēžas pie galdiņa, kas atroda tieši pie loga.

-Skaista pilsēta. - Santa jutās laimīga - Man ļoti patīk. Visi draudzīgi.
-Piekrītu. Bet es darbadienās esmu augstskolā.
-Par ko tu mācies?
-Par kaut ko, kas man neinteresē. Par žurnālistu. Mācos jau divus gadus, nu nekādīgi nespēju pieņemt šo profesiju. Domāju pamest un iet strādāt tēva biznesā.
-Skaidrs. Tas nav gudri.
-Iespējams. Bet mācīties profesijā, kas nepatīk... arī nav priekš manis.
-Katrs dara kā vēlas.

Santai un Edvardam atnes kafiju.

-Liels paldies. - Santa pasmaida.
-Un Natanjels mācās?
-Jā, vēl pusgads palicis. Izvēlējās divus gadus mācīties. L'option la plus simple!
-Runā latviski.
-Izvēlējās vienkāršāko variantu. - Santa iemalkoja kafiju. - Mmmm... Un kafija arī garšīga.

Edvards pasmaidīja un ar prieku klausījās Santas stāstus par Franciju un viņas ģimeni.

***

 Natanjels mēģināja sazvanīt tēvu, bet neizdevās.

-Kāpēc tagad?

Šarlote pieklauvēja pie kabineta durvīm un iegāja iekšā.

-Piedod, es jutos vientuļi un nevajadzīgi.
-Bet tas nenozīmē to, ka vari bojāt citiem dzīves. - Natanjels mēģināja atrast savas mātes numuru.
-Ko tu meklē?
-Mātes numuru. - Natanjels izmētāja vairākus papīrus.

Šarlote noskatījās uz to, ko dara Natanjels. Viņa nevēlējās nevienu pazaudēt.

-Natanjel!
-Lūdzu, liec mani mierā. Tu man neesi vajadzīga. Ej bojā dzīvi citam, ne man un ne meitai, kurai jau sabojāji, neakot taisnību. Tāpēc viņa aizbēga, lai tu liktu viņu beidzot mierā.

Šarlote pamāja un devās prom no kabineta.
Natanjels bija izmisumā. Viņš nevarēja atrast ne savas mātes telefona numuru, ne adresi.

-Un viss... Tā arī viss beidzas!